NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Kā debesīs peldošs vanags, mezdams daudz loku spēcī­giem spārniem, pēkšņi izplēties apstājās vienā vietā un metas no turienes kā bulta uz paipalu tēviņu, kas dzied pie paša ceļa, tā Tarasa dēls Ostaps uzbruka pēkšņi karodzniekam un ar vienu paņēmienu apmeta viņam ap kaklu virvi. Sarkanā karodznieka seja kļuva vēl sārtāka, kad ciešā cilpa aizvilka viņam rīkli: viņš ķērās pie pistoles, bet drebošā roka nespēja notēmēt šāvienu un lode tukšā aizskrēja pār lauku. Ostaps tepat no viņa paša segliem atraisīja zīda saiti, ko karodz­nieks bija vadājis sev līdzi gūstekņu sasiešanai., tin ar viņa paša saiti sasēja tam rokas un kājas, piemetināja virves galu pie segliem un aizvilka viņu pār lauku, saukdams skaļi kopā visus Umanas pulka kazakus, lai tie nāk nodot pēdējo godu atamanam. Kad umanieši izdzirda, ka viņu kureņa atamans Borodatijs nav vairs starp dzīvajiem, viņi pameta kaujas lauku un atskrēja pievākt viņa miesas, un tepat sāka ap­spriesties, ko izvēlēt par kureņa atamanu. Beidzot viņi sacīja: «Kas tur ko spriest? Labāku atamanu nevar izvē­lēties kā Ostapu Buļbas dēlu: viņš, tas gan tiesa, ir jaunāks par mums visiem, bet saprašana viņam kā vecam cilvēkam.»

Ostaps, noņēmis cepuri, pateicās visiem biedriem kazakiem par godu, nesāka aizbildināties ne ar jaunību, ne ar nepiedzī­vojušu saprātu, zinādams, ka ir kara laiks un tas tagad nav vietā, bet tūlīt pat vadīja tos tieši uz burzmu un parādīja viņiem visiem, ka viņi nebija velti to izvēlējuši par atamanu. Ļachi sāka just, ka lieta kļūst pārāk kaista, atkāpās un pār­skrēja laukumu, lai salasītos tā otrā galā. Bet zemais pulk­vedis pamāja pie pašiem vārtiem atsevišķi stāvošajām četrām svaigām sotņām, un no turienes izšāva karteču pret kazaku bariem. Bet tā neaizsniedza daudzus: lodes ķēra kazaku vēršus, kas mežonīgi noraudzījās kaujā. Ierēcās izbie­dētie vērši, pagriezās uz kazaku nometnēm, salauza vezumus un daudzus samīdīja. Bet šai brīdī Tarass, izsteidzies ar savu pulku no slēpņa, ar kliedzieniem metās tos gūstīt. Pagriezās atpakaļ viss satrakotais ganāmpulks, kliedzienu izbiedēts, un metās uz ļachu pulkiem, nogāza jātniekus, visus samīcīja un izklīdināja.

«O, paldies jums, vērši!» sauca aizkrācieši, «jūs vienmēr esat kalpojuši pārgājienu dienestā, bet tagad esat pakalpo­juši arī kara dienestā.» Un metās ar jauniem spēkiem pret ienaidnieku. Daudz toreiz apsita naidnieku. Daudzi sevi pa­rādīja: Meteļica, Šilo, abi Pisarenki, Vovtuzenko, un ne mazums bija vēl arī citu. Ļachi redzēja, ka beidzot ir slikti, izplēta savu. karogu un sāka saukt, lai atver pilsētas vārtus. Čīkstot atdarījās dzelzīm apkaltie vārti un uzņēma, kā avju kūts uzņem avis, drūzmējošos, novārgušos un putek­ļiem klātos jātniekus. Daudzi aizkrācieši bija sākuši, dzīties tiem pakaļ, bet Ostaps savus umaniešus apstādināja, sacī­dams: «Tālāk, tālāk, brāļi pani, no mūriem! Neklājas iet tiem tuvu klāt!» Un viņš teica taisnību, jo no mūriem svieda un meta ar visu, kas vien pagadījās, un daudzus ķēra. Sai brīdī piejāja koševojs un uzslavēja Ostapu, sacīdams: «Lūk, nu, kur jaunais atamans, bet karaspēku vada tāpat kā vecs!» Atskatījās vecais Buļba, lai redzētu, kas tas ir par jauno atamanu, un ieraudzīja, ka visu umaniešu priekšgalā sēdēja zirgā Ostaps, un cepure tam ielauzta uz sāniem, un atamana zizlis rokā. «Vai redzējis kāds!» sacīja viņš, tajā raugoties; un vecais kļuva priecīgs un sāka pateikties visiem umaniešiem par godu, kāds parādīts dēlam.

Kazaki no jauna atkāpās, gatavodamies iet pie taboriern, bet uz pilsētas vaļņa parādījās atkal ļachi, jau saplosītos apmetņos. Bija piekaltušas asinis uz daudziem dārgajiem svārkiem, un putekļi klāja skaistās vara cepures.

«Nu ko, pārsējāt?» sauca tiem no apakšas aizkrācieši.

«Lūk, es jums!» sauca arvien tāpat no augšas resnais pulk­vedis, rādīdams virvi; un arvien vēl nemitējās draudēt no­putējušie, izmocītie karavīri, un visi, kas bija draiskāki, meta viens otram no abām pusēm bezbailīgus vārdus.

