NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

Bet pa to laiku viņus visus jau sen bija uzņēmusi stepe sa­vos zaļajos apkampienos, un augstā zāle, kas tiem bija vis­apkārt, noslēpa viņus, un tikai vienīgi melnās kazaku cepures zibēja starp tās stiebriem.

<'E, e, e! ko tad jūs puiši, tā apklusuši?» sacīja beidzot Buļba, pamodies no savām pārdomām, «it kā kādi melnsvārči! Nu, tūlīt visas domas pie nelabā! Ņemiet zobos pīpes un aiz­smēķēsim, un piespiedīsim zirgiem ciešāk piešus un laidīsim tā, ka ne putns lai mūs nepanāk!»

Un kazaki, pieliekušies pie zirgiem, izzuda zālē. Vairs pat melnās cepures nevarēja saredzēt; tikai vienīgi pašķirtās zāles straume rādīja viņu straujā jājiena pēdas.

Saule jau sen lūkojās no skaidrajām debesīm un ar savu dzīvīgo, silto gaismu izlija pār stepi. Viss, kas bija nespožs un miegains, kazaku dvēselē mirklī pagaisa; viņu sirdis iespur­dzās kā putni.

Stepe, jo tālāk, jo tā kļuva skaistāka. Toreiz visi dienvidi, viss tas plašums, kas aptver tagadējo Jaunkrieviju līdz pašai Melnajai jūrai, bija zaļš, pirmatnējs tuksnesis. Nekad vēl arkls nebija gājis pāri neizmērojamiem mežonīgo augu viļ­ņiem: vienīgi tikai zirgi, kas tanīs slēpās kā mežā, izmīdīja tos. Nekā skaistāka dabā nevarēja būt; visa zemes virsa šķita zaļi zeltains okeāns, kurā lāsmoja dažādi ziedu miljoni. Starp smalkiem, gariem zāles stiebriem ņirbēja gaiši zili, tumši zili un violeti sunīši; dzeltenā irbulene tecēja augšup ar savu piramidalo galotni, baltais pļavu āboliņš ar lietussargiem lī­dzīgiem ziedu biķeriem klājās pa virsu; kviešu vārpa, dievs to zina, no kurienes atnesta, brieda šai biezoknī. Zem to smal­kajām saknēm ložņāja irbes, izstiepušas savus kaklus. Gaiss bija pilns tūkstošiem dažādu putnu kliedzieniem. Gaisā nekus­tīgi karājās vanagi, izpletuši savus spārnus un nekustīgi pie­vērsuši savas acis zālei. Dievs zina, no kāda tāla ezera at­balsojās meža zosu sauciens, kuras laidās pamalē kā māko­nis. No zāles, vienādiem spārnu vēdieniem pacēlās kaija un krāšņi ienira zilajos gaisa viļņos. Lūk, tur viņa pazuda aug­stumā un vairs tikai ņirb kā niecīgs, melns punkts; lūk, tur viņa apgriezās spārniem un nozibēja gar sauli… Velns pa­rāvis, cik skaistas esat jūs, stepes!…

Mūsu ceļotāji apstājās tikai uz dažiem mirkļiem, lai ietu­rētu pusdienas, pie kam desmit kazaku vienība, kas jāja ar viņiem kopā, nokāpa no zirgiem, atraisīja koka traukus ar degvīnu un izdobtus ķirbjus, ko lietoja trauku vietā. Eda tikai maizi ar speķi vai kviešu karašas sausiņus, dzēra tika! pa vienai glāzītei, tikai stiprināšanās dēļ, jo Tarass Buļba nekad nepieļāva piedzerties ceļā, un turpināja ceļu līdz va­karam. Vakarā visa stepe pilnīgi pārveidojās: visu tās raibo plašumu apņēma pēdējā spožā saules atblāzma un pamazām satumsa, tā ka bija redzams, kā to pārlidoja ēna un tā kļuva tumši zaļa; arvien, biežāki cēlās augšup garaiņi; katra puķe, katra zālīte izdvašoja ambru, un visa stepe kūpēja smaržās. Zilgani tumšajās debesīs kā ar milzīgu otu bija uzkrāsotas platas, rožaina zelta svītras; šur tur baloja vieglu un caur­spīdīgu mākoņu kupenas, un pavisam spirgts, valdzinošs vē­jiņš, līdzīgs jūras viļņiem, žūžoja zāles galotnēs un tikko ma­nāmi pieskārās vaigiem. Visa muziķa, kas bija skanējusi dienā, noklusa, un tās vietā nāca cita. Raibie susļiki līda laukā no savām alām, nostājās uz pakaļkājiņām un piepildīja stepi svilpieniem. Sienāžu čirkstēšana kļuva dzirdamāka. Dažreiz bija dzirdams no kāda attāla ezera gulbja sauciens, kas izskanēja gaisā kā sudrabs. Ceļinieki, apstājušies lauku vidū, izraudzījās guļas vietas, kurināja uguni un lika uz tās katlu, kurā vārīja sev ēdienu; atdalījās tvaiks un gausi dūmoja gaisā. Paēduši vakariņas, kazaki devās gulēt, izlaizdami zālē savus sapītos zirgus. Viņi izmetās uz saviem svārkiem. Uz viņiem lūkojās nakts zvaigznes. Viņi dzirdēja ar savu ausi visu neskaitāmo kukaiņu pasauli, kas pildīja zāli: visa viņu tirkšķēšana, svilpšana, čirkstēšana, — viss tas skanīgi atbal­sojās naktī, kļuva dzidrāks svaigajā gaisā un ieaijāja snau­došo sirdi. Bet, ja kāds no viņiem pamodās un piecēlās uz brī­di, tas redzēja stepi nosētu gaišu tārpiņu mirdzošām dzirk­stīm. Dažreiz nakts debesis atsevišķās vietās apgaismoja tāla blāzma, ko radīja pļavu un upju niedru dedzināšana, un tumšo gulbju virkni, kas lidoja uz ziemeļiem, pēkšņi apgais­moja sidraboti rožainā gaisma, un tad šķita, ka tumšajās debesīs lidinās sarkani lakati.

