NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

«Es domāju, archimandrits jums nedeva ne paostīt sīvā,» turpināja Tarass. «Un atzīstieties, dēliņi, vai stipri jūs pēra ar bērza un svaigiem ķirša žagariem pa muguru un pa visu ko, kas vien kazakam ir? Bet varbūt, tā kā jūs esat kļuvuši jau pārāk gudri, varbūt jūs pat ar ādas pletnēm pēra? Varbūt ne tikai sestdienās, bet tika arī trešdienās un ceturtdienās?»

«Nav ko pieminēt, tēvs, kas ir bijis,» atbildēja vienaldzīgi Ostaps, «kas bijis, tas pagājis!»

«Lai tagad palūko!» sacīja Andrijs, «lai tik tagad kāds pieduras. Lai tik tagad pagadās kaut kādi tatari, tad viņi zinās, kas par rīku ir kazaka zobens!»

«Labi, dēliņ! nudien, labi! Ja jau nu tad uz to iziet, tad arī es ar jums braucu! nudien, braucu. Kādu velnu man te gai­dīt? Lai es kļūtu par griķu sējēju, māju kopēju, lai uzmanu aitas un cūkas un bābojos ar sievu? Lai tak viņa izput: es esmu kazaks, negribu! Kas par to, ka nav kara? Es braukšu ar jums uz Aizkrāci tāpat — izklaidēties. Nudien, braukšu!» Un vecais Buļba mazpamazām iekarsa, iekarsa, beidzot sa­niknojās pavisam, piecēlās no galda un, iecirties, piesita ar kāju. «Rītu braucam! Kādēļ atlikt? Kādu naidnieku mēs te iztupēsim? Kam mums šī būda? Ka"tn mums viss tas? Kam šie podi?» To sacījis, viņš sāka dauzīt un svaidīt podus un pudeles. Nabaga vecīte, kas bija jau pieradusi pie tādām sava vīra izdarībām, visā skumji noraudzījās, sēdēdama uz sola. Viņa nedrīkstēja nekā sacīt; bet, izdzirdusi viņai tik briesmīgo lēmumu, viņa nespēja novaldīt asaras; viņa uzlūkoja savus bērnus, ar kuriem viņai draudēja tik drīza šķiršanās, — un neviens nebūtu spējīgs aprakstīt visu viņas sāpju kluso spēku, kas, šķita, drebēja viņas acīs un drudžaini sakniebtajās lūpās. Buļba bija briesmīgi stūrgalvīgs. Tas bija viens no tiem raksturiem, kādi varēja rasties tikai grūtajā XV gad­simtā Eiropas pusnomadu stūri, kad visa pirmatnējā dien­vidus Krievija, savu kņazu pamesta, bija izpostīta, līdz pamatiem nodedzināta mongoļu laupītāju nepārtrauktajos iebrukumos; kad, zaudējis māju un pajumti, cilvēks te kļuva varonīgs; kad krāsmatās, bargu kaimiņu un mūžīgu briesmu apdraudēts, viņš apmetās un pierada lūkoties tām tieši acīs, aizmirstot, vai pasaulē vispār ir kādas bailes; kad kaujas liesma apdvesa seno, mierīgo slavu garu un radās kazaki — plašs, vaļīgs krievu dabas vēriens, un kad visas up­malas, pārceltuves, krastu lēzenās un ērtās vietas bija sētin piesētas kazakiem, kuru lielo skaitu neviens nezināja, un viņu drosmīgie biedri varēja ar pilnām tiesībām atbildēt sultanam, kas bija vēlējies zināt to skaitu: «Kas viņu zina! pie mums viņi izkaisīti pa visu stepi: kur bairaks, tur kazaks» (kur mazs pauguriņš, tur jau arī kazaks). Tā bija tiešām neparasts, krievu spēku izpausme: to bija izšķīlušas no tautas krūtīm nedienu šķiltavas. Agrāko kņazu novadu, sīko pilsētiņu vietā, kuras bija pieblīvētas suņu puišiem un piķieriem, naidīgo, sīko kņazu vietā, kas tirgojās ar pilsētām, nodibinājās lielas sādžas, kureņi un apcietinājumi, kurus saistīja kopējas briesmas un naids pret nekristītiem lau­pītājiem. Visiem jau zināms no vēstures, kā viņu mūžīgā cīņa un nemierīgā dzīve izglābusi Eiropu no nemitīgiem uzbrukumiem, kas draudēja to sagraut. Poļu karaļi, kas mazo kņazu vietā kļuva par šo plašo zemju valdniekiem, izprata kazaku nozīmi un tādas kaujai un aizsardzībai veltītas dzī­ves labumus. Viņi tos pamudināja un atbalstīja šādu iekārtu. Padoti viņu attālai valdībai, hetmaņi, izvēlēti no pašu kazaku vidus, pārveidoja apcietinājumus un kureņus pulkos un kārtīgos apgabalos. Tas nebija ierindas karaspēks, tādu ne­viens nebūtu ieraudzījis; bet kara un vispārējās kustības gadījumā, astoņu dienu laikā, ne vēlāk, katrs ieradās uz zirga, visā savā apbruņojumā, saņemdams tikai vienu červoncu maksas no karaļa, un divi nedēļās sapulcējās tāds kara­spēks, kādu nespētu salasīt nekādas