NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Aizkrācieši gatavojās jūras braucienam. Divi simti laivu ielaida Dņeprā, un Mazazija redzēja viņus, noskūtām galvām un gariem čupriem, kas šķēpiem un ugunīm postīja tās zie­došos krastus; tie redzēja savu muhamedaņu iedzīvotāju čal- mas izmētātas līdzīgi tās neskaitāmiem ziediem asinīs iz- mirkušajos laukos un peldam gar krastiem. Tā redzēja diezgan daudz darvu notrieptas aizkrāciešu bikses, musku­ļainās rokas ar melnām pātagām. Aizkrācieši noēda un aplauza visus vīnogājus, muhamedaņu dievnamos pameta veselas kaudzes mēslu; dārgos persiešu lakatus izlietoja par kājautiem un apjoza ar tiem notrieptos svārkus. Ilgi vēl pēc tam tais vietās varēja atrast aizkrāciešu īsās pīpes. Viņi līk­smi brauca atpakaļ; viņiem pakaļ dzinās turku kuģis ar desmit Lielgabaliem un ar zalvēm no visiem saviem lielgabaliem izklīdināja kā putnus viņu vecās laivas. To trešā daļa noslīka jūras dziļumos; bet pārējās no jauna salasījās kopā un iera­dās Dņepras grīvā ar divpadsmit muciņām, pilnām cechinu. Bet viss tas vairs neinteresēja Tarasu. Viņš devās pļavās un stepēs, it kā pēc medījuma, bet viņa municija palika neiz­šauta. Un, nolicis šauteni, pilns skumju nosēdās viņš jūras krastā. Ilgi viņš tur sēdēja, nokāris galvu, un visu laiku runāja: «Ostaps mans! Ostaps mans!» Viņa priekšā vizēja un izplētās Melnā jūra; tālā niedrājā sauca kaija; viņa baltās ūsas sidrabojās, un asaras ritēja viena pēc otras.

Un neizturēja beidzot Tarass: «Lai būtu kā būdams, iešu izlūkot, kas ir ar viņu: vai viņš ir dzīvs? kapā? vai varbūt pat pašā kapā viņa nav? Izlūkošu, lai tas maksā, ko maksā­dams!» Un jau pēc nedēļas viņš atradās Umaņas pilsētā, ap­bruņojies, zirgā, ar pīķi, zobenu, dzērienu muciņu ceļam pie segliem, ceļa katlu ar salamatu, pulvera patronām, zirga pinekļiem un pārējām mantām. Viņš tieši piejāja netīrai, noplukušai mājelei, kuras mazie lodziņi tik tikko bija saska­tāmi, ar nezin ko aizkvēpināti; dūmenis bija aizbāzts ar lu­patu, un caurais jumts bija pilnīgi nosēts zvirbuļiem. Kaudze visvisādu mēslu gulēja pie pašām durvīm. Pa logu raudzījās laukā žīdietes galva aubē ar izdzisušām pērlēm.

«Vai vīrs mājās?» sacīja Buļba, nokāpdams no zirga un piesiedams pavadu pie dzelzs āķa, kas atradās pie pašām durvīm.

«Mājās,» sacīja žīdiete un tūlīt steidzās iznākt laukā ar kviešu trauku zirgam un alus stopu bruņiniekam.

«Kur tad tavs žīds?»

«Viņš ir otrā istabā, lūdz dievu,» teica žīdiete, klanīdamās un novēlēdama labu veselību tai brīdī, kad Buļba piecēla pie lūpām stopu.

«Paliec te, pabaro un padzirdini manu zirgu, bet es iešu, parunāšos ar viņu viens pats. Man ar viņu ir darīšanas.»

Sis žīds bija zināmais Jankelis. Viņš jau te bija ierīkojies par nomnieku un krodzinieku; bija pievācis pamazām visus apkārtnes panus un šļachtas piederīgos savās rokās, izsūcis pamazām gandrīz visu to naudu un stipri iezīmējis savu žīda klātbūtni tai pusē! Trīs jūdžu attālumā uz visām pusēm nebija kārtībā nevienas mājas: viss sagāzās un izdēdēja, viss tika nodzerts, un bija palikusi nabadzība un skrandas; kā pēc ugunsgrēka vai mēra saira viss apvidus. Un, ja Jankelis vēl nodzīvotu tur desmit gadu, tad laikam būtu sairusi arī visa vojevodas zeme. Tarass iegāja istabā. Zīds skaitīja lūg­snas, pāi sedzies ar savu diezgan notraipīto apsegu, un ap­griezās, lai pēdējo reizi nospļautos pēc savas ticības paražas, kad pēkšņi viņa acis sastapās ar Buļbu, kas stāvēja viņa aiz­mugurē. Kā krišus iekrita žīdam prātā vispapriekšu divi tūkstoši zeltā, kas bija apsolīti par viņa galvu; bet viņš no­kaunējās savas mantkārības un centās apspiest sevī mūžīgo domu par zeltu, kas kā tārps vijas ap žīda dvēseli.

