NIKOLAJS GOGOLIS: MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

«Vai jūs drīz domājat ierīkot savu dedzinātavu?» galva prasīja, griezdamies pie deģa un pārkrustodams žāvās at­plēsto muti.

«Ja dievs līdzēs, tad šo rudeni varbūt jau sāksim dedzināt. Uz Māras dienu, varu saderēt, ka pans galva kājām zīmēs vācu kreņģelīšus uz ceļa.» Pie šiem vārdiem deģa ačteles pa­zuda; to vietā izstiepās garas rievas līdz pat ausīm; viss ķer­menis raustījās smieklos, un jautrās lūpas izlaida uz brīdi kūpošo kaļķīti.

«Lai dievs dod,» sacīja galva, savilkdams seju it kā smaidā. «Pašlaik vēl, paldies dievam, degvīna brūžu nav visai daudz. Bet, lūk, tos laikus, kad pavadīju carieni pa Perejaslavas ceļu, vēl nelaiķis Bezborodoko …»

«Ko nu, kūm, par tiem laikiem runāt! Tad no Kremenču- gas līdz pašiem Romniem nevarēja ne divi brūžus saskaitīt. Bet tagad … Vai tu esi dzirdējis, ko nolādētie vācieši izdo­mājuši? Drīz jau netecinās vairs ar malku kā visi kristīgi cilvēki, bet ar kaut kādu velna tvaiku …» To teikdams, deģis domīgi raudzījās galdā un savās uz galda atbalstītajās rokās. «Kā tas būs ar tvaiku, nudien, nezinu!»

«Kādi muļķi, dievs, esi žēlīgs, šie vācieši!» galva sacīja.

«Un tu, kūm,» viņu pārtrauca svaine, kas sēdēja uz lāviņas, kājas zem sevis pavilkuši, «dzīvosi pie mums visu šo laiku bez sievas!»

«Ret kam man viņa vajadzīga? Cita lieta, ja vēl būtu pa­tīkama …»

«Vai tad nav laba?» galva prasīja, pievērsdams viņam savu vienīgo aci.

«Kur tev nu laba! Veca kā velns. Purns viss vienās rievās kā iztukšots naudas maks.» Un deģa zemā miesas būve salī­gojās no jauna skaļos smieklos.

Sajā brīdī kāds sāka grābstīties aiz durvīm; durvis atvērās un ienāca zemnieks. Cepuri nenoņēmis, viņš pārkāpa slieksni, nostājās, it kā ko pārdomādams, istabas vidū un ar atvērtu muti skatījās griestos. Tas bija mūsu paziņa Kaļeņiks.

«Lūk, esmu arī es pārnācis mājās,» viņš runāja, nosēzdamies .iolā pie durvīm un nepiegriezdams nekādas vērības klāteso­šiem. «Paskat, kā maitas gabals sātans bija izstiepis ceļu. Eji, eji, un gala nav. Kājas it kā kāds būtu salauzījis. Padod sieva tur to kažoku, ko paklāt apakšā. Uz krāsns pie tevis neiešu, nudien, neiešu: sāp kājas! Padod to, tur tas gul kaktā netāl no svētbildēm; bet pielūko tik, ka neapgāz podu ar sagriezto tabaku. Bet nē, neaiztiec, neaiztiec! Tu varbūt esi šodien pie­dzērusi … Paņemšu labāk pats.» Kaļeņiks mazliet pacēlās, bet nepārvarams spēks pievilka viņu solam.

«Tas man patīk,» galva sacīja: «ienācis svešā mājā un rī­kojas kā savā! Izvadīsim viņu ar godu!»

«Atstāj, kūm, lai atpūšas!» deģis sacīja, saturēdams viņu aiz rokas. «Tas ir derīgs cilvēks: jo vairāk būs tādu cilvēku, jo labāk mums zels degvīna dedzinātava …» Bet ne jau lab­sirdība izspieda šos vārdus. Deģis ticēja visādiem māņiem; un tūliņ aizdzīt cilvēku, kas jau bija nosēdies solā, viņam nozīmēja sasaukt kādu nelaimi.

