NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Tai brīdī ieskrēja pie viņiem ar priecīgu saucienu tata­riete. «Glābti, glābti!» sauca viņa bez atmaņas. «Mūsējie ienākuši pilsētā, atveduši maizi, kviešus, miltus un saistītus aizkrāciešus!» Bet neviens no viņiem nedzirdēja, kas par «mūsējiem» ienākuši pilsētā, ko viņi atveduši sev līdzi un kādus aizkrāciešus sasējuši. Pilns jūtu, kas nav izbaudāmas virs zemes, Andrijs noskūpstīja smaržīgās lūpas, kas bija piekļāvušās viņa vaigam, un ne bez atbildes palika smar­žīgās lūpas. Tās atsaucās ar to pašu, un šai abpusēji saliedētā skūpstā bija izjūtams tas, ko tikai vienu reizi mūžā Jauts sajust cilvēkam.

Un pagalam bija kazaks! Zudis visai kazaku bruņinieku kārtai! Neredzēt viņam vairs ne Aizkrāci, ne savas tēva mājas, ne dieva baznīcas. Arī Ukrainai neredzēt drošsirdīgāko no saviem dēliem, kas bija ņēmies to aizstāvēt. Izraus vecais Tarass sirmu matu šķipsnu no sava čupra un nolādēs ir dienu, ir stundu, kurā laidis pasaulē sev par negodu tādu dēlu

Troksnis un kņada norisa aizkrāciešu taborā. Sākumā neviens nevarēja tikt skaidrībā, kā tas bija noticis, ka kara­spēks iekļuvis pilsētā. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka viss Perejaslavas kurenis, kas bija novietojies pilsētas sānu vārtu priekšā, bija līdz nāvei piedzēries; tātad nebija nekāds brī­nums, ka puse bija apsista, bet otra jau sasieta pirms tam, kamēr visi varēja dabūt zināt, kas ir noticis. Kamēr tuvākie kureņi, no trokšņa pamodušies, paguva ķerties pie ieročiem, karaspēks jau gāja iekšā pa vārtiem, un pēdējās viņa rindas atšaudījās no nekārtīgi uzbrūkošajiem, miegainajiem un pus- atģidušamies aizkrāciešiem.

Koševojs pavēlēja visiem salasīties, un, kad visi bija sastājušies aplī un, noņēmuši cepures, apklusa, viņš teica;

«Tad nu redziet, brāļi pani, kas noticis šai naktī; lūk, kurp novedis reibums! Lūk, kādu izsmieklu sagādājis mums ienaid­nieks! Pie jums acīm redzot tā jau ir pieņemts: ja jums atļauj divkāršot devu, tad jūs esat gatavi tā piesūkties, ka Kristus kareivju ienaidnieks ne tikai novilks no jums bikses, bet pie- šķaudīs jums pilnu seju, un jūs to nedzirdēsiet.»

Visi kazaki stāvēja, nokāruši galvas, vainas apziņā; tikai viens vienīgais Ņezamaikovas kureņa atamans Kukubenko at­saucās. «Pagaidi, tēvs!» sacīja viņš, «kaut arī tas nav pēc likuma teikt kādu iebildumu, kad koševojs runā visa kara­spēka priekšā, bet tas nenotika tā, tas ir jāteic. Tu ne visai taisnīgi izteici pārmetumu visam kristīgo karaspēkam. Kazaki būtu vainojami un pelnījuši nāvi, ja tie būtu piedzērušies karagājiena laikā, kaujā, grūtā, smagā darbā: bet mēs sē­dējām bez darba, slaistījāmies dīkā pilsētas priekšā. Ne ga­vēņu, ne cita kristīgās ticības aizlieguma nebija: kas gan lai būtu, ja bezdarbībā cilvēks nepiedzertos? Grēka te nav. Bet mēs tagad viņiem labāk parādīsim, ko nozīmē uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem. Agrāk sitām dūšīgi, bet nu tagad sitīsim tā, ka ne papēžus tie uz mājām nepārnesīs.»

Kureņa atamana runa iepatikās kazakiem. Viņi mazliet pa­cēla jau pilnīgi nodurtās galvas un daudzi pamāja piekrītoši ar galvu, piebilduši: «Labi pateica Kukubenko!» Bet Tarass Buļba, kas stāvēja netālu no koševoja, sacīja: «Nu, ko, ko- ševoj, acīm redzot Kukubenko ir teicis patiesību? Ko tu sacīsi uz to?»

«Ko es teikšu? Teikšu: lai ir svētīts arī tas tēvs, kas radī­jis tādu dēlu: nav vēl liela gudrība pasacīt pārmetuma vārdus, bet lielāka gudrība ir pasacīt tādu vārdu, kas, nenopeļot cil­vēka nelaimi, uzmundrina to, piešķir viņam sparu, tāpat kā pieši piešķir sparu zirgam, kas ir atveldzējies ar ūdeni. Es pats gribēju sacīt jums pēc tam mierinātājus vārdus, bet Kukubenko attapās ātrāk.»

