NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Par atbildi uz to parādība pielika pirkstu pie lūpām un, šķita, lūdza viņu klusēt. Viņš nolaida roku un sāka ieskatīties tanī uzmanīgāk. Pēc garajiem matiem, kakla un puskailajām tumšajām krūtīm viņš pazina tanī sievieti. Bet tā nebija še­jieniete: visa viņas seja bija tumša, izmocīta sāpēs; platie vaigu kauli stipri izspiedās virs iekritušajiem vaigiem; šau­rās acis lokveidīgā griezumā tiecās uz augšu. Jo vairāk viņā ieskatījās tās vaibstos, jo vairāk atrada tajos kaut ko pa­zīstamu. Beidzot viņš neizturēja un jautāja: «Saki, kas tu esi? Man liekas, it kā es būtu pazinis kādreiz tevi vai arī redzējis kaut kur?»

«Priekš divi gadiem Kijevā.»

«Priekš divi gadiem Kijevā,» atkārtoja Andrijs, cenzda­mies pārcilāt visu, kas saglabājies viņa atmiņā no agrākās bursaka dzīves. Viņš palūkojās viņā vēlreiz cieši un pēkšņi iesaucās pilnā balsī: «Tu — tatariete! jaunkundzes, vojevodas meitiņas kalpone!…»

«Čšš!» izdvesa tatariete, salikdama lūdzoši rokas, pie visām miesām drebēdama un tai pašā laikā pagriezusi atpakaļ galvu, lai redzētu, vai kāds nav pamodies no Andrija skalā kliedziena.

«Saki, saki, kādēļ un kā tu te esi gadījusies?» runāja Andrijs, gandrīz bez elpas, čukstus, saraustīti, iekšējā satrau­kumā. «Kur jaunkundze? vai dzīva vēl?»

«Viņa ir te, pilsētā.»

«Pilsētā?» sacīja viņš, gandrīz atkal iekliegdamies, un juta, ka visas asinis pēkšņi ieplūda sirdī: «kāpēc tad viņa ir pilsētā?»

«Tāpēc, ka pats vecais pans ir pilsētā: viņš jau pusotra gada sēž Dubnā par vojevodu.»

«Ko, vai viņa ir apprecējusies? Nu, runā taču, •— cik tu esi savāda! — ko viņa tagad dara …»

«Viņa jau otru dienu nav nekā ēdusi.»

«Kā?»

«Nevienam pilsētas iedzīvotājam jau sen vairs nav ne gabala maizes, visi jau sen ēd pliku zemi.»

Andrijs sastinga.

«Jaunkundze tevi ieraudzīja no pilsētas vaļņa ar aizkrā­ciešiem. Viņa man teica: — «Ej; pasaki bruņiniekam: ja viņš atceras mani, lai atnāk pie manis; bet, ja neatceras — lai iedod tev gabalu maizes vecenei, manai mātei, jo es negribu redzēt, kā manu acu priekšā nomirst māte. Labāk lai es papriekšu, un viņa pēc manis. Lūdzies un apkamp viņu ap ceļiem un kā­jām: arī viņam tāpat ir veca māte, — viņas dēļ lai iedod maizi!»»

Daudz dažādu jūtu pamodās un uzliesmoja jaunajās kazaka krūtīs.

«Bet kā tad tu te? Kā tu atnāci?»

«Pa apakšzemes eju.»

«Vai tad te ir apakšzemes eja?»

«Ir.»

«Kur?»

«Vai tu nenodosi, bruņiniek?»

«Zvēru pie svētā krusta!»

«Jānolaižas ielejā un jāpāriet strauts, tur, kur niedrājs.»

«Un tā aizved pašā pilsētā?

«Tieši uz pilsētas klosteri.»

«Iesim, iesim tūlīt pat!»

«Bet, Kristus un svētās Marijas vārdā, gabalu maizes!»

«Labi, būs. Pastāvi te pie vezuma vai, labāk, gulies uz tā: tevi neviens neredzēs, visi guļ; es tūdaļ atgriezīšos.»

