NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Kazaki, kazaki! neizdodiet sava karaspēka krāšņāko ziedu! Jau aplenca Kukubenku; jau vairs tikai septiņi vīri palikuši no visa ņezamainoviešu pulka; tie paši jau atkaujas pēdējiem spēkiem; jau asiņainas kļuvušas viņa drēbes. Pats Tarass, redzēdams viņa nelaimi, steidzās to atbrīvot. Bet par vēlu piesteidzās kazaki: jau bija paguvis ieurbties viņam sirdī pīķis, iekāms padzina viņu apstājušos naidniekus. Klusu viņš pārliecās pār kazaku rokām, kas viņu satvēra, un straumēm sāka plūst jaunās asinis, līdzīgi dārgam vīnam, ko stikla traukā nesuši no pagraba neuzmanīgie kalpi: paslīdēja tepat pie ieejas un sasita dārgo trauku: izlija zemē viss vīns, un saķēra sevi aiz galvas atskrējušais saimnieks, kas bija to glabājis sevišķam gadījumam dzīvē, lai, ja dievs liks ve­cuma dienās satikties ar jaunības draugu, tad lai kopā ar viņu pieminētu agrākus,, ci tādus laikus, kad citādi un skais­tāk līksmoja cilvēks … Noskatījās Kukubenko visapkārt un teica: «Pateicos dievam, ka man izdevās nomirt jūsu acu priekšā, biedri! Lai tad pēc mums dzīvo vēl labāki vīri nekā mēs, un lai mūžam krāšņa ir Kristus mīlamā krievu zeme!» Un aizlidoja jaunā dvēsele. Pacēla to eņģeļi uz rokām un nesa pret debesim. Labi būs viņam tur. «Sēdies, Kukubenko, pie manas labās rokas!» sacīs viņam Kristus; «tu neesi kļuvis neuzticams biedriskumam, negoda neesi darījis, neesi no­devis cilvēku nelaimē, esi saudzējis un glabājis manu baz­nīcu.» Visus skumdināja Kukubenka nāve. Jau metās stipri retas kazaku rindas; daudzu jo daudzu varoņu vairs nevarēja saskaitīt; bet stāvēja un turējās vēl kazaki. «Kas ir, pani,» sasaucās Tarass ar atlikušajiem pulkiem: «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav truli kļuvuši zobeni? Vai nav pa­guruši kazaku spēki? Vai neliecas kazaki?»

«Pietiks vēl, tēvs, pulvera; vēl ir lietojami zobeni; vēl nav paguris kazaku spēks; nav vēl liekusies kazaki!»

Un sakustējās no jauna kazaki tā, it kā viņi pat zaudē­jumu nekādu nebūtu cietuši. Vairs tikai trīs kureņu atamani bija palikuši starp dzīvajiem; visur jau lāsmoja sarkanās upes; augstu slējās tilti no kazaku un naidnieku miesām. Paraudzījās Tarass uz debesīm, un debesīs jau aizvijās virkne kraukļu. Nu, būs kādam laupījums! Un tur jau pacēla vienā pīķī Metelicu; jau otrā Pisarenka galva, riņķī griezdamās, blisināja acis; jau aizlūza un atsitās pret zemi četrās daļās sacirstais Ochrims Guska. «Nu!» sacīja Tarass un pamāja ar lakatu. Saprata šo zīmi Ostaps un. izrāvies no paslēptuves, triecās ar spēku pret jātniekiem. Neizturēja ļachi spēcīgo spiedienu, bet viņš tos dzina un atdzina tieši uz to vietu, kur bija sadzīti zemē mieti un sadauzītie pīķu gabali. TJn sāka klupt un krist zirgi un pāri to galvām lidoja ļachi. Un tai brīdī korsunieši, kas stāvēja paši pēdējie aiz vezumiem redzēdami, ka šautenes lode jau sasniegs ienaidnieku, pēkšņi laida vaļā no patšautnēm. Visi poļi sajuka un apmulsa, un kazaki kļuva drosmīgāki. «Mēs esam uzvarējuši!» atskanēja no visām pusēm aizkrāciešu balsis, sāka pūst taures un iz­kāra uzvaras karogus. Visās malās skrēja un slēpās sakautie ļachi. «Nu, nē. vēl nav galīga uzvara!» sacīja Tarass, lūko­damies uz pilsētas vārtiem, un viņš bija teicis patiesību.