«Kas tik vēl būs, kad vecums pienāks! …» Kaļeņiks mur­mināja. likdamies guļus uz sola. «Ja nu, teiktu, būtu piedzē­ries, bet ne jau, neesmu piedzēries. Nudien, neesmu piedzē­ries! Vai man jāmelo? Es to varu vai pašam galvam pavēstīt. Ko man nozīmē galva? Uzspļauju viņam' Kaut viņu, vien- acaino velnu, vezums sabrauktu! Kāpēc viņš aplej cilvēkus salā ar ūdeni…»

«Ehē! cūka ielīdusi istabā un ķepas bāž galdā,» galva sa­cīja, saniknots pieceldamies no savas vietas, bet šai brīcfi smags akmens, satriecis logu druskās, nolingoja viņam pie kājām. Galva palika stāvam. «Ja es zinātu,» viņš teica, pa­celdams akmeni, kurš karātavu putns svieda akmeni, es viņu izmācītu, kā mētāties ar akmeņiem! Kādas nelietības!» viņš turpināja, ar zvērojošu skatienu aplūkodams rokā akmeni. «Kaut viņš aizrītos ar šo akmeni!…»

«Pag, pag! Lai dievs tevi pasarga, kūm!» deģis, nobālis, pārtrauca viņu. «Lai dievs tevi sarga šajā un viņā pasaulē nosvētīt kādu ar tādu novēlējumu!»

«Lūk, kur atradies aizstāvis! Kaut viņš izputētu! …»

«Ne domāt nedomā, kūm! Tu tiešām nezini, kas notika ar manu nelaiķi sievasmāti?»

«Ar sievasmati?»

«Jā, ar sievasmāti. Vakarā, varbūt mazliet agrāk nekā paš­reiz, nosēdāmies ēst vakariņas: nelaiķe sievasmāte, nelaiķis sievastēvs, algādzis, algādze un gabali pieci bērni. Sievasmāte atbēra da|u klimpu no lielā vārāmā poda bļodā, lai padzistu. Pēc darba visi bija izsalkuši un negribēja gaidīt, kamēr ķiļ- ķeni atdziest. Uzdūruši garos koka irbuļos, sāka ēst. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, cilvēks: kādas dzimtas viņš, dievs to zina, lūdz, lai arī viņu pielaiž pie mielasta. Kā lai nepaēdina izsalkušu cilvēku? Iedeva arī viņam irbuli. Bet viesis sūkā ķilķenus kā govs sienu. Kamēr pārējie apēda pa vienam un sniedzās pēc citiem, bļodas dibens jau bija tīrs kā pana sētsvidus. Sievasmāte iebēra vēl; domāja, viesis būs pieēdies un piekops mazāk. Lika drusku pagaidīt! vēl pamatīgāk sāka tiesāt un iztukšoja vēl otru. — Kaut tu aizrītos ar šiem ķiļ- ķeniem! — izsalkusi sievasmāte nodomāja; tūliņ arī viņš aiz­rijās un pakrita. Metās viņam klāt — bet viņš jau izlaidis garu. Noslāpis!»

«Tā viņam, nolādētajam nesātim, arī vajadzēja!» galva sacīja.

«Tā būtu vajadzējis, bet tā neiznāca: no tā laika sievas­mātei vairs nebija miera. Tikko nakts, mironis klāt. Nosēžas jāšus uz dūmvada, nolādētais, un tura ķiļķenu zobos. Dienu viss mierīgi, ne jausmas no viņa, bet tikko sāk tumst, paska­ties uz jumtu: jau, suņa dēls, nosēdies uz dūmvada …»

«Un ķiļķens zobos?»

«Un ķiļķens zobos.»

