NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

It kā nemaz nebūtu bijis puses no ņezamainoviešu pulka! Kā krusa pēkšņi nosit visu druvu, kur kā pilnskanīgs červo- ņecs skaisti līgojas ikviena vārpa, tā apsita un nolika gar zemi viņus.

Kā izslējās kazaki! Kā viņi visi saslējās! Kā iedegās kureņa atamans Kukubenko, redzēdams, ka labākās viņa kureņa daļas vairs nav! Viņš ietriecās ar pārējiem saviem ņezamai- noviešiem pašā jūkļa vidū. Dusmās viņš sacirta druskās pirmo, kas tam pagadījās, daudzus jātniekus nosita no zir­giem, sameklējis ar pīķi jātnieku, ir zirgu, izsitās līdz liel­gabalniekiem un jau bija atņēmis vienu lielgabalu; un tur jau, viņš redz, rīkojas umaniešu kureņa atamans, un Stepans Guska jau izcīna galveno lielgabalu. Atstāja viņš tos kaza­kus un pagriezās ar savējiem uz otru ienaidnieka biezokni: un kur nu ņezamainovieši izgāja cauri — tur tad arī palika iela! kur tie iegriezās — tur šķērsiela! Varēja redzēt, ka kļuva arvien retākas ierindas un ka ļachi krita kā kūļi! Bet pie pašiem vezumiem Vovtuzenko, un priekšā Čere- vičenko, bet pie tālajiem vezumiem Djogtjarenko, bet aiz viņa kureņa atamans Vertichvists. Jau divus šļachtičus pa­cēla pīķī Djogtjarenko un uzkrita beidzot nepiekāpīgajam trešajam. Izvairīgs un spēcīgs bija ļachs, lepnām zirgu lietām dižojās un piecdesmit vienu kalpu veda sev līdzi. Salocīja viņš stipri Djogtjarenko, nosita viņu gar zemi un, jau atvēzējies pret viņu ar zobenu, sauca: «Nav starp jums, kazakiem suņiem, neviena, kas iedrošinātos man pretī stāties!»

«Bet, lūk, ka ir!» sacīja un padevās uz priekšu Mosijs Silo. Spēcīgs viņš bija kazaks, ne vienu reizi vien bijis par atamanu uz jūras un daudz bija pārcietis visādu likstu. Saķēra viņus reiz turki pie pašas Trapezundas un visus saņēma par gūstekņiem uz galerām, ieslēdza viņiem rokas un kājas dzelzs važās, nedeva veselām nedēļām maizes un dzirdināja ar riebīgu jūras ūdeni. Visu panesa un izcieta nabaga gūstekņi, kaut vien nebūtu jāmaina pareizticība. Neizturēja atamans Mosijs Šilo, samina kājām svēto derību, nejauku čalmu aptina ap grēcīgo galvu, kļuva par pašas uzticības personu ( kļuva par atslēgu zinātāju uz kuģa un par vecāko pār visiem gūstekņiem. Stipri sadrūma tāpēc nabaga gūstekņi, jo zināja, ka, ja pašu vīrs pārdos ticību un pāries pie apspiedējiem, tad grūtāk un sīvāk būt zem viņa rokas nekā zem kura katra cita nekristīgā: tā arī notika. Sasēdināja Mosijs Šilo visus jaunās važās pa trīs vīri rindā, savilka viņiem līdz pašiem kaklu kauliem cietās virves; vi­siem sadeva pa kaklu, pacienādams tos ar sitieniem pakausī. Un kad turki, kļuvuši priecīgi, ka dabūjuši sev tādu kalpu, sāka dzīrot un, aizmirsuši savu likumu, visi pārdzērās, viņš atnesa visas sešdesmit četras atslēgas un izdalīja gūstek­ņiem, lai tie atslēdz sevi vaļā, lai met važas un dzelžus jūrā, bet tai vietā lai ņem zobenus un cērt turkus. Toreiz kazaki saņēma daudz laupījuma un atgriezās ar slavu tē­vijā, un ilgi banduras dziesminieki slavināja Mosiju Šilu. Būtu izvēlējuši viņu par priekšnieku, bet viņš bija pavi­sam dīvains kazaks. Dažreiz paveica tādu darbu, ko pats gudrākais neizdomātu, bet citu reizi taisni muļķība pār­ņēma kazaku. Nodzēra viņš un notrieca visu, katram deva uz parāda Sečā un, pie tam vēl piedevām, apzagās kā ielas zaglis: naktī bija aizstiepis no sveša kureņa visas kazaku zirgu lietas un bija ieķīlājis pie krodzinieka. Par tādu kauna darbu piesēja viņu tirgū pie staba un pielika klāt nūju, lai katrs, cik tam bija spēka, uzdotu viņam pa sitienam; bet neatradās stārp visiem aizkrāciešiem tāda, kas būtu pacēlis pret viņu nūju, atceroties viņa agrākos nopelnus. Tāds bija kazaks Mosijs Šilo.

