NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

«O, šis ar laiku būs krietns pulkvedis!» runāja vecais Ta­rass, «jā, jā, būs krietns pulkvedis, un pie tam vēl tāds, ka pat tēvu aiz jostas aizbāzīs!»

Andrijs pilnīgi iegrima brīnišķīgajā ložu un šķēpu mūzikā. Viņš nezināja, ko nozīmē apdomāties vai aprēķināt, vai no­vērtēt iepriekš savus un svešus spēkus. Neprātīgu tīksmi un aizmiršanos redzēja viņš kaujā: šais mirkļos viņš jutās kā dzīrēs, kad cilvēkam iekarst galva, acīs viss ņirb un kustas, ripo galvas, dimdot zemē krīt zirgi, bet viņš auļo kā noreibis ložu svilpienos, zobenu mirdzumā, un cērt uz visām pusēm, un nedzird pretinieka cirtienus. Ne vienreiz vien tēvam bija jābrīnās arī par Andriju, redzot, kā viņš, tikai kvēlas aizrautības mudināts, tiecās uz darbiem, kādus nekad ne- iedrīkstētos uzņemties aukstasinīgais un prātīgais, un vienā vienīgā savā trakajā uzbrukumā pastrādāja tādus brīnu­mus, par kuriem nevarēja nebrīnīties vecie kaujinieki. Ve­cais Tarass brīnījās un runāja: «Arī šis ir krietns — kaut naidnieks viņu neparautu! — karotājs! viņš nav Ostaps, bet krietns, arī krietns karotājs!»

Karaspēks nolēma doties tieši uz Dubnas pilsētu, kur, kā dzirdēja, bija daudz naudas un bagātu iedzīvotāju. Pusotrās dienās pārgājiens bija veikts, un aizkrācieši parādījās pilsētas priekšā. Iedzīvotāji nolēma aizstāvēties līdz pēdējiem spē­kiem un iespējai un labāk vēlējās mirt laukumos un ielās savu sliekšņu priekšā, nekā ielaist ienaidnieku mājās. Augsts zemes valnis apjoza pilsētu; kur valnis bija zemāks, tur rēgojās akmens siena vai māja, kas noderēja kā baterija, vai arī ozola žogs. Garnizons bija spēcīgs un apzinājās sava uzdevuma lielo nozīmi. Aizkrācieši straujumā bija uzrā­pušies uz vaļņa, bet tos sagaidīja spēcīga ložu krusa. Apkār­tējie un pilsētas iedzīvotāji, kā redzams, arī negribēja stā­vēt dīkā un pulcējās bariem uz pilsētas vaļņa. Viņu acīs bija lasāma izmisīga pretošanās; arī sievietes bija nolēmu­šas piedalīties kaujā, un uz aizkrāciešu galvām lidoja akmeņi, mucas, podi, karsts virums un beidzot maisi smilšu, kas aizbēra viņiem acis. Aizkrācieši nemīlēja nodarboties ar cietokšņiem; izdarīt aplenkumu nebija viņu daļa. Koše­vojs pavēlēja atkāpties un sacīja: «Nekas, brāļi pani, mēs atkāpsimies; bet lai es esmu pagāns tatars un nevis kris­tīgais, ja mēs izlaidīsim kaut vienu no viņiem no pilsētas! Lai viņi visi nosprāgst, suņi, badā!» Karaspēks atkāpies apsē­da visu pilsētu un aiz bezdarbības sāka nodoties apkārt­nes iztukšošanai, nodedzinot apkārtējās sādžas, nenovāk­tās labības ķirpas, un laida zirgu ganāmpulkus druvās, kas vēl bija sirpja neskartas un kur, kā par spīti, viļņoja treknas vārpas, neparastas ražas augļi, kas tai laikā bagātīgi ap­balvoja zemkopjus. Ar šausmām ļaudis redzēja no pilsētas, kā iznīcināja viņu uztura līdzekļus. Bet pa to laiku aizkrā­cieši, izstiepuši divi rindās apkārt visai pilsētai savus ratus, novietojās tāpat kā Sečā nometnēs, smēķēja savas pīpes, mainīja iegūtos ieročus, spēlēja čechardu, pāri un nepāri un šad tad nāvīgā aukstasinībā uzlūkoja pilsētu. Naktī aiz­dedza ugunskurus; ēdienu gatavotāji vārīja katrā nometnē biezputru milzīgos katlos; pie ugunīm, kas dega cauru nakti, stāvēja nomodā sardze. Bet drīz aizkrācieši sāka mazliet garlaikoties bezdarbībā un ilgstošā atturībā no degvīna, kas nebija saistīta ne ar kādu darbu. Koševojs pavēlēja du­bultot pat vīna devu, kas dažkārt bija parasts karaspēkā, ja nebija smagu karadarbu un pārgājienu. Jaunajiem, un it sevišķi Tarasa Buļbas dēliem, nepatika tāda dzīve. Andrijs redzami garlaikojās. «Tu, neprātīgā galva,» sacīja viņam Tarass, «pacieties, kazak, atamans kļūsi! Tas vēl nav krietns karavīrs, kas nav zaudējis dūšu lielos darbos, bet tas ir krietns karavīrs, kas pat bezdarbā negarlaikosies, kas visu pacietīs, un lai tu viņam ko, bet viņš tomēr pastāvēs pie sava.» Bet nesaprasties dedzīgam jauneklim ar sirmgalvi: katram savāda daba, un katrs citādām acīm raugās uz vienu un to pašu lietu.