Atvērās vārti un izjoņoja no turienes huzaru pulks, visu jātnieku pulku greznums. Zem katra jātnieka visi kā viens bija bērie argamaki; visiem pa priekšu auļoja bruņinieks, kas bija par visiem drošāks un par visiem skaistāks;tā vien plīvoja melnie mati zem viņa vara cepures; vējoja ap roku apsietais dārgais lakats, ko bija šūdinājušas visbrīnišķīgākās skaistules rokas. Tik ļoti Tarass iztrūkās, kad ieraudzīja, ka tas bija Andrijs. Bet tas, kaujas degsmes un kvēles pārņemts, kārs izpelnīties rokai apsieto dāvanu, laidās kā jauns kurtu suns, skaistākais, straujākais un jaunākais par visiem barā. Uz­sauca viņam pieredzējušais mednieks — un viņš aizauļoja, izstiepis taisni gaisā savas kājas, pilnīgi noliecies sānis ar visu ķermeni, mezdams gaisā sniegu un desmit reižu no- skriedams pašu zaķi sava skrējiena karstumā. Apstājās ve­cais Tarass un lūkojās, kā viņš iztīrīja savā priekšā ceļu, iz­klīdināja visus, cirta un bēra sitienus pa labi un pa kreisi. Nenocietās Tarass un sāka saukt: «Kā? Savējos, savējos.

velna bērns, savējos tu sit?» bet 'Andrijs neatšķīra, ka s bija viņa priekša, savējie vai kādi citi; nekā viņš neredzēja. Spro­gas, viņš redzēja sprogas, garas garas sprogas un krūtis, līdzīgas upes gulbim, un baltu kā sniegs kaklu, un plecus, un visu, kas radīts neprātīgiem skūpstiem.

«Ei, puikas! ieviliniet viņu man tikai mežā, ieviliniet tikai viņu man!» sauca Tarass. Un atsaucās tūdaļ pat trīs­desmit veiklāko kazaku, lai to ievilinātu. Un, sakārtojuši savas augstās cepures, viņi uz vietas laidās zirgos taisni šķēr­sām pret huzariem. Uzbruka no sāniem priekšējiem, notrieca tos, nošķīra no pakaļējiem, sadeva cirtienus vienam un ot­ram, bet Golokopitenko ietrieca šķēpu Andrijam pa muguru, un tūlīt pat viņš laidās bēgt no tiem, cik vien bija kazaku jaudas. Kā uzšāvās Andrijs! Kā sadumpojās visās dzīslās jaunās asinis! Iecirties asiem piešiem zirgā, no visa spēka joņoja viņš pakaļ kazakiem, neatskatījies atpakaļ, neredzē­dams, ka aiz viņa bija tikko desmit vīru, kas spēja tam sekot; bet kazaki auļoja pilniem lēkšiem zirgos un pagriezās taisni uz mežu. Andrijs briesmīgi dzinās pakaļ ar zirgu un gan­drīz jau bija panācis Golokopitenko, kad pēkšņi kāda spē­cīga roka satvēra aiz pavadas viņa zirgu. Atskatījās Andrijs: viņa priekšā Tarass! Sāka viņš drebēt visā augumā un pēkšņi nobālēja …

Tā skolnieks, neuzmanīgi apvainojis savu biedru un dabū­jis par to no viņa sitienu ar līnealu pa pieri, uzliesmo kā uguns, neprātīgs pietrūkstas no sola un dzenas pakaļ savam pārbiedētajam biedram, gatavs saplosīt viņu gabalos, un pēkšņi uzskrien virsū skolotājam, kas nāk iekšā klasē: mirklī norimst neprātīgā trauksme un izgaist nespēcīgais niknums. Līdzīgi tam vienā mirklī pazuda, it kā nemaz nebijušas, Andrija dusmas. Un viņš redzēja savā priekšā vairs tikai vie­nīgi briesmīgo tēvu.

«Nu, ko tad mēs tagad darīsim?» sacīja Tarass, skatīda­mies viņam taisni acīs. Bet Andrijs nekā uz to nevarēja at­teikt un stāvēja, nodūris acis uz zemi.

«Kas ir, dēliņ, vai tev palīdzēja tavi ļachi?»

Andrijs bija bez atbildes.

«Ak tad pārdot? pārdot ticību? pārdot savējos? Pagaidi vien, kāp zemē no zirga!»

Paklausīgi kā bērns nokāpa viņš no zirga un nostājās ne dzīvs, ne miris Tarasa priekšā. ,

«Stāvi un nekusties! Es tevi laidu pasaulē, es tevi arī no­nāvēšu!» sacīja Tarass un, atkāpies soli atpakaļ, noņēma no pleca šauteni. Bāls kā audekls bija Andrijs; varēja redzēt, kā lēnām kustējās viņa lūpas un kā viņš izdvesa kādu vārdu: bet tas nebija tēvzemes vārds, vai mātes, vai brāļu — tas bija skaistās polietes vārds. Tarass izšāva.

Kā labības vārpa, sirpja nopļauta, kā jauns jērs, sajutis zem sirds nāvīgo dunci, noslīga viņa galva, un viņš nokrita zālē, neizteicis neviena vārda.

Apstājās dēla slepkava un ilgi raudzījās nedzīvajās miesās. Viņš bija skaists arī miris: viņa vīrišķīgā seja, nesen spēka un sievām neuzvaramas burvības pārpilna, arvien vēl pauda brīnišķīgu skaistumu; melnās uzacis kā sēru samts apēnoja viņa nobālušos vaibstus: «Vai tas nebūtu bijis kazaks?» sacīja Tarass: «ir augumā slaids, ir melniem uzačiem, ir seja kā muižniekam, ir roka bija stipra kaujā! Pagalam! pagalam bez slavas, kā nelietīgs suns!»