NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

«O, cienītais pan!» sacīja Jankelis, «tagad pilnīgi neiespē­jami! Nudien, neiespējami! Tik slikti ļaudis, ka tiem vaja­dzētu uz pašas galvas uzspļaut. Arī Mardochajs teiks to pašu. Mardochajs strādāja tādas lietas, ko vēl neviens cilvēks pasaulē nav darījis; bet dievs negribēja, lai tas tā notiktu. Tur stāv trīs tūkstoši karavīru, un rītu viņus visus sodīs ar nāvi.»

Tarass paraudzījās žīdiem acīs, bet jau bez nepacietības un dusmām.

«Un ja pans grib satikties, tad tas jādara rītu agri, kamēr vēl pat ne saule nav uzlēkusi. Sardze ir ar mieru, un viens leventars ir apsolījies. Bet lai viņiem nav viņā saulē laimes, oi, kas par tautu! Kas tā ir par mantkārīgu tautu! Pat starp mums tādu nav: piecdesmit červoncu es iedevu katram, bet leventaram…»

«Labi. Aizved mani pie viņa!» teica Tarass noteikti, un visa stingrība atgriezās viņa dvēselē. Viņš pieņēma Jankeļa priekšlikumu pārģērbties par ārzemju grafu, kas atbraucis no vācu zemes; drēbes šim gadījumam tālredzīgais žīds jau bija paguvis sagādāt. Bija jau nakts. Mājas saimnieks, pa­zīstamais sarkanmatainais žīds ar vasaras raibumiem, izvilka plānu gultas maisu, pārsegtu ar kaut kādu mašu, un izklāja to uz sola Buļbam. Jankelis nogulās uz grīdas uz tāda paša maisa. Sarkanmatainais žīds izdzēra nelielu glāzīti kaut kāda liķiera, nometa puspaltraku un, izskatīdamies savās zeķēs un zābakos mazliet līdzīgs cālim, nolikās ar savu žīdieti kaut kamā, kas līdzinājās skapim. Divi žīdēni kā divi istabas sunīši nogulās uz grīdas līdzās skapim. Bet Tarass negulēja; viņš sēdēja nekustīgi un viegli bungoja ar pirkstiem pa galdu:, viņš turēja mutē pīpi un laida laukā dūmus, no kuriem žīds miegā šķaudīja un tīstīja segā savu degunu. Tikko debesis sārtojās bālajā rītausmas jausmā, viņš jau piegrūda Jankelim ar kāju. «Ceiies, žīd, un dod šurp savas grafa drēbes!»

Viņš apģērbās vienā mirklī; nokrāsoja ūsas, uzacis, uz­mauca uz pieres mazu, tumšu cepurīti — un neviens no vis­tuvākajiem viņa kazakiem nebūtu viņu pazinis. No izskata viņam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Veselīgs sārtums rotājās viņa vaigos, un pat rētas piešķīra viņam kaut ko valdonīgu. Drēbes, zeltu izrotātas, viņam ļoti labi piedienēja.

Ielas vēl snauda. Neviens merkantils radījums vēl nebija parādījies pilsētā ar kārbu rokās. Buļba un Jankelis pienāca pie ēkas, kas izskatījās pēc tupoša gārņa. Tā bija zema, plata, milzīga, nomelnējusi, un vienā tās pusē izvirzījās kā stārķa kakls garš, šaurs tornis, kura augšgalā rēgojās gabals jumta. Šī ēka pildīja daudz dažādu uzdevumu: te bija gan kazarmas, gan cietums un pat krimināltiesā. Mūsu ceļinieki iegāja pa vārtiem un atradās milzīgas zāles vai segta pagalma vidū. Ap tūkstoš cilvēku te gulēja kopā. Tieši pretī bija zemas durvis, kuru priekšā sēdēja divi sargi un spēlēja kādu spēli, kur viens otram sita ar divi pirkstiem pa plaukstu. Viņi nepie­vērsa daudz uzmanības atnācējiem un pagrieza galvas tikai tad, kad Jankelis teica: «Tie esam mēs; dzirdiet, pani: tie esam mēs.»

«Ejieti» teica viens no viņiem, atvērdams ar vienu roku durvis, bet otru izstiepdams savam biedram, lai saņemtu no tā sitienus.

Viņi iegāja priekšnamā, šaurā un tumšā, kas tos aizveda uz tadu pašu zāli ar maziem logiem augšā. «Kas tur nāk?» sauca vairākas balsis, un Tarass ieraudzīja diezgan prāvu skaitu haiduku pilnā apbruņojumā. «Mums nav atļauts ne­vienu ielaist.»

«Tie esam mēs!» sauca Jankelis, «nudien, mēs, gaišie pani!» Bet neviens negribēja klausīties. Par laimi šai brīdī pienāca klāt kāds resns vīrs, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija priekšnieks, jo lamājās stiprāk par visiem.

«Pan, tie taču esam mēs; jūs jau mūs pazīstat, un pans grafs vēl jums pateiksies.»

