NIKOLAJS GOGOLIS - MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

«Noķērām!» iesaucās tai brīdī ienākušie desmitnieki.

«Ko noķērāt?» galva prasīja.

«Velnu izvērstajā kažokā.»

«Dodiet viņu šurp!» galva iesaucās, satverdams aiz rokām ievesto gūstekni. «Jūs esat prātu zaudējuši: tas taču ir pie­dzērušais Kaļeņiks.»

«Kāda jezga! mums rokā bija, pan galva!» desmitnieki at- hildēja. Ieliņā mūs apstāja nolādētie puiši, sāka dejot, raustīt, rādīt mēles, raut ārā no rokām… Velns viņus būtu parā­vis!… Un kā viņa vietā mums tikusi rokā šī vārna, dievs vien to tik zina!»

«Manas un visa ciema varas vārdā tiek dota pavēle,» galva sacīja, «sagūstīt šai pašā acumirklī šo ļaundari, tāpat arī visus, ko atrodat uz ielas, un atvest pie manis sodīšanai!…»

«Apžēlojies, pan galva!» daži iesaucās, līdz zemei palocī­damies. «Kad tu būtu redzējis, kādi purni: dievs sodi, esam dzimuši, esam kristīti, — bet tādus nejēdzīgus purnus neesam redzējuši. Vai tur daudz vajag līdz grēkam, pan galva! Var pārbaidīt godīgu cilvēku tā, ka vēlāk neviena vecene neņem­sies izārstēt nobīli.

«Es jums rādīšu nobīli! Ko jūs? Negribat klausīt? Jūs, kā rādās, esat ar viņiem uz vienu roku! Jūs esat dumpinieki! Ko tas nozīmē? Jā, ko tas nozīmē? Jūs sarīkojat grautiņus! Jūs… Es ziņošu komisaram! Tūliņ, dzirdiet, tūliņ! Skrieniet, laidie- ties kā putni! Lai es jūs . .. Lai jūs man . . .» Visi izklīda.

Ne par ko neraizēdamies, nebēdadams par izsūtītiem ķē­rējiem, visas šīs jezgas vaininieks lēnām tuvojās vecajai mājai un dīķim. Nevajadzēs, domāju, paskaidrot, ka tas bija Ļevko. Melnais kažoks viņam bija neaizpogāts; cepuri viņš turēja rokā; sviedri viņam lija straumēm. Diženi un drūmi melnoja k]avu mežs, tikai pašās galotnēs, kas bija pievērstas mēnesim, bārstījās smalki sudraba putekļi. Nekustīgais dīķis uzdvesa spirgtumu nogurušajam gājējam un aicināja viņu atpūsties krastā. Viss bija klusu; tikai dziļajā meža biezoknī bija dzir­dami lakstīgalas traļļi. Nepārvarams miegs sāka drīz vērt viņam acis ciet; nogurušie locekļi gribēja aizmirsties un no­rimt miegā; galva noliecās … «Nē, tā es vēl te aizmigšu!» viņš runāja, pieceldamies kājās un izberzēdams acis. Palū­kojās apkārt: nakts viņa priekšā likās vēl spožāka. Kāda sa­vāda, apskurbinoša gaisma piejaucās mēness gaismai. Nekad viņš vēl nebija redzējis nekā tamlīdzīga. Sudrabota migla ietina apkārtni. Ziedošo ābeļu un naktspuķu smarža izplūda pa visu zemi. Ar izbrīnu viņš nolūkojās dīķa nekustīgajā ūdenī: tur atspoguļojās vecā kungu māja ar augšu uz leju, tīra un it kā kādā gaišā diženumā. Drūmo slēģu vietā rau­dzījās priecīgi stikla logi un durvis. Caur skaidrajām rūtīm pavīdēja apzeltījums. Un rau, likās, it kā logs atvērtos. Aiz­turējis elpu, nekustēdamies un acis no dīķa nenolaizdams, viņš, likās, bija pārcēlies dīķa dzelmē un redz: vispirms logā parādījās balts elkonis, tad palūkojās mīlīga galviņa ar spul­gām, tumšbrūno matu viļņos klusu mirdzošām acīm un at­balstījās uz elkoņa. Un redz: viņa viegli šūpo galvu, viņa māj, viņa uzsmaida… Sirds viņam sāka pēkšņi dauzīties… Ūdens sakustējās, un logs atkal aizvērās. Klusu viņš aizgāja no dīķa un paskatījās uz māju: drūmie slēģi bija atvērti, rūtis spīguļoja mēnesnīcā. «Lūk, cik maz var paļauties uz ļaužu runām,» viņš pie sevis nodomāja. «Māja jauna, krāsas spilgtas, it kā šodien būtu krāsota. Tur kāds dzīvo.» Un klusēdams viņš piegāja tuvāk; bet mājā viss bija klusu. Skaņi un dzidri sasaucās lakstīgalu krāšņās dziesmas, un, kad tās, likās, izdzisa smeldzē un tīksmē, bija dzirdama sienāžu čimstoņa vai purva putnu dūkšana, kad viņi savus slidenos knābjus iecirta plašajā ūdens spogulī. Kādu saldu mieru un plašumu Levko izjuta savā sirdi. Uzskaņojis banduru, viņā sāka spēlēt un dziedāt:

Ai, mēnesi, mēnestiņ!

Un tu, sārtā blāzma!

Iespīdiet tai pagalmā.

