NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Apmulsis stāvēja hetmanis un pulkveži, visi bija domīgi un ilgi klusēja, it kā tos nospiestu kāda smaga priekšnojauta. Nebija velti pareģojis Tarass: tā arī viss notika, kā viņš bija pareģojis. Pēc neilga laika, pēc nodevības pie Kaņevas, het­maņa galvu kopā ar daudzām augstāko ierēdņu galvām uz­dūra uz mieta.

Bet ko tad Tarass? Tarass siroja pa visu Poliju ar savu pulku, bija nodedzinājis astoņpadsmit miestiņu, kādas četr­desmit katoļu baznīcas un tuvojās jau Krakovai. Daudz viņš bija nositis visādus muižniekus, izlaupījis bagātākās un skais­tākās pilis; attaisīja un izlaistīja kazaki pa zemi simtgadīgos medeņus un vīnus, ko rūpīgi glabāja panu pagrabos; saka­pāja zobeniem un sadedzināja dārgas vadmalas, drēbes un mantas, kas atradās pieliekamajos kambaros. «Nekā netau­piet!» vienmēr atkārtoja Tarass. Nesaudzēja kazaki meln- acainās kundzenes, baltkrūtainās sārtvaidzes meitenes; pat pie pašiem altariem nebija tām glābiņa; aizdedzināja viņas Tarass kopā ar altariem. Ne vienas vien rokas, baltas kā sniegs, cēlās no uguns liesmām pret debesīm, pavadītas žēliem kliedzieniem, no kuriem būtu sakustējusies pat valgā zeme un stepes zāle būtu noliekusies aiz žēluma līdz zemei. Bet cietsirdīgie kazaki nekā neievēroja un, pacēluši ar pīķiem uz ielām viņu zīdaiņus, meta iekšā turpat pie viņām liesmās. «Tas jums, ienīstie ļachi, par atmiņu no Ostapa!» piemeti­nāja tikai Tarass. Un tādu Ostapa pieminēšanu viņš rīkoja katrā ciemā, kamēr poļu valdība ieraudzīja, ka Tarasa rīcība bi ja mazliet vairāk nekā parastā slepkavošana, un tam pašam Potockim bija uzdots ar pieciem pulkiem katrā ziņā notvert Tarasu.

Sešas dienas kazaki gāja projām pa lauku ceļiem, bēg­dami no vajātājiem; tik tikko zirgi spēja izturēt neparasto bēgšanu un glāba kazakus. Bet Potockis šoreiz bija viņam uzliktā pienākuma cienīgs; nenoguris viņš tiem sekoja un panaca tos Dņestras krastā, kur Buļba bija apmeties atpūtā kādā pamestā, pussakritušā cietoksnī.

Virs pašas kraujas pie Dņestras upes varēja redzēt tā stāvos vaļņus un sabrukušās mūru atliekas. Šķembas un sa­dauzīti ķieģeļi klāja klints galotni, kas kuru katru mirkli varēja nobrukt un nogāzties lejā. Te tad no divi pusēm, kas piekļāvās laukiem, aplenca viņu kroņa hetmanis Potockis. Četras dienas sitās un cīnījās kazaki, atkaudamies ar ķieģe ­ļiem un akmeņiem. Bet izsilka krājumi un spēki, un Tarass nolēma izsisties cauri ierindām. Un gandrīz jau bija izsitu­šies kazaki un varbūt arī vēl šoreiz būtu uzticīgi pakalpojuši viņiem straujie zirgi, kad pēkšņi, paša skrējiena laikā, Tarass apstājās un iesaucās: «Stāvi! izkrita pīpe un tabaka; negribu, ka kaut pīpi dabū ienīstie ļachi!» Un noliecās vecais atamans un sāka meklēt zālē savu pīpi un tabaku, nešķiramo pavadoni jūrā un uz sauszemes, karagājienos un mājās. Bet pa to laiku piesteidzās bars naidnieku un satvēra viņu aiz varenajiem pleciem. Sakustējās viņš ar visiem locekļiem, bet nekrita vairs pie zemes, kā tas bija noticis agrāk, viņu sa­tvērušie haiduki. «Ek, vecums, vecums!» sacīja viņš, un sāka raudāt stiprais, vecais kazaks. Bet tā nebija vecuma vaina: spēks uzveica spēku. Vismaz trīsdesmit cilvēku karinājās viņam pie rokām un kājām. «Nu ir rokā krauklis!» sauca ļachi. «Tagad tikai jāsagudro, kādu viņam, sunim, godu labāk parādīt.» Un nosprieda ar hetmaņa atļauju sadedzināt viņu visu acu priekšā dzīvu. Turpat atradās kāds kails koks, kā galotni bija saspēris pērkons. Piesaistīja viņu dzelzs važām pie koka stumbra, pienagloja viņam rokas un, pacēluši viņu augstāk, lai no visām vietām būtu redzams kazaks, sāka tepat zem koka sakraut sārtu. Bet ne uz sārtu lūkojās Tarass, ne par uguni viņš domāja, kurā gatavojās viņu sadedzināt; viņš, bēdulis, raudzījās uz to pusi, kur atšaudījās kazaki: viņš redzēja visu no augstuma kā uz plaukstas. «Ieņemt, zēni, ātrāk ieņemt,» sauca viņš, «kalniņu, kas aiz meža: tur viņi nevarēs piekļūt!» Bet vējš neaiznesa viņa vārdus. «Nu būs pagalam, būs pagalam ne par ko!» runāja viņš izmisis un paraudzījās uz leju, kur spīguļoja Dņeštra. Prieks pa­zibēja viņa acīs. Viņš ieraudzīja aiz krūmiem izvirzāmies četras laivas, saņēma visus balss spēkus un skaļi klie­dza: «Uz krastu! uz krastu, zēni! Ejiet lejā pa nokalnes celiņu, kas ir pa kreisi. Pie krasta stāv laivas, ņemiet tās visas, lai jums nedzītos pakaļ.»