rekrūšu iesaukšanas. Karagājiens beidzās, — karavīrs devās projām pļavās un tīrumos, uz Dņepras pārceltuvēm, zvejoja zivis, tirgojās, brūvēja alu, un bija brīvs kazaks. Tā laika sveštautieši brī­nījās toreiz par viņa tiešām neparastajām spējām. Nebija amata, ko kazaks nebūtu pratis: izdedzināt degvīnu, paga­tavot ratus, samalt pulveri, paveikt kalēja, atslēdznieka darbu, un visam tam piedevām sirot uz velna paraušanu, dzert un dzīrot, kā to spēj tikai vienīgi krievs, — viss tas viņam bija pa plecam. Bez reģistrētajiem kazakiem, kas uz­skatīja par pienākumu ierasties kara laikā, varēja katrā laikā, lielas nepieciešamības gadījumā salasīt veselus pulkus brīvprātīgo: vajadzēja tikai jesauliem iziet cauri visu sādžu un miestiņu tirgiem un laukumiem un izsaukt pilnā balsī, uzkāpjot uz ratiem: «Ei, jūs, aldari, brūvētāji! gana jums alu brūvēt, un aizkrāsnēs vārtīties, un ar savām treknajām mie­sām mušas barot! Dodieties izpelnīties bruņinieku slavu un godu! Jūs, arāji, griķu sējēji, avju gani, sievu mīlētāji! gana jums arklam pakaļ staigāt, un notraipīt ar zemi savus dzel­tenos zābakus, un lavīties sievām klāt, un postīt bruņinieku spēku! laiks iegūt kazaku slavu!» Un šie vārdi bija kā dzirk­stis, kas krīt uz sausa koka. Arājs salauza arklu, brūveri un aldari pameta savus toverus un sadauzīja mucas, amatnieks un tirgotājs sūtīja pie velna ir amatu, ir bodi, sasita podus mājā — un visi, kas vien bija, sēdās zirgos. Ar vārdu sakot, krievu raksturs ieguva te varenu, plašu vērienu, spēcīgu iz­pausmi uz āru. Tarass bija viens no pirmatnējiem vecajiem pulkvežiem: viņš bija pilnīgi kā radīts kaujas trauksmei un izcēlās ar sava rakstura stūraino taisnīgumu. Toreiz krievu muižniecībā sāka parādīties Polijas ietekme. Daudzi jau bija pieņēmuši poļu paražas, kultivēja greznību, turēja lieliskus kalpotājus, medību vanagus, piķierus, pusdienas, galmus. Tarasam tas negāja pie sirds. Viņš mīlēja vienkāršo kazaku dzīvi un bija paguvis sanaidoties ar tiem saviem biedriem, kas bija sliecīgi Varšavas pusei, saukdams tos par poļu panu kalpiem. Mūžam nerimstīgs, viņš uzskatīja sevi par likumīgo pareizticības aizstāvi. Viņš patvaļīgi iegriezās ciemos, kur vien sūdzējās par rentnieku apspiešanu un par jaunu nodevu pa­lielināšanu mājām. Viņš pats ar saviem kazakiem turēja pār viņiem tiesu un noteica sev par likumu, ka trijos gadījumos vienmēr ir nepieciešami ķerties pie zobena, proti: kad komi­sāri nebija kaut kādi parādījuši cieņu vecākajiem un stāvēja lo priekšā cepurēs; kad pulgoja pareizticību un negodāja senču paražas, un beidzot, kad naidnieki bija pagāni un turki, pret kuriem viņš katrā ziņā uzskatīja par atļautu pa­celt ieroci par godu kristīgajai ticībai. Tagad viņš jau iepriekš priecājās domādams, kā viņš ieradīsies ar saviem diviem dēliem Sečā un sacīs: «Nu, palūkojieties, kādus brašus jau­nekļus es jums atvedu!»; kā tos iepazīstinās ar visiem veca­jiem, kaujās norūdītajiem kara biedriem; kā viņš noraudzīsies uz viņu pirmajiem panākumiem kaujas mākslā un dzīrošanā, ko arī uzskatīja par vienu no galvenajām bruņinieka cilde- nībām. Sākumā viņš tā kā gribēja nosūtīt viņus vienus pašus; bet, redzēdams viņus svaigus, noaugušus, miesīgi spēcīgus un skaistus, viņa karavīra gars aizdegās, un viņš tūlīt jau otrā dienā nolēma arī pats ar viņiem braukt, kaut gan uz to viņu mudināja vienīgi viņa stūrgalvīgā griba. Viņš jau rosījās un nodeva rīkojumus, izraudzīja zirgus un zirgu piederumus jaunajiem dēliem, apstaigāja zirgu staļļus un klētis, izlasīja kalpus, kam rītu jābrauc kopā ar viņiem. Jesaulam Tovkačam nodeva visas pilnvaras kopā ar stingru nosacījumu ierasties tūdaļ pat ar visu pulku, tiklīdz viņš pados no Sečas kādu ziņu. Kaut arī viņš bija iereibis un viņa galvā vēl kūpēja apīnis, viņš neaizmirsa nekā; viņš pat nodeva pavēli padzir­dināt zirgus un iebērt tiem silēs lielākos un labākos kviešus, un atgriezās noguris no savām rūpēm.