Kur meitiņa krāšņa.

Logs klusi atvērās un tā pati galviņa, kuras atspīdumu viņš bija redzējis dīķī, uzmanīgi klausīdamās dziesmā, pa­rādījās logā. Garās skropstas bija pa pusei nolaistas uz acīm. Viņa bija bāla kā audekls, kā mēness gaisma; bet cik brī­nišķīga, cik skaista! Viņa iesmējās!… Ļevko sarāvās … «Uz­dziedi man, jaunais kazak, kādu dziesmu!» viņa klusu lūdzās, noliekusi galvu sāņus un pavisam nolaidusi biezās skropstas.

«Kādu dziesmu lai es tev uzdziedu, mana gaišā meitenīt?» Asaras sāka klusām līt pār viņas bālajiem vaigiem. «Jau­nekli,» viņa runāja, un kaut kas neizprotami valdzinošs at­skanēja viņas balsī, «jaunekli, atrodi man manu pamāti! Ne­žēlošu neko tevis labad. Atalgošu tevi. Es tevi bagātīgi un krāšņi apbalvošu. Man ir ar zīdu izrakstītas aproces, korāļi, kakla rotas. Iedāvināšu tev pērlēm izrotātu jostu. Man ir zelts… Jaunekli, atrodi man manu pamāti! Viņa ir bries­mīga ragana: man pasaulē nebija miera no viņas. Viņa mani mocīja, lika strādāt kā vienkāršai zemniecei. Paskaties manā sejā: viņa ar savām nešķīstajām burvībām izskaudusi visu sārtumu no maniem vaigiem. Paskaties uz manu balto kaklu: nav nomazgājami, ne ar ko nav nomazgājami šie zilie plan­kumi, ko iespieduši viņas dzelzs nagi. Paskaties uz manām baltajām kājām: tās ir daudz staigājušas un ne tikai pa grīd­segām vien, — pa karstām smiltīm, pa mitro zemi, pa asiem dadžiem tās staigājušas! Bet acīs, paskaties acīs: tās tapušas tumšas aiz asarām!… Atrodi viņu, jaunekli, atrodi manu pamāti!…»

Balss, kas pēkšņi it kā kļuva skaņāka, aprāvās. Asaru straumes tecēja pa bālo seju. Kāda smaga sajūta, pilna žēluma un skumju, sažņaudza jaunekļa krūtis.

«Esmu ar mieru darīt visu priekš tevis, manu meitenīti» viņš teica sirsnīgā saviļņojumā: «bet kā un kur lai es viņu atrodu?»

«Paskaties, paskaties!» viņa ātri runāja: «viņa ir te! Viņa manu meiteņu pulkā rotaļājas krastā un sildās mēnesnīcā. Bet viņa ir gudra un viltīga. Viņa ir pieņēmusi slīkones iz­skatu, bet es zinu, es dzirdu, ka viņa ir te. Man ir grūti, mani nospiež viņas tuvums. Viņas pēc nevaru peldēt viegli un brīvi kā zivs. Grimstu un krītu dibenā kā akmens. Uzmeklē viņu, jaunekli!»

Ļevko paskatījās uz krastu: rēnā, sudrabotā miglā pavīdēja meitenes, vieglas kā ēnas, kreklos, baltos kā kreimeņu ziedu rotātas pļavas; zelta kakla rotas, pērļu virknes, dukāti spī­guļoja tām ap kakliem; bet viņas bija bālas; viņu ķermeņi bija it kā austi no caurspīdīgiem mākoņiem un bija caurredzami sudrabotajā mēnesnīcā. Meitenes rotaļādamās pievirzījās viņam tuvāk. Bija dzirdamas balsis.

«Iesim kraukļa rotaļā, kraukļa rotaļā!» visas sauca, kas izklausījās kā upju niedru šalkas, ko klusā krēslas stundā skar vējš savām gaisīgajām lūpām. «Kas būs krauklis?» Meta kauliņus — un viena meitene iznāca no pulka. Ļevko ņēmās viņu aplūkot. Seja, drēbes — viss viņai tāds pats kā visām. Bija tikai noģiedams, ka viņa ne labprāt uzņēmās šo lomu. Pūlis izretinājās virknē un veikli izvairījās plēsīgā ienaid­nieka uzbrukumiem. «Nē, negribu būt krauklis!» meitene teica, galīgi nogurusi. «Man žēl atņemt nabaga mātei cālī­šus!» -— «Tu neesi ragana!» Ļevko nodomāja. «Kas grib būt krauklis?» Meitenes sagāja no jauna kopā mest kauliņus. «Es būšu krauklis!» izsaucās kāda no vidus. Ļevko sāka vērīgāk ielūkoties tai sejā. Veikli un droši viņa dzinās pakaļ bēgoša­jām un metās uz visām pusēm, lai satvertu savu upuri. Tad Ļevko sāka ievērot, ka viņas ķermenis nebija tik caurspīdīgs kā pārējām: tam vidū bija kaut kas melns. Pēkšņi atskanēja kliedziens: krauklis metās uz vienu no virknes, saķēra to, un Ļevkam likās, it kā ķērēja izlaistu nagus un sejā tai pa­zibētu ļauns prieks. «Ragana!» viņš iesaucās, norādīdams uz to ar pirkstu un pievērsies mājai. Meitene logā iesmējās, un rotaļnieces trokšņaini aizrāva sev līdzi to, kas tēloja kraukli.