«Tātad ir taču tādi, kas sit jūs, suņus!» sacīja viņš, mez­damies tam virsū. Un tad nu viņi cirtās! Ir plecu, ir krūšu bruņas saliecās abiem no sitieniem. Pārcirta viņam naid­nieks ļachs dzelzs kreklu, aizskardams ar asmeni pašu miesu: iemirdzējās no asinīm kazaka krekls. Bet Šilo to neņēma vērā, viņš atvēzējās ar visu savu dzīslaino roku (smaga bija spē­cīgā roka) un apdullināja to pēkšņi pa galvu. Pašķīda vara cepure, sagrīļojās un nogāzās ļachs, bet Šilo ņēmās cirst un kristīt apdullināto. Necērt, kazak, naidniekam pēdējo cir­tienu, bet pagriezies labāk atpakaļ! Nepagriezās kazaks atpa­kaļ, un tūlīt pat viens no nosistā kalpiem ietrieca viņam dunci kaklā. Apgriezās Šilo un būtu jau aizsniedzis pārdroš­nieku; bet tas nozuda pulvera dūmos. No visām pusēm sākās šaušana no patšautenēm. Sagrīļojās Šilo un juta, ka brūce bija nāvīga. Nokrita viņš, uzlika roku uz savas brūces u.n teica, pagriezies pret biedriem: «Ardievu, brāļi pani, biedri! Lai tad pastāv uz mūžīgiem laikiem pareizticīgā krievu zeme, un lai mūžīga slava tai!» Un aizmiedza savas acis, kas bija kļuvušas vājas, un izlidoja kazaka dvēsele no cietajām miesām. Bet tur jau jāja laukā Zadorožnijs ar savējiem, lauza rindas tur pulka vecākais Vertichvists un devās uz priekšu Balabans.

«Bet kā ir, pani,» sacīja Tarass, sasaucoties ar pulku vecā­kajiem, «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav novāji­nāts kazaku spēks? Vai neliecas kazaki?»

«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; nav vēl novājināts kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»