«Paklausies, Jankel!» teica Tarass žīdam, kas sāka viņa priekšā klanīties un uzmanīgi aizslēdza durvis, lai viņus ne­redzētu. «Es izglābu tev dzīvību, aizkrācieši tevi būtu sa­plosījuši kā suni, tagad tava kārta, tagad izdari man pakal­pojumu!»

Zīda seja mazliet saraucās.

«Kādu pakalpojumu? Ja tāds pakalpojums, ko var izdarīt, kādēļ tad neizdarīt?»

«Nesaki nekā. Aizved mani uz Varšavu.»

«Uz Varšavu? Kā, uz Varšavu?» sacīja Jankelis. Viņa uz­acis un pleci sacēlās uz augšu no brīnumiem.

«Nesaki man nekā. Aizved mani uz Varšavu. Lai būtu, kas būdams, bet es gribu vēlreiz viņu redzēt, pateikt viņam kaut vienu vārdu.»

«Kam pateikt vārdu?»

«Viņam, Ostapam, savam dēlam.»

«Vai tad pans nav dzirdējis, ka jau …»

«Zinu, zinu visu: par manu galvu dod divi tūkstoši zeltā. Zina gan viņi, muļķi, tās vērtību! Es tev došu piecus tūksto­šus. Te tev būs divi tūkstoši tūlīt (Buļba izbēra no ādas zuteņa divi tūkstoši zeltā), bet pārējo — kad atgriezīšos.»

Zīds tūdaļ paķēra dvieli un apsedza ar to červoncus.

«Ai, skaista nauda! Ai, laba nauda!» runāja viņš, grozī­dams vienu červoncu rokās un mēģinādams to ar zobiem. «Es domāju, ka tas cilvēks, kam pans atņēma tik labus

červoncus, ne stundu vairs nenodzīvoja pasaulē: aizgāja tūlīt pat uz upi un noslīka tur par tik skaistiem červonciem.»

«Es tevi nelūgtu. Es pats varētu atrast ceļu uz Varšavu; bet mani var kaut kā pazīt un notvert nolādētie ļachi; jo man trūkst maņas izgudrošanai. Bet jūs, žīdi, esat jau tam radīti. Jūs kaut velnu apvedīsiet ap stūri; jūs zināt visus niķus, lūk, kādēļ es esmu pie tevis! Un arī Varšavā viens pats es nekā nepanāktu. Jūdz tūlīt vezumā un ved mani!»

«Un pans domā, ka paņem tā vienkārši ķēvi, aizjūdz, un: «E, nu aiziet, sirmīt!» Vai pans domā, ka var tāpat, kā stāv, bez noslēpšanas, vest panu?»

«Nu tad slēp, slēp, kā zini; tukšā mucā, vai?»

«Ai, ai! Un pans domā, ka viņu var noslēpt mucā? Vai tad pans nezina, ka katrs nodomās, ka mucā ir sīvais?»

«Nu, lai tak arī domā, ka sīvais.»

«Kā? Lai domā, ka sīvais?» sacīja žīds un saķēra sev abām rokām aiz peisiņiem un pēc tam pacēla uz augšu abas rokas.

«Nu, ko tad tu tā apstulbi?»

«Bet vai tad pans nezina, ka dievs tādēļ radījis sīvo, lai to katrs nobaudītu? Tur visi kārumnieki, laižas: šļachtičs skries verstis piecas pakaļ mucai, izurbinās caurumiņu, tūlīt redzēs, ka netek, un sacīs: «Zīds nevedīs tukšu mucu; droši vien tur kaut kas ir! Ņemt ciet žīdu, sasiet žīdu, atņemt visu naudu žīdam, iesēdināt cietumā žīdu!» Jo viss, kas vien ir slikts, visu uzgāž žīdam; tāpēc ka žīdu katrs uzskata par suni; tāpēc ka domā, ja žīds, tad jau nav vairs cilvēks!»

«Nu tad novieto mani zivju vezumā!»

«Nevar, pan; nudien, nevar. Pa visu Poliju ļaudis tagad badīgi kā suņi: izzags ir zivis, 1 ir panu iztaustīs.»

«Nu tad ved mani kaut vai ar velnu kopā, tikai ved!»

«Paklausies, paklausies, pan!» sacīja žīds, atrotījis savu piedurkņu galus un tuvodamies viņam ar izplestām rokām. «Lūk, ko mēs izdarīsim. Tagad visur būvē cietokšņus un pilis; no Vāczemes atbraukuši franču inženieri, un tāpēc pa ceļiem vadā daudz ķieģeļu un akmeņu. Lai pans nogulstas vezuma dibenā, bet virsū es sakraušu ķieģeļus. Pans veselīgs un spēcīgs no skata, un tāpēc viņam nekas, ja būs pagrūtāk; bet es ietaisīšu vezumam no apakšas caurumu, pa ko barot panu.

«Dari, kā gribi, tikai ved!»

Un pēc stundas ķieģeļu vezums izbrauca no Umaņas ar divi ie jūgtiem kleperiem. Uz viena no tiem sēdēja garais Jan­kelis, un viņa garie, sprogainie peisiņi plivinājās no žīda mi- cītes apakšas, atkarībā no tā, cik ļoti viņš kratījās uz zirga, garš kā verstes stabs, kas nolikts ceļmalā.