NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

«Viss ir apēsts,» sacīja tatariete, «visi 'dzīvnieki: ne zirga, ne suņa, pat ne peles neatrast visā pilsētā. Mums pilsētā ne­kad nebija nekādu krājumu: visu veda no laukiem.»

«Bet kā tad jūs, mirdami tik nežēlīgā nāvē, arvien vēl do­mājat noturēt pilsētu?»

«Var jau būt, ka vojevoda būtu padevies, bet vakarrīt pulkvedis, kas ir Bužanās, atlaida uz pilsētu vanagu ar zīmīti, lai neatdod pilsētu: ka viņš nāk to glābt ar savu pulku un gaida tikai vēl otru pulkvedi, lai nāktu abi kopā. Un tagad kuru katru mirkli gaida viņus … Bet nu mēs esam atnā­kuši līdz mājām.»

Andrijs jau iztālēm redzēja māju, kas nebija līdzīga pā­rējām, un, kā likās, to bija cēlis kāds itāliešu architekts: tā bija celta no skaistiem, smalkiem ķieģeļiem un bija divstāvu. Apakšējā stāva logus ietvēra augstas granita karnizes; viss augšstāvs sastāvēja no nelielām arkām, kas izveidoja gale­riju; starp tām bija redzami režģi ar ģerboņiem; arī uz mājas stūriem bija ģerboņi. Platās krāsotu ķieģeļu āra kāp­nes izgāja uz pašu laukumu. Kāpņu apakšā sēdēja pa vie­nam sargkareivim, kas izskatīgi un simetriski turējās ar vienu roku pie alebardēm, kas atradās tiem līdzās, bet ar otru balstīja savas pieliektās galvas, un šķita, ka tā viņi līdzi­nājās vairāk statujām nekā dzīviem radījumiem. Viņi negu­lēja un nesnauda, bet, likās, bija nejūtīgi pret visu; viņi ne­pievērsa uzmanības pat tam, kas gāja augšup pa kāpnēm. Kāpņu augšā viņi atrada bagāti tērptu, pilnīgi no galvas līdz kājām apbruņotu karavīru, kas turēja rokās lūgsnu grāmatu. Viņš pameta uz tiem gurdās acis, bet tatariete tam pateica vienu vārdu, un viņš nolaida tās par jaunu savas lūgsnu grāmatas atvērtajās lappusēs. Viņi iegāja pirmajā istabā, diezgan plašā, kas bija pieņemšanas telpa vai vienkārši priekšistaba; tā bija pilna dažādos stāvokļos gar sienām sē­došu kareivju, kalpotāju, rakstvežu, vīna ielējēju un citu ļaužu, kas nepieciešami poļu augstmaņa reprezentācijai, gan kā militarai personai, gan kā personīgo muižu īpašniekam. Jūtams bija apdzisušas sveces tvans; divi citas vēl dega divi milzīgos, gandrīz cilvēka augstumā, svečturos, kas stāvēja vidū, neraugoties uz to, ka jau sen restainajā logā lūkojās rīts. Andrijs jau gribēja iet tieši pa platajām ozola durvīm, kas bija greznotas ar ģerboni un daudziem izgriezumiem: bet tatariete parāva viņu aiz piedurknes un norādīja uz mazām durvīm sānu sienā. Pa tām viņi iznāca gaitenī un pēc tam istabā, ko viņš sāka vērīgi apskatīt. Gaisma, kas ieplūda caur slēģa spraugu, pieskārās kaut kam: sārtajam aizkaram, apzeltītajai karnizei un gleznai uz sienas. Te tatariete lika An- drijam palikt, atvēra durvis uz otru istabu, no kuras pazi­bēja uguns gaisma. Viņš izdzirda čukstus un klusu balsi, no ku­ras viņā viss sāka drebēt. Viņš redzēja caur atvērtām durvīm, kā strauji pazibēja slaids sievietes stāvs ar garu, košu bizi, kas krita uz augšup pacelto roku. Tatariete atgriezās un sacīja, lai viņš iet iekšā. Viņš neatcerējās, kā iegāja un kā aizvērās aiz viņa durvis. Istabā dega divi sveces, lampiņa mirgoja svētbildes priekšā; zem tās bija augsts galdiņš pēc katoļu paražas, ar kāpieniem ceļu noliekšanai lūgšanas laikā. Bet tas nebija tas, ko meklēja viņa acis. Viņš pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja sievieti, kas likās sastingusi un pār- akmeņojusies kādā straujā kustībā. Šķita, it kā viss viņas au­gums gribējis mesties pie viņa un pēkšņi sastindzis. Un ari viņš palika tikpat pārsteigts viņas priekšā. Ne tādu viņš bija iedomājies to redzēt: tā nebija viņa, nebija tā, ko viņš pazina agrāk; nekā viņā nebija līdzīga tai, bet divkārt skaistāka un brīnišķīgāka bija viņa tagad nekā agrāk: toreiz viņā bija kaut kas nenobeigts, nepiepildīts, tagad tas bija darbs, kam mākslinieks piešķīris pēdējo otas vilcienu. Tā bija skaista, aušīga meitene; šī bija skaistule, sieviete visā savā izplau­kušajā krāšņumā. Pilnīgas jūtas izpaudās viņas paceltajās acīs, ne daļa, ne mājiens par jūtām, bet veselas jūtas. Vēl asaras nebija paguvušas tajās nožūt un apņēma tās ar mir­gojošu valgmi, kas spiedās dvēselē; krūtis, kakls un pleci bija ietverti tais skaistajās robežās, kādas piešķirtas pilnīgi attīstītam skaistumam; mati, kas agrāk izplūda vieglās spro­gās ap viņas seju, tagad bija pārvērtušies biezā, košā pīnē, kuras daļa bija saņemta kopā, bet daļa risa pār visu rokas garumu un smalkiem, gariem, skaisti izliektiem matiem krita pār krūtīm. Likās, visi tās vaibsti pārvērtušies. Velti viņš pūlējās sameklēt tajos kaut vienu no tiem, kas klai­ņoja viņa atmiņā, — neviena. Kaut arī viņas bālums bija cik liels, bet tas neaizēnoja viņas burvīgo skaistumu, gluži otrādi, tas it kā piešķīra viņai kaut ko teiksmainu, neizsa­kāmi uzvarošu. Un Andrijs sajuta savā dvēselē godbijīgu bailību un nostājās nekustīgs viņas priekšā. Viņa, šķiet, ari bija pārsteigta par šā kazaka izskatu, kas stāvēja tās priekšā visā jauneklīgās vīrišķības skaistumā un spēkā, kas, kā likās, pat savu locekļu sastingumā izpauda atraisītu kus­tību brīvību; skaidrā asumā dzirkstēja viņa acs, drošā lokā izliecās samtaina uzacs, iedegušie vaigi mirdzēja visā pir­matnējās uguns spožumā un kā zīds lāsmoja jaunās melnās ūsas.

