NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

Bet, kad viņu pieveda pie pēdējām nāves mocībām, šķita, ka viņa spēki sāka it kā izsikt. Un viņš pārlaida skatienu sev apkārt: Dievs! visas nepazīstamas, visas svešas sejas! Kaut jel kāds no tuviniekiem būtu bijis klāt pie viņa mir­šanas! Viņš nebūtu gribējis dzirdēt vājās mātes raudāšanu un izmisumu vai neprātīgas sievas vaimanas, kas plēstu matus un plosītu savas baltās krūtis; viņš gribētu tagad ieraudzīt cietu vīru, kas ar prātīgu vārdu viņu uzmundrinātu un nomierinātu pirms nāves. Un viņa spēki izgaisa, un dvē­seles nespēkā viņš iesaucās: «Tēvs! kur tu esi? Vai tu to visu dzirdi? …»

«Dzirdu!» atskanēja vispārējā klusumā, un viss ļaužu mil­jons reizē nodrebēja. Kara jātnieku nodaļa metās rūpīgi izskatīt ļaužu barus. Jankelis nobāla kā nāve, un, kad jāt­nieki mazliet attālinājās no viņa, viņš bailēs atgriezās at­pakaļ, lai uzlūkotu Tarasu; bet Tarasa viņam līdzās vairs nebija: pat ne pēdu nebija no viņa.

Tarasa pēdas atradās. Simt divdesmit tūkstošu kazaku karaspēks parādījās pie Ukrainas robežām. Tā vairs nebija nekāda maza daļa vai nodaļa, kas bija nākusi iegūt laupījumu vai dzinās pakaļ tatariem. Nē, bija cēlusies kājās visa tauta, jo tautas pacietība gāja pāri malām, — cēlās, lai atriebtu savu tiesību zaimošanu, par savu tikumu kauna pilnu paze­mošanu, par senču ticības un baznīcas paražu apsmiešanu, par baznīcu apgānīšanu, par svešzemju 'kungu patvaļībām, par apspiešanu, par ūniju, par kauna pilnu žīdu kundzību kristīgo zemē, par visu, kas bija krājis un vairojis no seniem laikiem kazaku sīvu naidu. Jaunais, bet garā spēcīgais hetmanis Ostra- ņica vadīja visu šo nepārredzamo kazaku karaspēku. Viņam līdzās redzēja pavisam veco, pieredzē bagāto viņa biedru un padomdevēju Guņu. Astoņi pulkveži vadīja divpadsmit tūk­stošu vīru lielos pulkus. Divi ģenerāliesauli un ģeneral- bunčuknesējs jāja aiz hetmaņa. Ģeneralkarodznieks vadīja galveno karogu; daudz citu karogu plīvoja tālumā; bunčuk- nesēja biedri nesa bunčukus. Daudz bija ari citu pulka pakāpju: vezumnieku, karabiedru, pulku rakstvežu, un ar viņiem arī kājnieku un jātnieku nodaļas; gandrīz tikpat daudz, cik bija reģistra kazaku, salasījās arī brīvprātīgo un savvaļnieku. Visās malās cēlās kazaki: Čigirinā, Perejaslavā,

Baturinā, Gluchovā, Dņepras lejas galā un visos tās augš­galos un salās. Neskaitāmi zirgi un nepārredzamas ratu virk­nes stiepās pār laukiem. Un starp šiem kazakiem, starp šiem astoņiem izlasītiem pulkiem visizlasītākais bija viens pujks, un šo pulku vadīja Tarass Buļba. Viss viņam pie­šķīra pārākumu citu priekšā; ir cienījamais vecums, ir pie­redze, ir prasme rīkoties ar savu karaspēku, ir vislielākais ienaids pret ienaidnieku. Pat pašiem kazakiem likās pār­mērīga viņa nesaudzīgā nežēlība un cietsirdība. Tikai uguni un karātavas piesprieda viņa sirmā galva, un viņa padoms karaspēka padomē dvesa tikai iznīcināšanu.

Nav ko aprakstīt visas kaujas, kurās kazaki sevi parādīja, ne arī visu kampaņas gaitas attīstību: viss tas ir ierakstīts chroniku lappusēs. Visiem ir zināms, kāds ir krievu zemes karš, kas izcēlies ticības dēļ: nav lielāka spēka par ticību. Tā ir neuzveicama un barga, tā ir kā pārcilvēciska klints vētrainas, mūžam mainīgas jūras vidū. No paša jūras dibena vidus tā izslej pret debesīm savas sienas, viscaur veidota no viena vesela, masiva akmens. No visām vietām to redz un tā lūkojas tieši acīs garāmskrejošiem viļņiem. Un nelaime tam kuģim, kas uzdrāzīsies tai virsū! Skaidās sabirst visas tā jedas, grimst un lūzt viss, kas vien uz tām atrodas, un gaisu pāršķeļ grimstošo žēlais kliedziens.