«Dīvaini, kūm! Esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu par nelaiķi carieni…» Galva pēkšņi apklusa. Aiz loga bija dzirdams troksnis un dejotāju mīdīšanās. Vispirms klusu ieskanējās banduras stīgas, tām pievienojās balss. Stīgas ietrinkšķējās skaļāk; sāka vilkt vairāk balsu, un dziesma brāzās kā vie­sulis:

Puiši, esat dzirdējuši? Mūsu galvām stipra būve! Sādžas galvaim, greizacim,

Galvai izkritusi skrūve! Mucniek, apstīpo tu galvu Stīpām, naglām tēraudcietām! Mucniek, uzskaiti tu galvam Rikstēm, stibām briedinātām!

Mūsu galva sirms un greizs; Vecs kā velns; un kas par muļķi! Kārs uz edieniem un meitām. Spiežas meitām klāt kā dulns! Vai tu līdzi gājējs puišiem? Tevi vajadzētu kapā Vilkt aiz ūsām, grūzt pa kaklu. Raut aiz čupra, kuplā čupra!

«Lieliska dziesma, kūm!» deģis sacīja, piešķiebis galvu mazliet uz sāniem un griezdamies pie galvas, kas bija sastin­dzis aiz brīnumiem par tādu nekaunīgu pārdrošību. «Lieliska! Slikti tikai, ka galvu apveltī ne visai pieklājīgiem vār­diem …» Un viņš, ar tādu kā saldu tīksmi acīs, nolika atkal rokas uz galda un gatavojās klausīties vēl, jo aiz loga atska­nēja smiekli un saucieni: vēl! vēlreiz! Taču vērīga acs būtu tūliņ pamanījusi, ka nevis izbrīns noturēja galvu tik ilgi uz vietas. Tā tikai vecs, piedzīvojis runcis dažreiz atļauj pelei skraidīt ap savu asti, kamēr ātri apsver plānu, kā nogriezt viņai ceļu atpakaļ uz alu. Vēl galvas vienīgā acs bija pievērsta logam, bet roka, padevusi zīmi desmitniekam, jau turējās pie durvju tverokļa, kad pēkšņi uz ielas atskanēja kliedzieni… Deģis, kura daudzajām labajām īpašībām vēl pievienojās ziņkāre, piebāza ātri savu pīpi ar tabaku un izskrēja uz ielas, bet nebēdņi jau bija aizlaidušies. «Nē, tu man neiz­bēgsi!» galva kliedza, vilkdams aiz rokas cilvēku, tērpušos ar vilnu uz āru apvērstā melnā aitādas kažokā. Deģis, izman­todams laiku, pieskrēja, lai paskatītos šim miera grāvējam sejā; bet atkāpās bailīgi atpakaļ, ieraudzījis garu bārdu un baismīgi izkrāsotu seju. «Nē, tu neizspruksi man!» galva klie­dza, Vilkdams joprojām taisni priekšnamā savu gūstekni, kas neizrādīja ne mazāko pretošanos un mierīgi gāja tam līdzi, it kā savā mājā. «Karpo, atver krātiņu!» galva teica desmit­niekam, «Mēs viņu tumšajā krātiņā! Un tad uzmodināsim rakstvedi, sasauksim desmitniekus, saķersim visus šos ne­mierniekus un šodien pat jau uzliksim viņiem visiem rezo­lūciju!» Desmitnieks pagrabināja priekšnamā nelielu aizka­ramo atslēgu un atvēra krātiņu. Tajā pašā brīdī gūsteknis, izmantodams tumsu, ar neparastu spēku pēkšņi izrāvās vi­ņam no rokām. «Kur nu?» galva iebrēcās, saķerdams viņu vēl cietāk aiz apkakles. «Laid vaļā, es tā esmu!» atskanēja smalka balstiņa. «Nepalīdzēs! nepalīdzēs, brāl! Pīksti vai kā pats nelabais, ne tikai kā sieviete, mani nepiemānīsi!» un iegrūda viņu krātiņā tik spēji, ka nabaga gūsteknis ievaidējās, pakrizdams uz grīdas, bet pats, desmitnieka pavadībā, devās uz rakstveža māju, un viņiem nopakaļ, kā tvaikonis kūpē­dams, sekoja deģis.