Un viņš aizgāja pie vezumiem, kur glabājās pārtikas krā­jumi, kas piederēja viņa pulkam. Viņa sirds dauzījās. Viss pa­gājušais, viss, kas bija noslāpēts tagadējās kazaku teltīs, cietajā karavīra dzīvē, — viss uznira ar reizi augšup, no­gremdējot savukārt tagadni. Atkal iznira viņa priekšā kā no tumšas jūras dzīles lepnā sieviete; no jauna pazibēja viņa atmiņā skaistās rokas, acis, smejošas lūpas, biezi, tumšas riekstu krāsas mati, kas vijīgi krita pār krūtīm, un visi ving­rie, harmoniskā saskaņā veidotie, jaunavīgā stāva locekļi. Nē, tie nebija izdzisuši, nebija izzuduši viņa krūtīs, tie bija pagājuši tikai sānis, lai uz kādu laiku dotu vietu citiem spē­cīgiem dvēseles saviļņojumiem; bet bieži bieži tie bija mul­sinājuši jaunā kazaka sapņus, un bieži, pamodies, viņš gulēja gultā bez miega, neprazdams izskaidrot tam cēloņus.

Viņš gāja, bet sirds dauzīšanās kļuva arvien stiprāka no domām vien, ka viņš to atkal redzēs, un viņa jaunie ceļi trīcēja. Pienācis pie vezumiem, viņš pilnīgi aizmirsa, kādēļ bija nācis: uzlika roku pierei un ilgi to berzēja, cenzdamies atcerēties, kas viņam darāms. Beidzot viņš nodrebēja, visu viņu pārņēma bailes: viņam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa mirst no bada. Viņš metās pie vezuma un paķēra dažus rup­jās maizes kukuļus padusē; bet tūlīt iedomājās 1 : vai šī ba­rība, derīga lielam, neizlutinātam aizkrācietim, nebūs par rupju un nepiemērotu viņas maigajam ķermenim? Te viņš atcerējās, ka vakar koševojs bāris vārītājus par to, ka tie bija izvārījuši vienā reizē visus griķu miltus biezputrā, kur ar tiem būtu pieticis pilnīgi trim reizēm. Pilnā pārlie- čībā, ka viņš dabūs pietiekami salamatas katlos, viņš iz­vilka tēva karagājienu katliņu un ar to devās pie sava kureņa ēdienu vārītāja, kas gulēja pie divi desmitspaiņu lieliem katliem, zem kuriem vēl bija silti pelni. Katlos ieska­tījies, viņš izbrīnījās, redzot, ka abi tie ir tukši. Bija vajadzī­gas necilvēcīgas spējas, lai visu to apēstu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu kurenā skaitījās mazāk ļaužu nekā citos. Viņš pa­lūkojās citu kureņu katlos — nekur nekā. Neviļus viņam ienāca prātā sakāmvārds: «aizkrācieši tā kā bērni: ja maz — apēdīs, ja daudz — arī nekā neatstās.» Ko darīt? Bija taču kaut kur, liekas, tēva pulka vezumā, maiss ar baltmaizi, kuru ieguva, aplaupot klostera maizes ceptuvi. Viņš piegāja taisni pie tēva vezuma, bet vezumā tā vairs nebija: Ostaps to bija paņēmis sev pagalvim un, izsiepies tam līdzās zemē, krāca pār visu lauku. Andrijs satvēra maisu ar vienu roku un parāva to pēkšņi tā, ka Ostapa galva nokrita zemē, bet viņš pats pietrūkās miegā sēdus un, sēdot ar aizvērtām acīm, sāka kliegt, cik bija jaudas: «Turiet, turiet velna ļachu, un ķeriet zirgu, zirgu ķeriet!» — «Ciet klusu, es tevi nositīšu!» iesaucās izbailēs Andrijs, atvēzējies pret viņu ar maisu. Bet Ostaps jau pats no sevis bija beidzis runāt, apmierinājās un laida vaļā tādu krākšanu, ka no viņa elpas līgojās zāle, kurā tas gulēja. Andrijs bailīgi pavērās uz visām pusēm, lai no­skaidrotu, vai nav uzmodinājusi kādu kazaku Ostapa mur­gošana miegā. Viena čupraina galva tiešām mazliet pacēlās tuvējā kurenī un, aplaidusi visapkārt acis, drīz atkal no­laidās zemē. Nogaidījis minūtes divas, viņš beidzot devās projām ar savu nastu. Tatariete gulēja, tikko elpodama. «Celies, iesim! Visi guļ, nebaidies! Vai tu vari pacelt kaut vienu no šiem kukuļiem, ja man nebūs parocīgi visus sa­ņemt?» To sacījis, viņš uzmeta sev mugurā maisus, paķēra, kādam vezumam garām iedams, vēl vienu maisu ar prosu, paņēma rokās pat tos kukuļus, ko bija gribējis dot nest ta- tarieti, un, mazliet salīcis zem smagās nastas, gāja bezbai­līgi starp gulošo aizkrāciešu rindām.