Ceļinieki jāja bez kādiem starpgadījumiem. Nekur tiem ne­gadījās ceļā koki: vienmēr tā pati bezgalīgā, brīvā, skaistā stepe. Brīžiem tikai pamalē zilnēja tālā meža galotnes, kas stiepās gar Dņepras krastiem. Tikai vienu reizi Tarass norā­dīja bērniem uz mazu, melnu plankumiņu tālajā zālē, sacī­dams: «Skatieties, bērniņi, tur auļo tatars!» Mazā galviņa ar ūsām ieurbās iztālēm tieši viņos savām šaurajām acīm. pa­ostīja gaisu kā dzinēja suns un nozuda kā stirna, redzot, ka kazaku bija trīspadsmit vīru. «Bet nu, bērni, pamēģiniet no­ķert tataru! labāk jau nemēģiniet — ne mūžam nenoķersiet: viņa zirgs ir ātrāks par manu Velnu.» Bet Buļba tagad sāka uzmanīties, baidīdamies no kādas neredzamas ienaidnieka paslēptuves. Viņi piejāja pie nelielas upītes, vārdā Tatarka, kas ietecēja Dņeprā, metās ūdenī ar saviem zirgiem un ilgi pa to peldēja, lai noslēptu savas pēdas, un pēc tam atkal, iz­nākuši krastā, viņi turpināja ceļu tālāk. Trīs dienas pēc tam viņi nebija vairs tālu no vietas, kas bija viņu ceļa mērķis. Gaiss pēkšņi kļuva dzestrāks: viņi sajuta Dņepras tuvumu. Lūk, tā jau mirdz tālumā un ar tumšu svītru atdalās no ho­rizonta. Tā dvesa aukstiem viļņiem un klājās arvien tuvāk, tuvāk, un beidzot pārklāja pusi no visas zemes virsas. Sī bija tā Dņepras vieta, kur upe, līdz šim sažņaugta krācēm, panāca beidzot savu un krāca kā jūra, izplūstot savā vaļā, kur tās vidū samestās salas izspieda to vēl tālāk no krastiem, un viļņi klājās plaši pa zemi, nerodot ne klintis, ne augstienes. Kazaki nokāpa no saviem zirgiem, uzgāja uz prāmja un pēc trīs stundu brauciena bija jau pie Chorticas salas krastiem, kur toreiz atradās Seča, kas tik bieži mainīja savu apmešanās vietu. Ļaužu bars lamājās krastmalā ar pārcēlājiem. Kazaki sakopa savus zirgus. Tarass saslējās, savilka ciešāk savu jostu un lepni pārvilka roku pār ūsām. Viņa jaunie dēli arī aplūkoja sevi no galvas līdz kājām, tādās dīvainās bailēs un neno­teiktā labpatikā, un viņi visi kopā iejāja priekšpilsētā, kas atradās kādu pusversti no Sečas. Iejājot viņus apdullināja piecdesmit kalēju veseri, kas kala divdesmit piecās velēnu klā­tās un zemē izraktās smēdēs. Spēcīgi ādmiņi sēdēja zem lie­veņu nojumiem uz ielas un mīkstīja savām lielajām rokām vērša ādas; kraminieki zem nojumes sēdēja ar kramu, šķil­tavu un pulvera kaudzēm; armēnis bija izkāris dārgus laka­tus; tatars grozīja uz iesma ar mīklu pildītus auna gaļas vīstokļus; žīds, izbāzis uz priekšu savu galvu, tecināja no mu­cas sīvo. Bet pirmais, kas viņiem gadījās pretī, bija aizkrā­cietis, kas gulēja pašā ceļa vidū, plaši atmetis rokas un kājas. Tarass Buļba nevarēja neapstāties un nepapriecāties par viņu.

«Ek, cik lepni izplēties! Tpī tu, kas par kuplu stāvu!» ru­nāja viņš, apturējis zirgu. Patiesi, tas bija diezgan pārdrošs skats: aizkrācietis kā lauva izstiepies uz ceļa; viņa lepni at­mestais matu cekuls aizņēma veselu pusaršinu zemes: sārtas, dārgas vadmalas bikses bija notrieptas ar darvu, izrādot tām pilnīgāko nicināšanu. Nopriecājies Buļba spiedās tālāk pa šauro ielu, kas bija pieblīvēta amatniekiem, kuri tepat strā­dāja savu amatu, un visu tautību ļaudīm, kuri pildīja šo Sečas priekšpilsētu, kas bija līdzīga gada tirgum un kas ap­ģērba un baroja Seču, kura prata vienīgi uzdzīvot un svilināt no šautenēm.