NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

Tais laikos, kad norisinājās aprakstāmais notikums, robežu, vietās vēl nebija nekādu muitas ierēdņu un apkārtbraukā- jošo piedzinēju, šās briesmīgās uzņēmīgo ļaužu sodības, un fāpēc katrs varēja vest, kas vien tam ienāk prātā. Un, ja arī kāds izdarīja kratīšanu un reviziju, tad darīja to lielāko tiesu sava personīgā prieka dēļ, it sevišķi, ja vezumā bija acīm iekārojami priekšmeti un ja viņa paša roka bija pie­tiekami smaga un cieta. Bet ķieģeļus neviens neiekāroja un tie iebrauca bez starpgadījumiem pa galvenajiem pilsētas vār­tiem. Buļba savā šaurajā sprostā varēja sadzirdēt tikai troksni, ratu rībēšanu un vairāk nekā. Jankelis, palēkdamies uz sava mazā, putekļiem noklātā rikšotāja, iegriezās, pēc tam kad bija izdarījis vairākus līkumus, tumšā, šaurā ieliņā, ko sauca par Netīro un reizē arī par Zīdu ielu, jo te tiešam mitinājās gandrīz visi Varšavas žīdi. Sī iela bija ārkārtīgi līdzīga ar pakaļpuses pagalma uz āru izgrieztu iekšpusi. Sau­le, šķita, te nemaz nerādījās. Pilnīgi nomelnējušās koka mājas ar daudzajām kārtīm, kas bija izstieptas caur logiem, vēl vairāk pavairoja krēslu. Pa retam sārtojās starp tiem ķie­ģeļu mūris, bet ari tas daudzās vietās bija pārvērties jau pilnīgi melns. Dažā vietā mūra posms, kas tikai augšā bija apmests, saules pārņemts, laistījās acīm neciešamā baltumā. Viss te sastāvēja no spēcīgām pretišķībām: dūmu caurules, lupatas, mizas, izmesti sadauzīti toveri. Katrs visu, kas vien tam bija nederīgs, izmeta uz ielas, sagādājot garāmgājējiem iespē­jamās ērtības, apmierināt visas savas jūtas ar šām drazām. Jātnieks, kas sēdēja zirgā, tikko neskāra ar roku kārtis, kas bija pārliktas pār ielu no vienas mājas uz otru un uz kurām karājās žīdu zeķes.. īsas bikšeles un žāvēta zoss. Dažā vietā diezgan glīta ebrejietes sejiņa, izrotāta apsūbējušām krellēm, lūkojās laukā pa veco logu. Bars žīdēnu, netīru, noskrandušu,. sprogainiem matiem, klaigāja un vārtījās dubļos. Sarkan­matains žīds ar vasaras raibumiem pilnu seju, kas darīja viņu līdzīgu zvirbuļa olai, paskatījās caur logu; viņš tūdaļ sāka runāt ar Jankeli savā lauzītā izloksnē, un Jankelis tūlīt iebrauca kādā sētā. Pa ielu gāja otrs žīds, apstājās, arī iejau­cās sarunā, un, kad Buļba izrāpās beidzot no ķieģeļu apakšas, viņš ieraudzīja trīs žīdus, kas lielā dedzībā sarunājās.

Jankelis griezās pie viņa un sacīja, ka viss būs darīts, ka viņa Ostaps sēž pilsētas cietumā, un, kaut gan sardzi grūti pierunāt, viņš tomēr cer izgādāt viņam satikšanos.

Buļba ar trim žīdiem iegāja istabā.

Zīdi sāka atkal sarunāties savā starpā savā nesaprotamajā valodā. Tarass uzskatīja drīz vienu, drīz otru no viņiem. Kaut kas, likās, bija viņu stipri satraucis: viņa rupjajā un vienaldzīgajā sejā bija uzliesmojusi kaut kāda satriecoša cerības liesma, — tās cerības, kas dažreiz uzaust cilvēka vis­lielākajā izmisuma brīdī; viņa vecā sirds sāka stipri pukstēt, tā, it kā viņš būtu jauneklis.

«Paklausieties, žīdi!» sacīja viņš, un viņa vārdos bija kaut kas pacilāts. «Jūs varat izdarīt visu pasaulē, kaut vai no jūras dibena izraksiet, sakāmvārds jau sen saka, ka žīds pats sevi nozags, ja vien gribēs nozagt. Atbrīvojiet man manu Ostapu! Sagādājiet viņam izdevību izbēgt no velna rokām. Lūk, šim cilvēkam es solīju divpadsmit tūkstoš zelta, — es pielikšu vēl divpadsmit. Visus dārgos kausus, kādi vien man ir, visu zemē aprakto zeltu, māju un pēdējās drēbes es pārdošu un noslēgšu ar jums līgumu uz visu mūžu, ka visu, ko vien iegūšu karā, sadalīšu ar jums uz pusēm.»

«O, nevar, cienītais pan, nevar!» sacīja nopūzdamies Jan­kelis.

