NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

Viņa dēlus nodarbināja citas domas. Bet jāpastāsta vairāk par viņa dēliem. Ar divpadsmito gadu viņus nodeva Kijevas akadēmijā, jo visi tā laika cienījamie augstmaņi uzskatīja par nepieciešamu savus bērnus izglītot, kaut arī to darīja tikai tādēļ, lai vēlāk to visu pilnīgi aizmirstu. Viņi toreiz, tāpat kā visi, kas iestājās bursā, bija mežonīgi, uzauguši brīvībā, un tur tad nu viņi parasti kaut cik noslīpējās un ieguva kaut ko kopīgu, kas tos darīja līdzīgus vienu otram. Vecākais, Ostaps, uzsāka te savas gaitas ar to, ka jau pirmajā gadā — izbēga Viņu nosūtīja atpakaļ, briesmīgi nopēra un nosēdināja pie grāmatas. Četras reizes viņš ieraka savu ābeci zemē, un četras reizes pēc necilvēcīgās nopēršanas nopirka viņam jaunu. Bet nav šaubu, ka viņš būtu to atkārtojis arī piekto reizi, ja tēvs nebūtu devis viņam svinīgu solījumu noturēt viņu klostera kalpībā veselus divdesmit gadus un ja nebūtu pirms tam zvērē­jis, ka viņš ne mūžam neredzēs Aizkrāci, ja neizmācīsies aka­dēmijā visas gudrības. Interesanti, ka to runāja tas pats Tarass Buļba, kas lamāja visu skološanos un ieteica, kā mēs jau redzējām, bērniem nemaz ar to nenodarboties. No tā laika Ostaps ar neparastu cītību sāka sēdēt pie garlaicīgās grāmatas un drīz vien ierindojās starp labākajiem. Toreizējais mācību veids briesmīgi atšķīrās no dzīves veida: šie scholas- tiskie, gramatiskie, retoriskie un loģiskie izsmalcinājumi pil­nīgi nepieskārās laikam, nekad netika izmantoti un neatkār­tojās dzīvē. Tie, kas to bija mācījušies, nekur nevarēja izlietot savas zināšanas, pat ne tās, kas bija mazāk scholastiskas. Paši toreizējie zinātnieki bija lielāki neprašas nekā citi, jo bija pilnīgi atšķirti no prakses. Bez tam arī šī republikāniskā bur- sas iekārta, šis briesmīgais jauno, brašo, veselīgo ļaužu skaits, viss tas viņus ietekmēja rosīties pilnīgi ārpus viņu skolas no­darbības. Dažreiz sliktais uzturs, dažreiz biežie badošanās sodi, dažreiz daudzās nepieciešamības, kas izraisījās jaunā, veselīgā, spēcīgā jauneklī, viss tas apvienojoties radīja viņos to uzņēmību, kas vēlāk attīstījās Aizkrācē. Badīgā bursa rikšoja pa Kijevas ielām un spieda visus būt piesardzīgiem. Tirgotājas, kas sēdēja tirgū, arvien aizsedza rokām savus pī­rāgus, bubļikus, ķirbju sēklas kā ērgļu mātes savus bērnus, ja vien ieraudzīja garāmejošu bursaku. Konsulam, kura pie­nākums bija uzmanīt viņam padotos biedrus, viņa paša biksēs bija tik šausmīgas kabatas, ka viņš tur varēja novietot visu izklaidīgās tirgotājas bodi. Šie bursaki veidoja kādu pilnīgi atsevišķu pasauli: augstākā sabiedrībā, kas sastāvēja no poļu un krievu muižniekiem, viņus neuzņēma. Pats vojevoda Ј.dams Ķīselis, neraugoties uz to, ka viņš akadēmijai bija lab­vēlīgs, neievadīja viņus sabiedrībā un pavēlēja turēt viņus stingrāk. īstenībā šis norādījums bija pilnīgi lieks, jo rektors un profesori - mūki nežēloja žagara un siksnu, un bieži lik- tori pēc viņu pavēlēm pēra savus konsulus tik nežēlīgi, ka tie vairākas nedēļas kasīja savas bikses. Daudziem no viņiem tas nebija pavisam nekas un šķita kā mazliet kas stiprāks par labu piparu degvīnu; citiem beidzot šīs nepārtrauktās pērša­nas