NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Kad visi sadalījās un nostājās uz divi pusēm, divi rindās pa kureņiem, koševojs izgāja cauri rindām un sacīja: «Nu ko, brāļi pani, vai esat mierā viena puse ar otru?»

«Visi ir mierā, tēvs!» atbildēja kazaki.

«Nu tad saskūpstieties taču un sakiet viens otram ardie­vas, jo dievs to zina, vai iznāks mūžā vēl redzēties. Klausiet savu atamanu, un pildiet to, ko paši zināt: paši zināt., ko liek kazaku gods.»

Un visi kazaki, cik vien to bija, saskūpstījās savā starpā. Pirmie iesāka atamani, un, pārbraukuši ar roku pār savām sirmajām ūsām, saskūpstijās krustis un pēc tam sadevās rokām un turēja rokas cieši; gribēja viens otram jautāt: «Kas ir, brāli pan, redzēsimies vēl vai neredzēsimies?», bet tā ir nejautāja, klusēja, — un kļuva domīgas abas sirmās galvas. Un kazaki visi līdz beidzamajam atvadījās, zinādami, ka daudz būs darba gan vieniem, gan otriem; bet tie nenolē­ma vis tūlīt šķirties, bet nolēma sagaidīt tumšo nakts laiku, lai neļautu pretiniekam saskatīt zaudējumu kazaku karaspēkā. Pēc tam visi devās pa kureņiem pusdienot. Pēc pusdienām visi, kam priekšā bija ceļš, apgulās atpūsties un gulēja cietā un ilgā miegā, it kā jūtot, ka varbūt pēdējo dusu nākas tiem izbaudīt tādā brīvībā. Gulēja līdz pašam saules rietam; bet, kad saule bija nogājusi un mazliet satumsa, viņi sāka ieziest ratus. Sakārtojušies, viņi palaidg uz priekšu vezumus, bet; paši, atsveicinājušies ar cepurēm vēl reizi no biedriem, klusu devās pakaļ vezumiem; jātnieki cienīgi, bez kliedzieniem un uzsvilpieniem zirgiem, viegli rikšoja aiz kājniekiem, un drīz vairs tos nevarēja saredzēt tumsā. Dobji atbalsojās tikai zirgu pakavu dima un daža riteņa čīkstēšana, kas vēl nebija iebraucies vai arī nakts tumsas pēc nebija labi ieziests.

Ilgi vēl palikušie biedri māja viņiem iztālēm ar rokām, kaut gan nebija vairs nekas saredzams. Bet, kad viņi sāka izklīst un atgriezās savās vietās, kad gaiši mirdzošo zvaig­žņu vietā viņi ieraudzīja, ka puses ratu vairs te nebija, ka daudzu jo daudzu nebija, skumji kļuva ikvienam ap sirdi, un visi negribot kļuva domīgi, nodūruši uz zemi savas tra­kulīgās galvas.

Tarass redzēja, cik sajukušas kļuva kazaku rindas un kā skumība, nepiedienīga drošsirdim, sāka klusām pārņemt ka­zaku galvas; bet viņš klusēja: viņš gribēja dot tam visam laiku, lai tie aprod ar skumjām, ko izraisīja atvadīšanās no biedriem. Bet klusībā viņš tomēr gatavojās ar reizi un pēk­šņi atmodināt viņus visus, iespiedzoties pēc kazaku paražas, lai no jauna un ar lielāku spēku nekā agrāk atgrieztos kat­ram sirdī drosme, uz kādu ir spējīga vienīgi tikai slavu daba, plaša, spēcīga daba, kas, salīdzinot ar citiem, ir kā jūra pret seklu ūdeņu upēm: ja laiks vētrains, tā visa pārvēršas rēkoņā un pērkonā, saceļot kalnus un vālus, kādus nespēj sacelt bezspēcīgās upes; bet, ja vēja nav un ir rāms, gaišāk par visām upēm tā izpleš savu nepārredzamo stiklaino virsu, mūžīgo acu maigumu.

Un Tarass pavēlēja saviem kalpiem atsaiņot vienu no ve­zumiem, kas stāvēja atsevišķi. Tas bija lielāks un varenāks par visiem citiem starp kazaku vezumiem, ar divkāršu stipru riepu bija apvilkti tā stiprie riteņi; tas'bija smagi piekrauts, nosegts zirgu segām, stiprām vēršu ādām un stingri nosiets nodarvotām virvēm. Vezumā bija tikai mucas un mučeles ar vecu labu vīnu, kas ilgi bija gulējis Tarasa pagrabos. Viņš to bija paņēmis līdzi rezervei, svinīgam gadījumam, ja ga- dītos_ liels brīdis un visiem priekšā būtu darbs, cienīgs, lai to stāstītu pēctečiem, tad lai ikvienam līdz pat pēdējam ka­zakam tiktu iedzeršanai šis svētais vīns, lai lielā brīdī cil­vēku pārņemtu arī lielas jūtas. Izdzirduši pavēli, kalpi metās pie vezumiem, šķēpiem pārgrieza stiprās virves, ņēma nost biezās vēršu ādas un zirgu segas un krāva ārā no vezuma mucas un mučeles.

«Un ņemiet visi,» sacīja Buļba, «visi, cik vien jūs esat, ņemiet, kas katram ir: smeļamo kausu, vai trauku, no kā dzirdina zirgu, vai dūraini, vai cepuri, un ja ne, tad kaut vai vienkārši lieciet apakšā abas saujas.»

