NIKOLAJS GOGOLIS - ZIEMSVĒTKU NAKTS

Izlīdusi no krāsns un uzposusies, Solocha kā krietna saim­niece sāka apkopt istabu un nolikt katru lietu savā vietā; bet maisus neaiztika: tos Vakula ir ienesis, lai pats arī aiz­vāc! Velns pirms ielaišanās dūmenī bija nejauši atskatījies un ieraudzījis Cubu ar kūmu roku rokā jau tālu no mājas. Acumirklī viņš izlaidās no krāsns, šķērsoja viņiem ceļu un sāka no visām pusēm ārdīt sasalušā sniega kupenas. Sacēlās putenis. Viss gaiss tapa balts. Sniegs virpuļoja uz priekšu un atpakaļ kā tīkls un draudēja aizķepēt gājējiem acis, muti un ausis. Bet velns ielaidās no jauna dūmenī, stipri pārliecināts, ka Cubs ar kūmu griezīsies atpakaļ, atradīs kalēju un, droši vien, pacienās tā, ka viņš ilgi nevarēs ņemt rokā otu un glez­not aizskarošas karikatūras.

Patiesi, tikko bija sacēlies putenis un vējš sāka svilināt tieši acīs, ka Cubs jau sāka balsī nožēlot un, uzvilcis dziļāk galvai kapuci, mieloja lamas vārdiem sevi, velnu un kūmu. Taču šīs dusmas bija liekuļotas. Cubs bija visai priecīgs nar puteni. Līdz ķesterim bija atlicis vēl astoņas reizes garāks ceļa gabals par to, ko viņi bija nogājuši. Ceļinieki griezās atpakaļ. Vējš pūta no muguras, bet virpuļojošam sniegam cauri nebija nekas redzams.

«Apstājies, kūm! mēs, liekas, neejam pa pareizo ceļu,» Cubs teica, mazliet atkāpies. «Neredzu nevienas mājas. Ech, kāds putenis! Tu, kūm, pagriezies mazliet sāņus, vai neat­radīsi ceļu, bet es pa to laiku pameklēšu te. Vai pats nelabais dzina vazāties pa tādu puteni! — Neaizmirsti pasaukt, kad atrodi ceļu. Ek, kādu klēpi sniega iegrūda acīs nešķīstais!»

Ceļš tomēr nebija redzams. Kūms, pagājies sāņus, klai- ņāja garajos zābakos šurpu turpu un beidzot uzklīda tieši krodziņam. Sis atradums viņu tā iepriecināja, ka viņš aiz­mirsa visu un, nokratījis sniegu, iegāja priekšnamā, nepavi­sam neraizēdamies par kūmu, kas palika uz ielas. Pa tam Cubam likās, ka viņš atradis ceļu. Apstājies viņš ņēmās kliegt pilnā rīklē, bet redzēdams, ka kūms nerādās, nolēma iet viens. Mazliet pagājies, viņš ieraudzīja savu māju. Sniega kupenas gulēja tai apkārt un uz jumta. Dauzīdams salā sastingušās rokas, viņš sāka klaudzināt pie durvīm un pavē­loši uzsauca savai meitai atdarīt tās.

«Kas tev te meklējams?» bargi iesaucās iznākušais kalējs.

Cubs, pazinis kalēja balsi, mazliet atkāpās. «Ehē, nē, tā nav mana māja,» viņš runāja pie sevis: «manā mājā kalējs neieklīdīs. Tomēr, atkal, ja ieskatās, nav arī kalēja māja. Kā māja tā varētu būt? Lūk nu! nepazinu! Tā ir klibā Levčenko māja, kas nesen apprecēja jaunu sievu. Vienīgi tikai viņa māja ir līdzīga manējai. Tāpēc man arī no sākuma likās mazliet ērmoti, ka tik ātri esmu atnācis mājās. Taču Levčenko patlaban sēž pie ķestera, to es zinu. Kāpēc gan kalējs? … Ē, he, he, he! viņš velk pie viņa jaunās sievas. Lūk kā! Labi… Tagad es visu saprotu!»

«Kas tu tāds esi un kādēļ vazājies gar durvīm?» kalējs uzprasīja bargāk nekā iepriekš un pievirzījās tuvāk.

«Nē, neteikšu viņam, kas esmu,» Cubs nodomāja: «var notikt, ka vēl piekauj nolādētais izdzimtenis!» un, balsi pār­grozījis, atbildēja: «Tas esmu es, labs cilvēks! Esmu atnācis jums par prieku mazliet padziedāt ķekatu dziesmas pie loga.»

«Vācies pie velna ar savām ķekatām!» Vakula noskaities iesaucās. «Ko tu stāvi? Dzirdi! Vācies uz vietas ārā!»

Cubam pašam jau bija šis prātīgais nodoms, bet viņam bija dusmas, ka bija spiests paklausīt kalēja pavēlei. Likās, kāds ļauns gars viņu musināja un spieda pateikt kaut ko spītīgu. «Ko tu gan īsteni tā bļausties?» viņš teica tai pašā balsī. «Gribu ķekatot un diezgan!»