Šoreiz vējš pūta no otras puses, un kazaki sadzirdēja katru vārdu. Bet par tādu padomu viņš tūlīt dabūja sitienu ar mietu pa galvu, tā ka viss apgriezās viņa acīs.

Kazaki laidās rikšos pa nokalnes celiņu; bet aiz muguras tiem jau dzenas pakaļ. Redz: lokās un līkumo taks un bries­mīgi izvijas. «A, biedri! tas nekādi neiet!» sacīja visi, ap­stājās uz mirkli, pacēla savas pātagas, iesvilpās — un viņu tataru zirgi, atrāvušies no zemes, izstiepušies gaisā kā čūs­kas, pārlidoja pār bezdibeni un ielēca taisni Dņestrā. Tikai divi nesasniedza upi, nokrita no augstuma uz akmeņiem, no­zuda tur uz mūžīgiem laikiem ar zirgiem, nepagūdami pat ne iekliegties. Bet kazaki jau peldēja ar zirgiem pa upi un raisīja vaļā laivas. Apstājās ļachi pie bezdibeņa, brīnīdamies par nedzirdēto kazaku drosmi un domādami: vai viņiem lēkt, vai ne? Kāds jauns pulkvedis, jaunas, karstas asinis, skaistās polietes miesīgais brālis, kura bija apbūrusi nabaga Andriju, ilgi nedomāja un metās pilnā sparā ar zirgu pakaļ kazakiem, apmeta ar savu zirgu gaisā trīs kūleņus un uzkrita taisni uz asajām klintīm. To asie akmeņi saplosīja viņu gaba­los, viņš pazuda bezdibenī, un viņa smadzenes, sajauktas ar asinīm, apšļāca krūmus, kas auga gar nogāzes nelīdzenajām sienām.

Kad Tarass Buļba atžilba no sitiena un paraudzījās uz Dņestru, kazaki jau bija laivās un airēja; lodes bira uz viņiem no augšas, bet tos nesasniedza. Un iedegās vecā ata- mana acīs prieks.

«Ardievu, biedri!» sauca viņš tiem no augšas, «atcerieties mani un jau nākamajā pavasarī ierodieties te no jauna un krietni pasirojiet! Ko jūs iedomājaties, velna ļachi? Vai jūs domājat, ka pasaulē kas ir, no kā kazaks būtu nobijies? Pa­gaidiet vien, pienāks laiks, būs laiks, un jūs dabūsiet zināt, kas ir pareizticīgā krievu ticība! Pat jau tagad sajūt tālās un tuvās tautas: celsies no krievu zemes pašu cars, un nebūs pasaulē varas, kas viņam nepakļautos!…» Bet virs sārta pacēlās jau uguns, apņēma viņa kājas un pārklāja liesmām koku .. . Bet vai gan atradīsies pasaulē tādas ugunis, mocības un tāda vara, kas pārspētu krievu spēku!

Nav Dņestra nekāda mazā upe, un daudz tajā akaču, biezu upes niedru, sēkļu un dzelmainu vietu; laistās upes spogulis, pār ko skan gulbju dzidrās dziesmas, un lepnā nira ātri peld pa to, un daudz sloku, kuruchtanu sarkanām krūtīm un da­žādu citu putnu gan niedrēs, gan krastmalā. Kazaki ātri brauca šaurajās divu stūru laivās, rakstā cilāja airēs, uzma­nīgi pabrauca garām sēkļiem, satraucot paceļošos putnus, un runāja par savu atamanu

[1] vārda spēle: krieviski šilo nozīmē īlenu. Tulk