Tai pašā laikā ieradās Tarasa pulks, ko bija atvedis Tov- kačs; ar viņu bija vēl divi jesauli, rakstvedis un citi pulka amatavīri; visu kazaku sanāca pāri par četriem tūkstošiem. Bija starp viņiem ne mazums arī brīvprātīgo, kas bija nākuši paši ar savu gribu, bez kāda aicinājuma, līdz ko tie dabūja dzirdēt, kas par lietu. Jesauli atveda Tarasa dēliem svētību no vecītes mātes un katram pa papeļu koka svētbildei no Mežigorskas klostera Kijevā. Uzkāra sev kaklos svētās svēt­bildes abi brāļi un negribot kļuva domīgi, atcerēdamies veco māti. Ko gan pareģo un saka viņiem šī svētīšana? Vai tā ir svētīšana uzvarai pār ienaidnieku un pēc tam priecīga atgriešanās tēvzemē ar laupījumu un slavu, ko apdziedās nemirstīgās banduristu dziesmas, vai ari? … Bet nezināma ir nākotne, un tā stāv cilvēka priekšā it kā migla, kas pa­cēlusies no purva: neprātīgi lidinās viņā augšup un lejup, spārnus vēcinot, putni, neredzēdami viens otru acīm, dūja — neredzot vanaga, vanags — neredzot dūju, un neviens nezina, cik tālu lidinās viņš no savas bojā ejas…