Beidzot visi izklīda. Dažs nolikās atpūsties, izguris kaujā; dažs kaisīja virsū zemes saviem ievainojumiem un plēsa pār­sējiem lakatus un dārgas drēbes, kas bija novilktas nosis­tajam ienaidniekam. Bet citi, kas bija možāki, sāka uzlasīt kritušos un atdeva viņiem pēdējo godu: šķēpiem, pīķiem raka kapus: cepurēs, drēbju stērbelēs nesa laukā zemi; sa­lika godīgi kazaku miesas un apraka tās ar svaigo zemi, lai kraukļi un laupītāju ērgļi neizknābtu tiem acis. Bet ļachu kritušo miesas piesējuši kā nu pagadījās pie desmitiem me­žonīgo zirgu astēm, palaida zirgus pa visu lauku, un ilgi vēl dzinās tiem pakaļ un sita tiem pa sāniem. Trakie zirgi aulēk- šoja pa arumiem, pa pakalniem, pāri gravām un strautiem, un sitās pie zemes asinīm un pīšļiem klātie ļachu līķi.

Pēc tam visi kureņi sasēdās apļos ēst vakariņas un ilgi viņi runāja par darbiem un panākumiem, kādus bija guvis par savu daļu ikviens mūžīgai stāstīšanai atnācējiem un pēcnāka- miem. Ilgi viņi negāja gulēt; bet par visiem ilgāk neapgulās vecais Tarass, visu laiku prātodams, ko gan varēja nozīmēt, ka Andrijs nebija starp ienaidnieka karavīriem. Vai Jūdass bija kautrējies iziet pret savējiem, vai arī viņu bija pie­krāpis žīds un Andrijs bija vienkārši nokļuvis gūstā? Bet tūlīt pat viņš atcerējās, ka Andrija sirds bija pārmērīgi jutīga pret sieviešu valodu, viņš sajuta sāpes un stipri no­zvērējās savā dvēselē pret polieti, kas bija piebūrusi sev viņa dēlu. Un viņš būtu izpildījis savu zvērestu: viņš nebūtu ska­tījies uz tās skaistumu, būtu izrāvis to aiz biezās, kuplās matu pīnes, vilktu to aiz sevis pār visu lauku starp saviem kazakiem. Sadauzītos pret zemi, kļūtu asiņainas un putek­ļiem klātas viņas skaistās krūtis un pleci, kas savā spožumā līdzinās nekūstošajiem sniegiem, kas apklāj kalnu galus Viņš sadalītu daļās viņas krāšņo, skaisto miesu. Bet Buļba nezi­nāja to, ko dievs gatavo cilvēkam rītdien, un sāka aizmirs­ties snaudā un beidzot aizmiga. Bet kazaki vēl visu laiku runājās savā starpā, un cauru nakti stāvēja pie ugunīm sar­dze, cieši lūkodamās uz visām pusēm, nedzērusi, neaizdarī­dama acu.

Vēl saule nebija sasniegusi debesu vidu, kad visi aizkrā­cieši sapulcējās apļos. No Sečas bija pienākusi ziņa, ka tatari kazaku prombūtnes laikā bija tur visu izlaupījuši, izrakuši arī naudu, ko kazaki slepeni glabāja zem zemes, sakāvuši un saņēmuši gūstā visus, kas bija tur palikuši, un ar visiem saņemtajiem lopu un zirgu ganāmpulkiem virzījās tieši uz Perekopiem. Tikai viens pats kazaks, Maksims Goloducha, ceļā izrāvās no tataru rokām, nodūra mirzu, noraisīja tam maisu ar cechinām un tataru zirgā, tataru tērpā pusotras dienas un divi naktis bēga no sekotājiem, līdz nāvei notriecis zirgu, ceļā pārsēdās citā, notrieca arī to, un tikai ar trešo atjāja aizkrāciešu nometnē, izzinājis pa ceļam, ka aizkrācieši atrodas pie Dubnas. Tikvien viņš paguva, kā paziņot, ka bija notikusi tāda nelaime; bet' kāpēc tā bija notikusi, vai tur palicēji aizkrācieši bijuši iedzēruši pēc kazaku paraduma un piedzērušies bija padevušies gūstā, un kā tatari dabūjuši zināt vietu, kur bija aprakta karaspēka nauda, — par visu to viņš nekā neteica. Kazaks bija gluži nomocījies, viss pie­pampis, seju bija apdedzinājis vējš; viņš tepat nokrita un aiz­miga cietā miegā.

Līdzīgos gadījumos aizkrācieši mēdza tūlīt pat dzīties pakaļ laupītājiem, cenzdamies tos panākt ceļā, jo gūstekni varēja nonākt Mazazijas, Smirnas, Kretas salas tirgos, un dievs vien zina, kur visur neparādītos čuprainās aizkrāciešu galvas. Lūk, kāpēc sapulcējās aizkrācieši. Visi kā viens viņi stāvēja cepu­rēs, jo bija sanākuši ne tādēļ, lai uzklausītu dienesta lietās atamana pavēli, bet apspriesties kā savā starpā līdzīgi. «Lai vispirms dod padomu vecākie!» sauca no pūļa. «Lai dod pa­domu koševojs!» runāja citi. Un koševojs noņēma cepuri ne vairs kā koševojs, bet kā biedrs, pateicās visiem ka­zakiem par godu un teica: «Daudz starp mums ir vecāku un padomā gudrāku vīru, bet, ja jūs mani esat pagodinājuši, tad mans padoms: nezaudēt, biedri, laiku un dzīties pakaļ tataram; jo jūs paši zināt, kas par cilvēku ir tatars: ar salau­pīto mantu viņš nesāks gaidīt mūsu ierašanos, bet vienā mirklī to nobēdzinās, tā ka ne pēdu neuziesi. Tad nu mans padoms: iet. Mēs jau te padrasējām. Ļachi zina, ko nozīmē kazaki; par ticību, cik tas bija pa spēkam, esam atriebuši; bet labums no badīgās pilsētas nevar būt liels. Tātad mans pa­doms — iet.»