Un stipri spieda kazaki: pilnīgi sajauca visas rindas. Zemais pulkvedis skandināja uz sanāksmi un lika izkārt astoņus izkrāsotus karogus, lai sapulcinātu savējos, kas bija izklīduši tālu pa visu lauku. Visi ļachi skrēja uz karogiem; bet nepaguva tie vēl izkārtoties, kad jau pulka atamans Kukubenko ietriecās par jaunu ar saviem ņezamainoviešiem pašā vidū un metās virsū tieši resnvēderim pulkvedim. Ne­izturēja pulkvedis un, apgriezis zirgu, laidās aulēkšos; bet Kukubenko viņu dzina prom tālu pa lauku, neļaudams viņam savienoties ar pulku. Pamanījis to no sānu pulka, Stepans Guska laidās viņu gūstīt ar cilpu rokā, pieliecies ar galvu zirga kaklam un, nogaidījis izdevigu brīdi, ar reizi uzmeta viņam cilpu kaklā: pulkvedis kļuva pilnīgi sarkans, ieķer- damies virvē abām rokām un cenzdamies to pārraut, bet spēcīgs atvēziens ietrieca jau viņam pašā vēderā nāvīgo pīķi. Tur viņš arī palika, pienaglots zemei. Bet nebūs glābiņa arī Guskam! Nepaguva kazaki ne atskatīties, kad jau ieraudzījis Stepanu Gusku, paceltu uz četriem pīķiem. Tik vien paguva nabags izteikt: «Lai tad izput visi ienaidnieki, un lai līksmo mūžu mūžos krievu zeme!. ..» Un turpat izlaida savu garu. Atskatījās kazaki, bet tur jau sānis kazaks Metelica pacienā ļachus, gan vienu, gan otru; bet tur jau no otras puses spiež ar savējiem atamans Ņeviļičkis: bet pie vezumiem tirdī ienaidnieku un sit Zakrutiguba; bet pie tālajiem vezumiem trešais Pisarenko padzinis jau veselu baru; bet tur jau, pie citiem vezumiem, vīri saķērušies un sitas uz pašiem vezu­miem.

«Kas ir pani,» sasaucās atamans Tarass, izjājis visu priekšā: «Vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai stiprs vēl kazaku spēks? Vai vēl neliecas kazaki?»

«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; stiprs vēl ir kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»

Bet jau nokrita no vezuma Bovdjugs. Tieši zem pašas sirds ķēra tam lode; bet vecais savāca visus savus spēkus un teica: «Nav žēl man šķirties no pasaules. Lai dievs dod katram tādas beigas! Lai tad slavēta līdz mūžu galam krievu zeme!» Un aizlaidās uz augstumiem Bovdjuga dvēsele pastāstīt sen aizgājušiem senčiem, kā prot cīnīties krievu zemē un, vēl labāk par to, kā prot mirt tanī par svēto ticību.

Balabans, kureņa atamans, arī drīz pēc tam nogāzās zemē. Trīs nāvīgus ievainojumus saņēma viņš no pīķa, no lodes un no smagā šķēpa. Un bija viņš viens no cildenākajiem kazakiem; daudz viņš bija sarīkojis savā atamana laikā kara­gājienus jūrā, bet visslavenākais no visiem bija karagājiens uz Anatolijas krastiem. Daudz viņi salasīja toreiz cechinu, dārgu turku' mantu, audumu un visādu rotu, bet uzdūrās nelaimei atpakaļceļā: pakļuva, nabagi, zem turku šāviņiem. Kad sāka bērt uz viņiem no kuģa, — puse laivu sāka griez­ties uz riņķi un apgāzās, noslīcinot ūdenī ne vienu vien vīru; bet pie sāniem piesietās niedres izglāba laivas no nogrimša­nas. Balabans airēja vienā airēšanā, iegriezās tieši saulē un tā kļuva neredzams turku kuģim. Cauru nakti pēc tam ar kausiem un cepurēm smēla laukā viņi ūdeni, lāpīdami iz­sistās vietas; no kazaku biksēm viņi izgrieza buras, sāka braukt un izbēga no visātrākā turku kuģa. Un nepietika ar to vien, ka viņi laimīgi ieradās Sečā, viņi vēl atveda ar zeltu izšūtu mācītāja tērpu Kijevas Mežigoras klostera archi- mandritam un Pokrova baznīcai, kas Aizkrācē, rotu tīrā sudrabā. Un ilgi pēc tam slavināja spēlmaņi kazaku izvei­cību. — Nokāra viņš tagad galvu, juzdams pirmsnāves mo­kas, un klusu sacīja: «Man šķiet, brāļi pani, ka es mirstu labā nāvē: septiņus sacirtu, deviņus ar pīķi nodūru, krietni daudz saminu ar zirgu, bet nemaz vairs neatceros, cik dau­dzus aizsniedzu ar lodi. Lai tad mūžam zied krievu zeme!…» Un aizlidoja viņa dvēsele.