«Andrij!» teica vecais Buļba tai brīdī, kad viņš gāja tam garām. Sirds viņam pamira; viņš apstājās un, viss drebēdams, klusu izdvesa: «Nu, kas ir?»

«Ar tevi ir sievišķis! Es sadošu tev, piecēlies, krietni pa sāniem! Iedzīs tevi sievieši postā!» To sacījis, viņš atspiedās ar galvu pret elkoni un saka cieši aplūkot pārsegā ietīstīto tatarieti.

Andrijs stāvēja ne dzīvs, ne miris, neiedrošinādamies pa­skatīties tēvam sejā. Un pēc tam, kad viņš pacēla acis un palūkojās viņā, tas redzēja, ka vecais Buļba jau gulēja, no­licis galvu uz plaukstas.

Viņš pārmeta krustu. Pēkšņi atplūda no sirds bailes, vēl ātrāk nekā bija uzplūdušas. Bet, kad viņš pagriezās, lai uzlū­kotu tatarieti, viņa stāvēja tā priekšā līdzīgi tumšai granita statujai, pilnīgi ietinusies apsegā, un tālās blāzmas atspī­dums, ieblāzmojies, apgaismoja tikai vienīgi tai acis, kas bija kļuvušas kokainas kā mironim. Viņš parāva to aiz piedurk­nes, un abi sāka reizē iet, pastāvīgi atskatoties, un beidzot nolaidās pa nokalni zemā iedobumā, — gandrīz gravā, ko dažos apvidos sauc par balkām, — kura dibenā gausi tecēja strauts, apaudzis skostām un pilns ciņiem. Nokāpuši šai gravā, viņi pilnīgi izzuda no redzes aploka visam laukam, ko aizņēma aizkrāciešu zirgu bari. Vismaz kad Andrijs atskatījās, viņš ieraudzīja, ka viņam aiz muguras kā stāva siena, augstāk nekā cilvēka augumā pacēlās nogāze; tās virsotnē līgojās daži lauku zāļu stiebri, un pār tiem kāpa uz de­besīm mēness, kas izskatījās pēc slīpi pagriezta sirpja, kas izgatavots no spoža, tīra zelta. No stepes uzpūtis vējiņš deva ziņu, ka nebija vairs daudz laika līdz rītausmai. Bet nekur nedzirdēja tālumā dziedam gaili: ne pilsētā, ne iz­postītajos ciematos sen vairs nebija palicis neviena gaiļa. Pa nelielu baļķi pārgāja viņi pār strautu, aiz kura pacēlās pretējais krasts, kas šķita augstāks par to, kas viņiem pa­lika aizmugurē un kas izvirzījās uz priekšu ar augstu krauju. Šķita, ka šī vieta pati par sevi bija stiprs un drošs pilsētas cietoksnis; vismaz zemes valnis te bija zemāks un aiz tā nebija redzams garnizons. Bet toties tālāk pacēlās bieza klostera siena. Stāvais krasts bija pilnīgi noaudzis nezā­lēm, un nelielajā liekņā starp to un strautu auga garas nied­res, gandrīz cilvēka augstumā. Nogāzes virsotnē bija redza­mas žoga paliekas, kas iezīmēja kādreiz bijušu sakņu dārzu: tā priekšā — platās dadžu lapas; aiz tām rēgojās balandas, asie meža dzelkšņi un saulespuķes, kas bija pacēlušas savas galvas augstāk par visiem. Te tatariete nometa kurpes un gāja kailām kājām, uzmanīgi sacēlusi savas drānas, jo ap­vidus bija staigns un ūdeņains. Spraucoties cauri niedrājam, viņi apstājās sagāztu žagaru un zaru saiņu priekšā. Nobī­dījuši žagarus, viņi atrada kaut ko līdzīgu zemes velvei — caurumu, neko daudz lielāku nekā maizes krāsns muti. Tata­riete, pieliekusi galvu, iegāja pirmā; viņai pakaļ Andrijs, saliecies pēc iespējas zemāk, lai varētu izspraukties ar saviem maisiem, un drīz viņi abi atradās pilnīgā tumsā.