NIKOLAJS GOGOLIS: MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

Bet kas gan bija šis galva, kas izraisīja tik daudz runu un spriedelējumu par sevi? O! šis galva ir ievērojama persona ciemā. Kamēr Kaļeņiks nonāks sava ceļa galā, mēs, bez šau­bām, paspēsim kaut ko pateikt par viņu. Viss ciems, ierau­dzījis viņu, ķeras pie cepurēm: bet meitenes, pašas jaunākās padod labdienu. Kurš gan no jaunekļiem nebūtu gribējis būt par galvu? Galvam ir brīva pieeja visām tabakas dozēm, un spēcīgs zemnieks godbijīgi stāv, noņēmis cepuri, visu laiku, kamēr galva iegremdē savus resnos, rupjos pirkstus viņa tāses tabakas dozē. Kaut gan galvas vara aprobežota ar dažu balsu skaitu, ciema un pagasta sapulcēs viņš arvien ņem virsroku un gandrīz patvaļīgi izsūta līdzināt un gludināt ceļu vai rakt grāvjus. Galva ir drūms no izskata, bargs un nemīl daudz runāt. Sen, ļoti sen atpakaļ, kad nelaiķe lielā cariene Katrina brauca uz Krimu, viņš bija ievēlēts viņas pavadoņos; veselas divi dienas viņš izpildīja šo pienākumu un piedzīvoja pat godu sēdēt blakus carienes kučierim uz bukas. Un no tā paša laika sākot, galva bija izmācījies domīgi un svarīgi pa­šķiebt galvu, glaudīt garās, uz leju nokārušās ūsas un vanaga acīm skatīties no pieres apakšas. Un no tā laika, par ko arī nerunātu ar viņu, galva arvien prata valodu pagriezt uz to, ka viņš vedis carieni un sēdējis uz carienes karietes bukas. Galva mēdz dažreiz arī izlikties pakurls, sevišķi, ja dzird to, ko viņam netiktos dzirdēt. Galva nevar ciest lepnību: valkā arvien melnus, pašaustus vadmalas svārkus, apjožas ar krā­sainu vilnas jostu, un neviens nekad viņu nav redzējis citā apģērbā, izņemot vienīgi tos laikus, kad viņš bija vedis ca­rieni uz Krimu un kad viņam bijis mugurā zils kazaka župans. Bet šo laiku nezin vai kāds no viņa ciema atcerējās; bet svārkus viņš glabā lādē aiz atslēgas. Galva ir atraitnis; bet viņam mājā dzīvo svaine, kas gatavo pusdienas un vaka­riņas, mazgā solus, balsina māju, vērpj linus viņa krekliem un pārvalda visu māju. Ciemā runā, it kā viņa nemaz neesot viņam rada, bet mēs jau redzējām, ka galvam ir daudz ne­labvēļu, kas labprāt izplata visādus melus. Tomēr, var arī būt, ka cēlonis šīm valodām bija tas, ka svainei nekad nepa­tika, ja galva aizgāja uz lauku, kur bija daudz pļāvēju sieviešu, vai pie kāda kazaka, kam bija jauna meitiņa. Galva ir ar vienu aci, bet par to viņa vienīgā acs — ļaundare, kas tālu var saskatīt glītu meitieti. Taču viņš nekad ātrāk nepie­griež skatienu skaistajai, kamēr nav labi apskatījies, vai no kaut kurienes neglūn svaine. Nu gan būsim izstāstījuši par galvu visu, kas stāstāms, bet piedzērušais Kaļeņiks vēl nav nogājis ne pusceļa un ilgi vēl apveltīja galvu visādiem iz­meklētiem vārdiem, kādi tik gadījās viņam uz slinkās un grūti kustināmās mēles.

«Nē, puiši, nē, negribu! Kas tā par izlaidību! Kā jums ne­apnīk trakulības dzīt! Arī bez tām mēs jau esam izdaudzi­nāti par diezin kādiem trakuļiem. Liecieties labāk gulēt!» Tā Ļevko runāja ar saviem nebēdņiem biedriem, kas mēģi­nāja viņu pierunāt uz jaunām palaidnībām. «Ardievu, brālīši! Saldu dusu jums!» un ātriem soļiem devās pa ielu no viņiem projām. «Vai mana spulgacīte Hanna jau guļ?» domāja viņš, tuvodamies mums jau pazīstamajai ķezberēs ieslēptajai mā­jai. Nakts klusumā bija dzirdamas klusas balsis. Ļevko ap­stājās. Starp kokiem pavīdēja balts krekls. .. «Ko tas gan nozīmē?» — viņš nodomāja un, piezadzies tuvāk, aizslēpās aiz koka. Mēness apspīdēja viņam priekšā stāvošās meitenes seju … Tā Hanna. Bet kas tas par liela auguma cilvēku, kas stāvēja ar muguru pret viņu? Velti viņš lūkoja ieskatīties viņā: ēna ietina viņu no galvas līdz kājām. Tikai no priekš­puses viņš bija nedaudz apgaismots. Ļevko bija tomēr jābai­dās spert kaut soli uz priekšu, lai netiktu pamanīts. Klusu pieslējies kokam, viņš nolēma palikt uz vietas. Meitene skaidri izrunāja viņa vārdu. «Ļevko? Ļevko vēl ir zīdainis,» aizsmacis pusbalsī runāja garais cilvēks. «Ja es viņu kādreiz satikšu pie tevis, es viņu izpurināšu aiz matu cekula…»

«Ardievu, Hanna!» šajā brīdī iesaucās kāds puisis, kas bija piezadzies un apskāvis galvu; bet izbijies atlēca atpakaļ, sa­juzdams asās ūsas. «Ardievu, skaistulīti» iesaucās otrs, bet šoreiz atsprāga atpakaļ no galvas smagā belziena «Ardievu, ardievu, Hanna!» iesaucās vairāki puiši, viņam kaklā pakāru- šies. «Velns lai jūs parauj, nolādētie trakuļi!» galva klie­dza, atvairīdamies un spārdīdams viņus kājām. «Kas es jums par Hannu! Posieties saviem tēviem pakaļ uz karātavām, velna bērni! Uzkrituši kā mušas uz medu. Es jums parādīšu Hannu!…»

«Galva! galva! Tas ir galva!» puiši iesaucās un izklīda uz visām pusēm.