Chronikas lappusēs sīki attēlots, kā muka poļu garnizoni no atbrīvotajām pilsētām; kā norisinājās nekrietno žīdu nom­nieku kāršana; cik vājš bijis kronētais hetmanis Nikolajs Potockis ar savu lielo armiju pret šo nepārvaramo spēku; kā sasists, vajāts, viņš apslīcināja mazā upītē savu karaspēka labāko daļu; kā nelielā miestiņā Polonā viņu aplenca drau­dīgie kazaku pulki un kā, līdz pēdējam nomocīts, viņš ap­solīja ar zvērestu pilnīgu atlīdzību par visu no karaļa un valsts ierēdņu puses un visu agrāko tiesību un priekšrocību atdošanu. Bet kazaki nebija tie, kas tam ticētu: viņi jau zi­nāja, ko nozīmē poļu zvērests. Un Potockis vairs nedižotos ar savu seši tūkstoši dārgo argamaku, saistīdams dižciltīgo kundzeņu skatienus un muižnieku skaudību, netrokšņotu vairs seimos, rīkodams greznas dzīres senatoriem, ja viņu nebūtu izglābuši krievu garīdznieki, kas atradās miestiņā. Kad iz­nāca pretī visi garīdznieki, tērpušies gaišās zelta drānās, nesdami svētbildes un krustus, un visiem pa priekšu pats archibiskaps ar krustu rokā un ar garīdznieka mitru galvā, visi kazaki nolieca savas galvas un noņēma cepures. Ne­vienam viņi nebūtu parādījuši tai brīdi cieņu, pat ne pašam karalim; bet pret savu kristīgo baznīcu viņi to neiedrīkstējās un zemojās savu garīdznieku priekšā. Hetmanis kopā ar pulkvežiem vienojās atbrīvot Potccki, likdami viņam ar zvē­restu apsolīt atstāt brīvas visas kristīgās baznīcas, aizmirst veco ienaidu un nedarīt nekādas pārestības kazaku kara­vīriem. Tikai viens pulkvedis bija pret šo mieru. Sis viens bija Tarass. Izrāva viņš matu šķipsnu no savas galvas un iesaucās:

«Ei, hetman un pulkveži! nedariet tādu sievu darbu! ne­ticiet ļachiem: pārdos suņi!» Bet, kad pulka rakstvedis pa­sniedza līgumu un hetmanis pielika tam savu vareno roku, viņš nojoza no sevis skaidro tēraudu, dārgo turku zobenu no pirmā labuma dzelzs, pārlauza to divi gabalos kā spieķi un aizmeta tālu vienu galu no otra, sacīdams: «Ardievu tad' Kā šā zobena abiem galiem nesavienoties un nebūt par vienu zobenu, tā arī mums, biedri, vairs neredzēties šai saulē! Bet pieminiet manus atvadīšanās vārdus (ar šo vārdu viņa balss bija pieaugusi, tā pacēlās augstāk, ieguva neizteicamu spēku — un visi apmulsa no viņa pravietīgajiem vārdiem): pirms savas nāves stundas jūs atcerēsieties mani! Jūs do­mājat, ka esat nopirkuši mieru; vai jūs domājat, ka jūs val­dīsiet? Jūs valdīsiet ar citu valdīšanu: nodīrās no tavas gal­vas, hetman, ādu, piebāzis to ar griķu putru, un ilgi tā būs redzama visos gada tirgos! Nenoturēsiet arī jūs, pani, savas galvas! aiziesiet bojā mitros pagrabos, iemūrēti akmens sie­nās, ja vien jūs kā aunus neizvārīs visus dzīvus katlos!»

«Un jūs, zēni!» turpināja viņš, vērzdamies pret saviem vīriem, «kas no jums grib nomirt pats savā nāvē, — ne aiz­krāsnē un sievu migā, ne piedzēries pie kroga žoga, līdzīgi katrai maitai, bet godīgā kazaka nāvē, visi vienā gultā kā līgavainis ar līgavu? Vai varbūt jūs gribat atgriezties mājās un pārvērsties par pusticīgajiem un vadāt uz savām mugu­rām poļu ksendzus?»

«Ar tevi, pan pulkvedi! ar tevi!» iesaucās visi, kas bija Tarasa pulkā, un pie viņiem pārbēga ne mazums citu.

«Nu, ja ar mani, tad ar mani!» sacīja Tarass, uzbāzis sev galvā dzijāk cepuri, bargi palūkojās visos, kas palika, sa­kārtojās savā zirgā un uzsauca saviem vīriem: «Nevarēs mums neviens pārmest ne ar vārdu! Un nu, aiziet, zēni, ciemos pie katoļiem!» Un pēc šiem vārdiem viņš uzšāva zirgam, un aiz viņa stiepās simt ratu gara rinda, un ar viņu bija daudz kazaku jātnieku un kājnieku, un, atgriezies, viņš draudēja ar skatienu visiem palicējiem, — un nikns bija viņa skatiens. Neviens neiedrīkstējās tos apturēt. Visam kara­spēkam redzot, devās projām pulks, un Tarass vēl ilgi griezās atpakaļ un visu laiku draudēja.