Un visi kazaki, cik vien to bija, ņēma: dažs kausu, dažs smeļamo, no kā dzirdināja zirgu, dažs dūraini, dažs cepuri, bet dažs palika apakšā vienkārši abas saujas. Visiem viņiem Tarasa kalpi, staigādami starp rindām, lēja no mucām un mučelēm. Bet Tarass bija pieteicis nedzert, iekams tas nebūs devis zīmi, lai viņi dzertu visi reizē. Varēja just, ka viņš gribēja ko sacīt. Tarass zināja, lai arī cik stiprs bija pats no sevis vecais, labais vīns un lai tas bija cik spējīgs cilvēks gara stiprināšanai, bet ja tam vēl pievienoja piedienīgu vārdu, tad divkārt stiprāks kļūs ir vīna, ir gara spēks.

«Es jūs cienāju, brāļi pani,» tā sacīja Buļba «ne par godu tam, ka jūs iecēlāt mani par savu atamanu, kaut arī šis gods ir visai liels un arī ne par godu tam, ka mēs esam šķīru­šies no saviem biedriem: nē, citā laikā pieklātos viens un .otrs; mūsu priekšā nav tāds laiks. Mūsu priekšā ir lieli un grūti darbi, lieli kazaku slavas darbi! Tātad uzdzersim, biedri, reizē, uzdzersim vispirms svētajai pareizticībai: lai pienāktu beidzot tādi laiki, ka visā pasaulē izplatītos un visur būtu tikai vienā svēta ticība, un visi pagāni, cik vien to ir, lai tie visi kļūtu par kristīgiem cilvēkiem! Un ar to pašu reizi uzdzersim arī Sečai, lai tā ilgi pastāvētu par sodu visiem pagāniem, lai katru gadu no tās nāktu laukā jaunekļi, viens par otru labāks, viens par otru skaistāks. Un ar to pašu uzdzersim arī mūsu pašu slavai, lai mūsu mazdēli un šo mazdēlu dēli sacītu, ka bijuši reiz tādi vīri, kas neapkau­noja biedriskumu un nenodeva savējos. Tad ticībai, brāļi pani, ticībai!»

«Ticībai!» sāka dūkt visi, kas stāvēja tuvākās rindās, ze­mām balsīm.

«Ticībai!» uztvēra tālākie, — un visi, kas vien te bija, ir veci, ir jauni, uzdzēra ticībai.

«Sečai!» sacīja Tarass un pacēla augstu pāri galvai roku.

«Sečai!» blīvi atbalsojās pirmajās rindās. «Uzdzersim Sečai!» sacīja klusu vecie, paraustījuši sirmās ūsas; un, sapu­rinādamies kā jauni vanagi, atkārtoja jaunie: «Sečai!» Un tālu dzirdēja lauki, kā kazaki daudzināja savu Seču.

«Tagad pēdējo malku, biedri, par godu visiem kristīgiem ļaudīm, kādi vien ir pasaulē!»

Un visi kazaki, līdz pat pēdējam, izdzēra beidzamo malku arī par godu visiem kristīgiem, kādi vien pasaulē ir. Un vēl ilgi atkārtoja visās rindās, starp visiem kureņiem: «Visiem kristīgajiem, kādi vien pasaulē ir'»

Jau tukši bija kausi, bet kazaki arvien vēl stāvēja, pacē­luši rokas; kaut arī viņu visu acis lūkojās jautri, kļuvušas mirdzošas no vīna, bet viņi bija stipri domīgi. Ne par mantu un kara ieguvumu domāja viņi tagad, ne par to, kam laimēsies savākt červoncus, dārgos ieročus, izšūtos svārkus un čerkesu zirgus; bet viņi kļuva domīgi kā ērgļi, nosēdušies uz klinšaino kalnu, stāvo, augsto kalnu galotnēm, no kurām var tālu pārredzēt bezgalīgi izpletušos jūru, it kā sīkiem putniem piesētu galerām, kuģiem un visādām laivām, ierobežotu gar malām tikko saredzamiem smalkiem kras­tiem, ar piekrastes pilsētām, mazām kā mušiņas, un kā sīku zālīti noliektiem mežiem. Kā ērgļi viņi vēroja acīm sev visapkārt lauku un savu tālumā tumstošo likteni. Būs viss lauks ar ežām un ceļiem klāts viņu baltiem kauliem, bagātīgi slacīts viņu kazaku asinīm un noklāts sadauzītiem vezumiem, pāršķeltiem zobeniem un pīķiem; būs tālu izsvaidītas čuprainās galvas ar sagrieztiem un asinīs iz- mirkušajiem čupriem un lejup nolaistajām ūsām; ērgļi uzlidodami plēsīs un raus laukā no tām kazaku acis. Bet ir liela laime dusēt tādā plašā un brīvā nāves gultā! Ne­aiziet bojā neviens cēls darbs un nezudīs kazaku slava, tāpat kā nepazūd ne mazākais pulvera puteklītis no šautenes stobra. Nāks, nāks banduras spēlētājs, sirmu bārdu līdz krū­tīm, un iespējams, ka vēl pilns zaļoksnējas vīrišķības, taču baltgalvains sirmgalvis, viedīgu garu, un teiks viņš par tiem savu sulīgo, spēcīgo vārdu. Un ies aumaļām pār visu pa­sauli slava par tiem, un visi, kas pēc tam būs dzimuši, dau­dzinās viņus: jo tālu aizskan varenais vārds, būdams līdzīgs dūcošam zvanu torņa varam, kurā meistars ielicis daudz dārga tīra sudraba, lai tālu pa pilsētām, būdiņām, teltīm un nojumiem skan svinīgā zvanīšana, aicinot visus bez izšķi­rības uz svēto lūgšanu.