stipri apnika, un viņi bēga projām uz Aizkrāci, ja vien prata atrast ceļu un ja tos ceļā nenotvēra. Ostaps Buļba, ne­raugoties uz to, ka bija sācis ar lielu centību mācīties loģiku un pat dievvārdniecību, nekā nevarēja tikt vaļā no nepielū­dzamiem žagariem. Dabiski, ka visam tam bija kaut kā jāno­cietina raksturs un jāpiešķir tam stingrība, kas arvien stipri izpaužas pie kazakiem. Ostapu vienmēr uzskatīja par vienu no labākajiem biedriem. Viņš reti vadīja citus pārdrošos pa­sākumos — iztukšot svešu augļu vai sakņu dārzu, bet toties viņš bija vienmēr viens no pirmajiem, kas soļoja zem uzņē­mīga bursaka karoga un nekad, nekādā gadījumā nenodeva savus biedrus; nekādas siksnas un žagari nespēja viņu pie­spiest to izdarīt. Viņš bija ciets pret citām kaislībām, izņemot karu un dzīru uzdzīvi; vismaz viņš gandrīz nekad ne par ko citu nedomāja. Viņš bija taisnīgs pret līdzīgiem. Viņam pie­mita labestība tādā veidā, kādā tā varēja iemājot vienīgi tādā raksturā un tajā laikā. Sirds dziļumos viņu bija aizkustinā­jušas nabaga mātes asaras, un vienīgi tas viņu mulsināja un piespieda domīgi nokārt galvu.

Viņa jaunākajam brālim, Andrijam, piemita mazliet dzīvā­kas un it kā vairāk attīstītas jūtas. Viņš mācījās labprātāk un bez piespiešanās, ar kādu parasti mācās smagie un spēcīgie raksturi. Viņš bija attapīgāks izdomā nekā viņa brālis, viņš bieži izvirzījās par diezgan bīstamu pasākumu vadoni un dažreiz ar savu izdomu bagāto prātu prata izlavīties no soda, kamēr viņa brālis Ostaps, nemaz nebēdādams, nometa no sevis svitku un gulās uz grīdas, nemaz nedomādams lūgt ap­žēlošanas. Arī viņā verda slāpes pēc panākumiem, bet reizē ar to viņa dvēsele bija pieejama arī citām jūtām. Nepiecieša­mība pēc mīlestības uzliesmoja viņā strauji, tiklīdz viņš bija pārsniedzis astoņpadsmit gadu; arvien biežāk viņa kvēlajās domās sāka tēloties sieviete; viņš, klausoties filozofiskos dis­putos, ik brīdi redzēja to svaigu, melnacainu, maigu. Viņa priekšā nepārtraukti vizēja viņas mirdzošās, vingrās krūtis, maiga, skaista, pilnīgi kaila roka; pat viņas tērps, kas piekļā­vās viņas jaunavīgajiem un reizē spēcīgajiem locekļiem, iz­dvesa viņa domās kaut kādu neizsakāmu saldkaislL Viņš rūpīgi slēpa no saviem biedriem šīs kaislīgās jaunekļa dvē­seles kustības, jo tajos laikos bija kauns un bezgods domāt kazakam par sievieti un mīlestību, pirms tas vēl nebija iz­baudījis kauju. Vispār pēdējos gados viņš retāk uzņēmās kāda bara vadību, bet biežāk klejoja kaut kur viens pats kādā vientulīgā Kijevas šķērsieliņā, kura slīka ķiršu dārzos, starp zemām mājiņām, kas kārdinādamas lūkojās uz ielu. Dažreiz viņš iegriezās arī aristokratu ielā, tagadējā vecajā Kijevā, kur dzīvoja mazkrievu un poļu muižnieki un kur mājas bija izbūvētas kaut cik glītāk. Reiz, kad viņš bija aizdomājies, viņam gandrīz uzbrauca virsū kaut kāda poļu pana kariete un uz bukas sēdošais kučieris, kam bija pārmērīgas ūsas, iecirta viņam diezgan kārtīgi ar pātagu. Jaunais bursaks aiz- svilās: neprātīgā drosmē satvēra viņš ar savu spēcīgo roku pakaļējo riteni un apturēja karieti. Bet kučieris, baidīdamies atmaksas, uzšāva zirgiem, tiq strauji sakustējās, — un An- drijs, kas par laimi bija paguvis