«Ielaidiet, pie velna mātes simt velniem! Un vairāk ne­viena nelaidiet. Un zobenus neviens lai nenomet un lai ne­niekojas uz grīdas…»

Daiļrunīgās pavēles turpinājumu mūsu ceļinieki vairs ne­dzirdēja. «Tie esam mēs, es tas esmu, mēs, savējie!» runāja Jankelis, ar katru satiekoties.

«Nu ko, vai tagad var?» jautāja viņš vienam no sargiem, kad beidzot viņi bija nonākuši tai vietā, kur gaitenis iz­beidzās.

«Var; tikai nezinu, vai jūs ielaidīs pašā cietumā. Nu jau vairs Jana nav: viņa vietā stāv cits,» atbildēja sargkareivis.

«Ai, ai,» sacīja klusu žīds, «tas ir slikti, cienītais pan!»

«Ved!» sacīja spītīgi Tarass. Zīds padevās.

Pie apakšzemes durvīm, kas augšā izbeidzās ar asumu, stāvēja haiduks, ar ūsām, kas dalījās trīs kārtās. Augšējā ūsu kārta gāja atpakaļ, otra tieši uz priekšu, trešā uz leju, kas darīja viņu ļoti līdzīgu runcim.

Zīds sarāvās trīs līkumos un gandrīz sāniski piegāja pie viņa.

«Jūsu labdzimtība! Labdzimtīgais pan!»

«Vai tu, žīd, man to saki?»

«Jums, labdzimtīgais pan.»

«Hm … bet es esmu vienkāršs haiduks!» sacīja trīskārtai- nais ūsainis, acīm iedzirkstoties.

«Bet es, nudien, domāju, ka tas ir pats vojevoda. Ai, ai, ai…» Pie šiem vārdiem žīds nogrozīja galvu un ieplēta pirkstus. <-Ai, kas par cienīgu izskatu! Nudien, pulkvedis, pilnīgs pulkvedis! Ja vēl par vienu pirksta tiesu pieliktu, būtu gatavs pulkvedis! Jāsēdina pans kumeļā, tik ātrā kā muša, un lai tad munsturē pulkus!»

Haiduks sakārtoja savu ūsu apakšējo kārtu, un viņa acis kļuva pavisam jautras.

«Kas par karavīriem!» turpināja žīds,« oi, vei mir, kas par skaistiem ļaudīm! Saitītes, karulīši… tā spīd, kā no saules; un meitenes, kur vien ierauga karavīrus… ai, ai…» Zīds atkal nogrozīja galvu.

Haiduks sagrieza ar roku augšējās ūsas un izlaida caur zobiem skaņu, kas mazliet līdzinājās zirga zviegšanai.

«Lūdzu panu parādīt laipnību!» sacīja žīds, «lūk, pans atbraucis no svešām zemēm, grib apskatīt kazakus. Viņš vēl savā mūžā nav redzējis, kas tā ir par tautu, kazaki.»

Ārzemju grafu un baronu ierašanās Polijā bija diezgan parasta: viņus bieži vilināja vienīgi ziņkāre apskatīt šo gan­drīz pusaziatisko Eiropas kaktu; Maskaviju un Ukrainu viņi uzskatīja tā, it kā tās jau atrastos Āzijā. Un tāpēc haiduks» diezgan zemu paklanījies, uzskatīja par pieklājību piebilst dažus vārdus no sevis:

«Es nezinu, jūsu labdzimtība,» sacīja viņš, «kādēļ jums gribas viņus redzēt, Tie ir suņi, bet ne cilvēki. Un ticība arī viņiem tāda, ko neviens necieni.»

«Melo, velna bērns!» teica Buļba. «Pats tu esi suns! Kā tu iedrošinies teikt, ka mūsu ticību necienī? Tā ir jūsu ere- tiķu ticība, kuru necienī.»

«Ech, he!» sacīja haiduks, «bet es zinu, draugs, kas tu esi: tu pats esi no tiem, kas sēž jau pie manis. Pagaidi vien, es pasaukšu šurp mūsējos.»

Tarass ieskatīja savu neuzmanību, "bet spītība un sašutums liedza viņam padomāt par to, kā to izlabot. Par laimi Jankelis jau tai pašā mirklī paguva izgrozīties.

«Augstdzimušais pan! kā tas var būt iespējams, ka grafs būtu kazaks? Un ja viņš būtu kazaks, kur tad viņš būtu da­būjis tādas drēbes un tādu grafa izskatu?»

«Stāsti vien!…» Un haiduks jau atvēra platu muti, lai kliegtu.

«Jūsu karaliskā augstība! Kļūsiet! Dieva dēļ kļūsiet!» iesaucās Jankelis. «Kļūsiet! Mēs taču jums par to tā samak­sāsim, kā jūs to nekad neesat ne redzējuši: mēs jums dosim divi zelta červoncus.»

«Ehē! divi červoncus! Divi červonci man nav nekas: es bārd­dzinim dodu divus červoncus par to, lai man nodzen tikai pusi bārdas. Dod simt červoncu, žīd!» Te haiduks sagrieza augšējās ūsas. «Bet, ja nedosi simt červoncu, tūlīt sākšu kliegt!»