Ostaps jau strādāja savu darbu un sen bija aizgājis uz no­metni; bet Andrijs, pats nezinot kāpēc, juta sirdī it kā kādu smagumu. Jau kazaki beidza savu vakariņu ēšanu. Vakars jau sen bija izdzisis, brīnišķīga jūlija nakts pārņēma gaisu; bet viņš negāja uz nometnēm, nelikās gulēt un negribot lū­kojās ainavā, kas bija viņa priekšā. Debesīs smalku un asu mirdzu mirgoja neskaitāmas zvaigznes. Lauks bija plaši aiz­ņemts tajā izkaisītiem vezumiem un piekārtiem, darvu no­tecējušiem, spaiņiem, ar visādiem labumiem un pārtiku, kas viss bija iegūts no ienaidnieka. Ratiem līdzās, zem ratiem un tālāk no ratiem — visur bija redzami zālē atlikušies aizkrācieši. Viņi visi gulēja lieliskos stāvokļos: dažs pabā­zis sev zem galvas maisu, dažs cepuri, dažs vienkārši izlietoja sava biedra sānus. Zobens, bise — patšautene, īsu kātu pīpe ar vara kalumiem, dzelzs irbuļiem un šķiltavu — tas viss bija pastāvīgi klāt katram kazakam. Smagie vērši gulēja, pa­bāzuši sev apakšā kājas, lieliem iebaltiem laukumiem, un iztālēm izskatījās pēc pelēkiem akmeņiem, izmētā­tiem pa lauka pakalnēm. No visām pusēm zālē sāka at­skanēt gulošo karavīru biežie krācieni, kam atsaucās no lauka skaņie, par savām sapītajām kājām sašutušo ērzeļu zviedzieni. Un kaut kas lielisks un draudīgs bija pievienojies jūlija nakts skaistumam. Tā bija blāzma no tālumā degošajiem ciemiem. Vienā vietā liesma mierīgi un majestātiski pār­klāja debesis; citā, sastapusi kaut ko degamu un pēkšņi iz­lauzdamies vērpetē, tā svilpa un lidoja augšup līdz pat zvaigznēm, un tās atrautās strēles dzisa zem vistālākajiem padebešiem. Tur izdegušais, melnais klosteris kā bargs kar- teziešu mūks stāvēja draudīgs, rādīdams katrā atblāzmojumā savu drūmo lieliskumu; tur dega klostera dārzs: šķita, varēja dzirdēt, kā šņāca koki, apvīdamies dūmiem, un, kad izšāvās uguns, tā pēkšņi ar fosforisku, violeti ugunīgu gaismu ap­spīdēja ienākušos plūmju ķekarus vai arī pārvērta tīrā zeltā šur tur dzeltējošos bumbierus, un tepat starp tiem melnēja pie ēkas sienas vai koka zarā nabaga žīda vai mūka pakārtās, miesas, kas aizgāja bojā ugunī kopā ar ēku. Virs uguns tālumā griezās putni, kas uguns jūrā izskatījās pēc daudziem tumšiem, sīkiem krustiņiem. Aplenktā pilsēta likās iemigusi; tās asie torņi un jumti, un žogi, un sienas klusi iekvēlojās un apdzisa tālo ugunsgrēku atblāzmā. Andrijs izstaigāja kazaku rindas. Ugunskuri, pie kuriem sēdēja sargi, gata­vojās ik brīdi apdzist, un paši sargi gulēja, kaut ko pamatīgi saēdušies savā lielajā kazaku ēstgribā. Viņš pabrīnījās maz­liet par tādu bezrūpību, nodomājis: «labi, ka tuvumā nav nekāda spēcīga ienaidnieka un nav kā baidīties». Beidzot arī viņš pats piegāja pie viena vezuma, uzrāpās tajā un ap­gūlās uz muguras, palicis sev zem galvas atpakaļ saliktās rokas; bet viņš nevarēja aizmigt un ilgi raudzījās debesīs: tās bija pilnīgi atvērtas viņa priekšā; gaiss bija tīrs un caurspīdīgs; zvaigžņu blīvums, kas veidoja Piena ceļu un šķērsām apjoza debesis, bija pilnīgi pārplūdināts ar gaismu. Brīžiem Andrijs it kā aizmirsās, un kaut kāds viegls snau­das plīvurs aizsedza uz mirkli viņa priekšā debesis, bet tad tās atkal noskaidrojās un no jauna kļuva redzamas. Šai brīdī, viņam likās, viņa priekšā pazibēja kaut kāda dī­vaina cilvēka seja. Domādams, ka tas ir bijis vienkāršs sapņu tēls, kas tūlīt pat izgaisīs, viņš atvēra plašāk savas acis uņ ieraudzīja, ka pār viņu tiešām bija pārliekusies iz­dēdējusi, kalsna seja un lūkojās viņam tieši acīs. Garie un kā ogle melnie mati, nesasukāti, izpūruši, līda laukā no tumšā, pār galvu apmestā apsega; un savādais skatiena mir­dzums, un sejas ādas stiprais tumšums, kas iezīmējās asiem vaibstiem, spieda vairāk domāt, ka tā ir parādība. Viņš neapzinīgi ar roku satvēra šaujamo un izdvesa gandrīz dru­džaini: «Kas tu esi? Ja nešķīstais gars, pazūdi no acīm; ja dzīvs cilvēks, neesi īstā brīdī jokus izvēlējies — nošaušu ar vienu šāvienu.»