«Ak tu, tētīt!» ierunājās Ļevko, atžilbis no sava izbrīna un noskatīdamies pakaļ galvam, kas aizgāja lamādamies. «Lūk, kādus nedarbus tu strādā! Lieliski! Bet es brīnos un nesa­protu, kāpēc viņš arvien izliekas kurls, kad sāku runāt par lietu! Pagaidi, vecais āzi, drīz tu sajutīsi, ko nozīmē vazāties gar jaunu meiteņu logiem; sajutīsi, ko nozīmē atņemt otram līgavu! Hē, puiši, šurp, šurp!» viņš kliedza, mādams ar roku jauniešiem, kas salasījās atkal pulkā. «Nāciet šurp! Pierunāju jūs iet gulēt, bet tagad esmu pārdomājis citādi, un esmu ga­tavs kaut visu nakti draiskot ar jums kopā.»

«Lūk, tā ir lieta!» iesaucās plecīgs, spēcīgs puisis, kas skai­tījās par pirmo trakuli un nebēdni ciemā. «Man vienmēr trūkst gaisa, kad neiznāk kārtīgi padzīvot un izdarīt kādas nebēdnības. Arvien it kā kaut kā trūkst, it kā būtu pazau­dējis cepuri vai pīpi, vārdu sakot, tad neesmu kazaks, un tas ir viss.»

«Vai esat ar mieru šodien pamatīgi nokaitināt galvu?»

«Galvu?»

«Jā, galvu. Ko viņš īstenībā iedomājies? Viņš rīkojas pie mums kā kāds hetmanis. Nav vēl diezgan, ka viņš izrīko mūs kā savus rokas puišus, viņš neliek mierā arī mūsu meitenes. Domāju, ka ciemā tiešām nav nevienas jaukas meitenes, ko galva nebūtu apcēlis.»

«Tā ir, tā ir!» visi puiši iesaucās vienā balsī.

«Kas mēs, zēni, esam par rokas puišiem? Vai mēs neesam tāda paša dzimuma kā viņš? Mēs, paldies dievam, esam brīvie kazaki!»

«Parādīsim!» puiši iesaucās. «Bet ja galvu, tad arī rakst­vedi nevar palaist garām!»

«Nelaidīsim garām arī rakstvedi. Bet man kā likts radusies galvā lieliska dziesma par galvu. Iesim, es jums iemācīšu,» Ļevko turpināja, uzsizdams ar roku banduras stīgām. «Bet klausieties: pārģērbieties katrs kā gadās!»

«Padzīvo līksmi, kazaka galva!» dižais trakulis izsaucās, piecirzdams kāju pie kājas un rokas saplaukšķinājis. «Kāds jaukums! Kāda brīve! Kad sāc trakot, tad liekas, ka piemini senpagājušos gadus. Sirds jūtas tik labi un brīvi, bet dvēsele ir kā paradizē. Heidā, puiši! Heidā, būsim līksmi!…» Un pūlis trokšņaini devās pa ielām uz priekšu. Un dievbijīgās vecenītes, kliedzienu uzmodinātas, atvēra lodziņus, pārkrus­tījās miegainām rokām, noteikdamas: «Nu, jaunieši tagad pa­dzīvo jautri!»

Viena vairs tikai māja ielas galā bija apgaismota. Tas ir galvas miteklis. Galva jau sen beidzis vakariņot, un, bez šau­bām, sen jau būtu aizmidzis; bet viņam šai brīdī bija viesis, vīndeģis, kas bija ieradies ierīkot degvīna dedzinātavu kādam muižniekam, kam bija neliels zemes īpašums brīvo kazaku zemju starpā. Viesis sēdēja goda vietā zem pašām svētbildēm, tas bija zems, paresns cilvēciņš ar mazām, mūžam smejošām acīm, kurās, likās, bija ierakstīts tas prieks, ar kādu viņš sūca savu īso kajķīti, ik minūtes nospļaudamies un piespiezdams ar pirkstu tabakas pelnus, kas līda ārā no kalķīša. Dūmu mā­koņi viņam pāri ātri sabiezēja un ietina viņu zilā miglā. Likās, it kā kādas degvīna dedzinātavas resnajam dūmenim būtu apnicis sēdēt uz sava jumta un tas būtu iedomājies pastaigā­ties un cienīgi nosēsties galvas istabā aiz galda. Zem deguna viņam rēgojās īsas, biezas ūsas. Bet tās tik neskaidri iezīmējās tabakas atmosfērā, ka izskatījās pēc peles, ko deģis noķēris un tur savā mutē, tādā kārtā graudams klēts runča mono­polu. Galva kā saimnieks sēdēja vienā kreklā un audekla biksēs. Viņa ērgļa acs kā rietoša saule sāka pamazām sa- raukties un dzist. Galda galā, smēķēdams kaļķīti, sēdēja viens no tiem ciema desmitniekiem, no kuriem sastāvēja gal­vas komanda, un, aiz cieņas pret saimnieku, sēdēja svārkos.