«Labi teica arī koševojs!» atsaucās aizkrāciešu rindās. «Labs vārds!» atkārtoja citi. Un paši sirmākie, kas stā­vēja kā pelēki baloži, arī tie pamāja ar galvu, un, paraus­tījuši sirmās ūsas, klusu teica: «Labi teikts vārds!»

«Tad nu klausieties, pani!» turpināja koševojs. «Ieņemt cietoksni, ložņāt un rakņāties, kā to dara svešzemju vācu meistari — lai naidnieks viņu parauj! — ir nepieklājīgi un nav kazaku darbs. Bet, spriežot pēc tā, kas ir, ienaidnieks iegājis pilsētā ar nelielām rezervēm; ratu viņam nemaz ne­bija daudz. Ļaudis pilsētā izsalkuši, tātad visu apēdīs vienā rāvienā, un arī zirgiem siena… es nu nezinu, varbūt no debesīm kāds viņu svētais uzmetīs tiem uz dakšām… bet to nu arī dievs vien zina; bet viņu ksendzi, tie jau tikai ar vārdiem ir lieli. Un pēc tā vai cita, bet viņi izies no pilsētas. Tad nu sadalieties trīs baros un stājieties uz trim ceļiem vārtu priekšā. Galveno vārtu priekšā pieci kureņi, pārējo priekšā pa trim kureņiem, Djadkivskas un Korsuņas kureņi slēpnī. Pulkvedis Tarass ar pulku slēpnī! Titarevskas un Timoševskas kureņi vezumnieku labā sānā rezervei! Ščer- binovskas un Steblikivskas augšējais — kreisā sānā! Un ejiet ārā no rindām, puiši, kam asāki zobi vārdos, aizska­riet ienaidnieku! Polim tukšgalvja daba: lamu neizcietīs; un varbūt šodien pat viņi visi iznāks aiz vārtiem. Kureņu ata- mani, pārbaudiet katrs savu kureni: kam trūkst vīru, papildi­niet tos ar perejaslaviešu atliekām. Apskatiet visu no jauna! Izsniegt uz paģirām katram pa čarkai un pa maizes kukulim uz kazaku. Tikai, droši vien, visi vēl no vakarējā pieēduši, jo nav ko slēpt patiesību, visi tā saēdās, ka es brīnos, ka naktī neviens nav pārsprādzis pušu. Un tad vēl viens rī­kojums: ja kāds krodzinieks žīds pārdos kazakam kaut jel vienu krūzi sīvā, tad es viņam piesitīšu pašā pierē cūkas ausi, tādam sunim, un pakāršu ar kājām uz augšu! Nu, tad pie darba, brālīši! Pie darba!»

Tā rīkoja koševojs, un visi tam paklanījās līdz jostas vietai un, neuzlikuši cepures, aizgāja pie saviem vezumiem un taboriem, un, kad jau bija aizgājuši pavisam tālu, tikai tad uzlika cepures. Visi sāka rīkoties: izmēģināja zobenus un šķēpus, bēra no maisiem pulveri pulvera ragos, vilka un norīkoja vezumus un izraudzīja zirgus.

Iedams projām pie sava pulka, Tarass domāja un nevarēja izdomāt, kur gan bija palicis Andrijs, vai viņu saņēma gūstā kopā ar citiem un sasēja miegā? Taču nē, Andrijs nav tāds, lai dotos dzīvs gūstā. Starp nosistajiem kazakiem arī viņu neredzēja. Tarass bija stipri nogrimis domās un gāja pulkam priekšā, nedzirdēdams, ka viņu labu laiku sauca kāds vārdā. «Kam manis vajag?» sacīja viņš beidzot attapdamies. Viņa priekšā stāvēja žīds Jankelis.

«Pulkveža kungs, pulkveža kungs!» runāja žīds steidzīgu un saraustītu balsi, it kā gribēdams pavēstīt kadu diezgan svarīgu ziņu. «Es biju pilsētā, pulkveža kungs.»

Tarass palūkojās žīdā un pabrīnījās par to, ka tas jau bija paspējis būt pilsētā. «Kāds ienaidnieks tad tevi turp aiz­rāva?»

«Es tūlīt izstāstīšu,» sacīja Jankelis. «Kolīdz es izdzir­dēju rītausmā troksni un kazaki sāka šaut, es paķēru svārkus un, neuzvilcis tos, devos turp skriešus, pa ceļam tikai uzģērbu tos mugurā, jo gribēju drīzāk uzzināt, kāpēc ir troksnis, kāpēc kazaki pašā rītausmā sākuši šaut. Es ņēmu un at- skrēju līdz pašiem pilsētas vārtiem tai brīdī, kad pēdējais karaspēks gāja iekšā pilsētā. Skatos — daļas priekšā pans karodznieks Gaļandovičs. Viņš man ir pazīstams cilvēks: jau kopš trīs gadiem aizdevu viņam simt zelta gabalu. Es vi­ņam pakaļ, it kā tādēļ, lai izspiestu no viņa parādu, un iegāju kopā ar viņiem pilsētā.»