atraut roku, nokrita zemē tieši ar seju dubļos. Gaužām skanīgi un harmoniski smiekli atskanēja virs viņa. Viņš pacēla acis un ieraudzīja stāvam pie loga skaistuli, kādu vēl nekad nebija redzējis savā mūžā: melnacainu un baltu kā sniegs, kas apmirdzēts rīta saules sārtumu. Viņa smējās no visas sirds, un smiekli piešķīra vi­ņas žilbinošajam skaistumam mirdzošu spēku. Viņš apstulba. Viņš raudzījās tajā pilnīgi apmulsis, nevērīgi slaucīdams nost no savas sejas dubļus, ar kuriem vēl vairāk notašķījās. Kas gan varēja būt šī skaistule? Viņš gribēja to izzināt no kalpo­tājiem, kas veselā barā, bagāti tērpušies, stāvēja aiz vārtiem, apstājuši jaunu banduras spēlmani. Bet kalpotāji sāka smie­ties, ieraudzījuši viņa netīro seju, un nepagodināja viņu ar atbildi. Beidzot viņš dabūja zināt, ka tā ir uz laiku atbraukušā Kaunas vojevodas meita. Tūlīt pat nākamajā naktī ar pār­drošību, kāda piemīt vienīgi bursakiem, viņš ielīda caur žogu dārzā, uzkāpa kokā, kas sazaroja pār pašu mājas jumtu; no koka viņš pārkāpa uz jumtu un caur kamina dūmeni iekļuva tieši guļamā istabā pie skaistules, kas tobrīd sēdēja pie aiz­degtas sveces un ņēma ārā no savām ausim dārgus auskarus. Skaistā poliete tā iztrūkās, ieraugot pēkšņi savā priekšā nepa­zīstamu cilvēku, ka nevarēja izrunāt neviena vārda; bet, kad viņa ievēroja, ka bursaks stāvēja, nolaidis acis un nedrīkstē­dams aiz kautrības pakustināt roku, kad pazina viņā to pašu, kas bija pakritis viņas acu priekšā uz ielas, viņu atkal pār­šalca smiekli. Bez tam Andri ja vaibstos nebija nekā briesmī­ga: viņš bija ļoti skaists no vaiga. Viņa no sirds smējās un ilgi uzjautrinājās ar viņu. Skaistule bija aušīga, kā jau poliete; bet viņas acis, brīnišķīgās, žilbinoši skaidrās acis metu skatienu, kas bija ilgs kā mūžība. Bursaks nespēja pakustināt rokas un jutās kā sasiets, kā maisā, kad vojevodas meita droši piegāja tam klāt, uzlika viņam galvā savu mirdzošo diadēmu, uzkāra uz lūpām auskarus un uzmeta viņam vieglu caur­spīdīgu, zelta puķēm izšūtu krekliņu. Viņa greznoja to un darīja ar viņu tūkstoš dažādu muļķību tik bērnišķīgā brī­vībā, kāda raksturo aušīgas polietes un kas iedzina nabaga bursaku vēl lielākā apmulsumā. Viņš bija kļuvis smieklīga figūra, kas vaļēju muti un nekustīgu skatienu lūkojās viņas žilbinošajās acīs. Klauvējiens, kas tobrīd atskanēja durvīs, viņu izbiedēja. Viņa lika tam paslēpties zem gultas, un, tikko traucējums bija izbeidzies, pasauca savu istabeni, sagūstītu tatarieti, un pavēlēja tai uzmanīgi izvadīt bursaku dārzā un no turienes palaist pār žogu. Bet šoreiz mūsu bursaks ne tik lai­mīgi pārkļuva pār žogu: pamodies naktssargs notvēra viņu stingri aiz kājām un saskrējušie kalpotāji ilgi dauzīja viņu vēl uz ielas, kamēr žiglās kājas viņu nepaglāba. Pēc visa tā stai­gāt gar māju bija ļoti bīstami, jo kalpotāju skaits vojevodam bija ļoti liels. Viņš sastapa to vēl vienu reizi katoļu baznīcā: viņa pamanīja to un ļoti patīkami uzsmaidīja kā senam pazi­ņam. Viņš redzēja to vēlreiz pavirši; un pēc tam Kaunas vo- jevoda drīz aizbrauca, un skaistās melnacainās polietes vietā pa logiem lūkojās laukā kāda tukla seja. Lūk, par ko domāja Andrijs, nokāris galvu un nodūris acis sava zirga krēpēs.