«Nē, nevar!» teica otrs žīds.

Visi trīs žīdi saskatījās.

«Pamēģināt?» sacīja trešais, bailīgi lūkodamies divi pārē­jos, «var būt, dievs dos.»

Visi trīs žīdi sāka runāt vāciski. Buļba, lai kā viņš klau­sījās, nespēja nekā uzminēt; viņš dzirdēja tikai bieži izru­nājamo vārdu «Mardochajs» un vairāk nekā.

«Klausies, pan!» sacīja Jankelis, «ir jāaprunājas ar kādu cilvēku, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē. U, ū, viņš ir tik gudrs kā Zālamans, un, ja viņš nekā nevar darīt, tad jau arī neviens cits uz pasaules neizdarīs. Sēdi te; še tev atslēga, un nelaid nevienu iekšā!» Zīdi izgāja uz ielas.

Tarass aizslēdza durvis un lūkojās caur lodziņu uz šo ne­tīro žīdu prospektu. Trīs žīdi apstājās ielas vidū un sāka diezgan aizrautīgi sarunāties; viņiem pievienojās drīz cetur­tais, beidzot arī piektais. Viņš atkal dzirdēja atkārtoto: «Mar­dochajs, Mardochajs.» Zīdi nepārtraukti lūkojās vienā ielas virzienā: beidzot tās galā no vienas koka mājas parādījās kāja žīda zābakā un pazibēja puspaltraka krckas. «A, Mar­dochajs! Mardochajs!» sauca visi žīdi vienā balsī. Kalsnējs žīds, mazliet mazāks par Jankeli, bet daudz krunkaināku seju, ar milzīgu augšlūpu, tuvojās nepacietīgajam baram, un visi žīdi viens caur otru steidza tam stāstīt, pie kam Mar­dochajs vairākas reizes pameta skatienu uz mazo lodziņu, un Tarass saprata, ka runā par viņu. Mardochajs plātīja rokas, klausījās, iejaucās sarunās, bieži spļāva sānis un, sacēlis pus­paltraka krokas, bāza roku kabatā un ņēma ārā kaut kādus žvadzekļus, tā parādīdams savas briesmīgi draņķīgās bikses. Beidzot visi žīdi sacēla tādu kliegšanu, ka žīds, kas stāvēja sardzē, bija spiests dot zīmi viņiem apklust, un Tarass jau sāka baiļoties par savu drošību, bet atcerējās, ka žīdi nav spējīgi citādi apspriesties, kā uz ielas, un ka viņu valodu ne­sapratīs pats velns, viņš nomierinājās.

Pēc pāris minūtēm žīdi visi kopā ienāca istabā. Mardo­chajs piegāja pie Tarasa, pabužināja viņam plecu un teica: «Ja jau mēs un dievs gribēsim ko izdarīt, tad arī tā būs, kā nākas.»

Tarass paraudzījās šai Zālamanā, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē, un sāka mazliet cerēt. Tiešām, viņa izskats varēja modināt zināmu uzticību: viņa augšējā lūpa bija vien­kārši baideklis; tās biezumu, bez šaubām, pavairoja blakus apstākļi. Šā Zālamana bārdā bija tikai piecpadsmit matu, un tie paši kreisajā pusē. Zālamana sejā bija tik daudz sitienu pēdu, kas bija dabūti par drošsirdību, ka viņš, bez šaubām, sen bija aizmirsis to skaitu un uzskatīja tās par dzimumzīmēm.

Mardochajs aizgāja reizē ar biedriem, kas bija apbrīnoša­nas pārpilni par viņa gudrību. Buļba palika viens. Viņš at­radās dīvainā, nekad nebijušā stāvoklī: pirmo reizi mūžā viņš sajuta nemieru. Viņa dvēsele bija kā drudzī. Viņš ne­bija vairs tas pats agrākais, nepiekāpīgais, nesvārstīgais, stiprais ozols; viņš bija mazdūšīgs; tagad viņš bija vājš. Viņš satrūkās no katra trokšņa, par katru jaunu žīda augumu, kas parādījās ielas galā. Tādā stāvoklī viņš nodzīvoja galu galā visu dienu; viņš neēda, nedzēra, un viņa acis neatrāvās ne mirkli no nelielā ielas loga. Beidzot jau vēlā vakarā parādī­jās Mardochajs un Jankelis. Tarasa sirds pamira.

«Kas ir! izdevās?» jautāja viņš tos nepacietīgi kā mežonīgs zirgs.

Bet vēl pirms tam, kad žīdi bija attapušies atbildēt, Tarass ievēroja, ka Mardochajam vairs nebija pēdējās matu sprogas, kas, kaut arī visai nekārtīgi, tomēr bija vijusies gredzeniem no viņa cepurītes apakšas. Varēja redzēt, ka viņš gribēja kaut ko sacīt, bet sarunāja tādus niekus, ka Tarass nekā nesa­prata. Un ari pats Jankelis lika ļoti bieži roku pie mutes, it kā viņš būtu slims no saaukstēšanās.