«Nē, es neesmu spējīga ne ar ko tev pateikties, augstsir­dīgais bruņiniek,» sacīja viņa, un viņas balss sudraba skaņa drebēja. «Vienīgi dievs var tev atlīdzināt; ne man, vājai sie­vietei…» Viņa nolaida savas acis; brīnišķīgiem puslokiem, baltiem kā sniegs, uzgulās tām plaksti, apņemti kā bulta garām skropstām; pieliecās visa viņas brīnišķīgā seja, un smalks sārtums apēnoja to no apakšas. Nekā uz to neprata sacīt Andrijs; viņš gribēja izteikt visu, kas vien bija uz sirds, izteikt to tikpat kvēli, kā tas bija uz sirds, — un nevarēja.

Viņš sajuta kaut ko, kas aizslēdza viņa lūpas; vārdam pa­zuda skaņa: viņš sajuta, ka ne viņam, augušam bursā un klejotāju karavīru dzīvē, atbildēt uz šādiem vārdiem, un viņš sašuta par savu kazaka dabu.

Šai brīdī istabā ienāca tatariete. Viņa jau bija paguvusi sagriezt šķēlēs bruņinieka atnesto maizi, viņa to nesa uz zelta šķīvja un nolika savas kundzes priekšā. Skaistule paraudzījās uz viņu, uz maizi un pievērsa acis Andrijam, — un bija tik daudz šais acīs. Šis atmaigušais skatiens, kas izteica nevarību un nespēju izsacīt viņu pārņēmušās jūtas, bija vairāk pieejams Andrijam nekā visas valodas. Viņa dvēselei pēkšņi kļuva viegli: likās, viss viņā bija atraisī­jies. Dvēseles saviļņojums un jūtas, ko līdz šim it kā kāds būtu turējis stingrā pavadā, tagad sajutās atbrīvotas, savā vaļā, un gribēja jau izplūst nenoturamās vārdu straumēs, kad pēkšņi skaistule, pagriezusies pret tatarieti, nemierīgi iejautājās: «Un māte? tu aiznesi viņai?»

«Viņa guļ.»

«Un tēvam?»

«Aiznesu; viņš teica, ka atnāks pats pateikties bruņi­niekam.»

Viņa paņēma maizi un pielika to pie mutes. Ar neiztei­camu baudu lūkojās Andrijs, kā viņa to lauza saviem zibo­šajiem pirkstiem un ēda; un pēkšņi viņš atcerējās no bada vājprātīgu kļuvušo, kas bija izlaidis garu viņa acu priekšā, norijis gabalu maizes. Viņš nobālēja un, satvēris viņu aiz rokas, iesaucās: «Diezgan! neēd vairāk! Tu tik ilgi neesi, ēdusi, tev maize tagad būs kā inde.» Un viņa tūdaļ nolaida savu roku; uzlika maizi uz šķīvja un kā paklausīgs bērns lūkojās viņam acīs. Un kaut jel spētu izteikt vārdos… bet nav spējīgi izteikt ne kalts, ne ota, ne visuvarenais vārds to, ko dažkārt redz jaunavas acīs, un kur nu vēl tās maigās jūtas, kas pārņem to, kurš raugās šādās jaunavas acīs.