«Ehē! Tu, kā redzu, vārdiem neesi iebiedējams.» Tūliņ pēc šiem vārdiem Cubs sajuta stipri sāpīgu belzienu plecā

«Tu jau, kā redzu, sāc kauties!» viņš teica, mazliet atkāp­damies.

«Vācies! vācies!» kalējs kliedza un apveltīja Cubu ar otru belzienu.

«Ko tu?» Cubs iesaucās balsī, kur izskanēja gan sāpes, gan dusmas, gan apjukums. «Tu, redzu, kaujies ne pa jokam, pie tam vēl sāpīgi kaujies!»

«Vācies, vācies!» kalējs iekliedzās un aizcirta durvis

«Paskat, kā sadūšojies!» Cubs teica, palicis viens uz ielas. «Pamēģini tuvoties' Paskat kāds! Lūk, kas par lielu putnu' Tu domā, neatradīšu tev tiesu? Nē, draudziņ, iešu un iešu tieši pie komisārā. Tu vēl dabūsi redzēt! Neskatīšos uz to, ka tu esi kalējs un mālderis. Bet būtu jāapskata mugura un pleci: domāju — tur zili plankumi. Liekas, stipri būs sa­triecis, velna bērns. Žēl, ka auksts un negribas nomest kažoku. Pagaidi tik, velna kalēj, lai velns sadauza ir tevi, ir tavu smēdi: tu man vēl padejosi! Paskat, nolādētais kausli! Bet tagad taču viņa nav mājās. Solocha, domāju, sēž viena. Hm! Tas taču nav tālu no šejienes — vajadzētu aiziet! Tagad tāds laiks, ka mūs neviens nepārsteigs. Varbūt varēs arī to … Paskat, cik sāpīgi sadaudzījis nolādētais kalējs!»

Pakasījis muguru, Cubs sāka iet uz otru pusi. Tīksme, kas viņam bija sagaidāma, mazināja mazliet sāpes un darīja nejūtamu arī pašu salu, kas sprēgāja pa visām ielām, puteņa auru neapslāpēts. Pa brīžiem viņa sejā, kur putenis ar sniegu bija ieziepējis bārdu un ūsas veiklāk par kaut kuru bārddzini, kas varmācīgi tvēra savu upuri aiz deguna, parā­dījās saldliega izteiksme. Taču, ja sniegs nejauktu acu priekšā visu krustām šķērsām, tad vēl ilgi varētu redzēt, ka Cubs apstādamies kasīja muguru un runāja: «Sāpīgi sadauzījis nolādētais kalējs!» un devās no jauna ceļā.

Tai laikā, kad veiklais frants ar asti un kazas bārdiņu izlaidās no dūmeņa un atpakaļ tajā, aiz krāsns nejauši bija aizķērusies somiņa, kas tam karājās saitē pie sāniem un kur viņš bija paslēpis nozagto mēnesi. Somiņa atvērās un mēness, izlietodams šo gadījumu, izlaidās pa Solochas istabas dūmeni un cēli izpeldēja gaisa telpā. Viss kļuva gaišs. Putenis it kā nebijis. Sniega lauks ievizuļojās sudrabā un piebira kristālā zvaigznēm. Sals it kā pielaidās. Parādījās puišu un meiteņu bari ar maisiem. Atskanēja dziesmas, un retums bija tāda māja, pie kuras nedrūzmējās ķekatotāji. Brīnišķīgi spulgo mēness! Grūti izstāstīt, cik jauki ir tādā naktī būt smejošu un dziedošu puišu un meiteņu barā, kas gatavi uz visām nebēdnībām, kādas tik spēj iedvest jautri smejošā nakts. Biezā kažokā ir silti; salā vēl spirgtāk kvēlo vaigi, bet uz nebēdnībām gumda pats nelabais.

Meiteņu bari ar maisiem ielauzās Čuba istabā un apstāja Oksanu. Kliedzieni, smiekli, stāsti apdullināja kalēju. Visi aizgūtnēm steidzās pastāstīt skaistulei ko jaunu, iztukšoja maisus un lielījās ar veģiem, desām, pīrādziņiem, ko bija paspējuši pietiekami daudz savākt. Oksana, likās, bija pilnīgi apmierināta un priecīga čaloja te ar vienu, te ar otru, un smējās bez mitas. Ar kādu īgnumu un skaudību kalējs noraudzījās tādā jautrībā, un šobrīd viņš nolādēja ķekatas, lai gan citādi pats vai bez prāta bija par tām.

«Ech, Odarka!» jautrā skaistule pievērsās vienai no mei­tenēm: «tev ir jaunas kurpītes. Ak, cik skaistas! un zeltu izrotātas! Tev ir labi, Odarka, tev ir tāds cilvēks, kas tev visu pērk, bet man nav neviena, kas man apgādātu tādas lieliskas kurpītes!»

«Nebēdājies, mana nesalīdzināmā Oksana!» kalējs iesau­cās: «es tev dabūšu tādas kurpītes, kādas reta pane valkā.»

«Tu?» Oksana teica, uzmezdama viņam ātru un augstprā­tīgu skatienu. «Gribu redzēt, kur tu ņemsi tādas kurpītes, ko es varētu aut kājās. Varbūt atnesīsi tās pašas, ko cariene valkā.»