NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

«Augstdzimušie pani!» sauca kāds slaids un garš kā spie­ķis žīds, pabāzis no savu biedru bara savu nožēlojamo seju, ko bija izķēmojušas bailes. «Augstdzimušie pani! atļaujiet mums pasacīt tikai vienu vārdu, vienu vārdiņu! Mēs jums pasacīsim kaut ko tādu, ko jūs vēl nekad neesat dzirdējuši, — kaut ko tik svarīgu, ka pat nevar izteikt, cik svarīgu!»

«Nu, lai saka,» teica Buļba, kas vienmēr mīlēja uzklausīt apvainojamo.

«Cēlie pani!» sacīja žīds. ' «Tādi pani vēl nekad nav redzēti, nudien, nekad! Tik žēlīgu, labu un drošsirdīgu vēl nekad nav bijis pasaulē!» Viņa baiss pamira un drebēja aiz bailēm. «Kā gan iespējams, ka mēs domātu par aizkrāciešiem kaut ko ļaunu! Tie nemaz nav mūsējie, kas augļo pa Ukrainu! Nudien, nav mūsējie! Tie nemaz nav žīdi: tie ir velns zina kas; tie ir tādi, ka tikai jāuzspļauj tiem un jāaizmet projām! Lūk, arī viņi teiks to pašu. Vai nav taisnība, Slema, vai arī tu, Smul?»

«Nudien, taisnība!» atbildēja no bara Slema un Smuls nodriskātās micēs, abi balti kā kaļķi.

«Mēs nekad vēl,» turpināja garais žīds, «neesam piekri­tuši ienaidniekam, un katoļus mēs ne zināt negribam: lai velns viņus dīda! Mēs ar aizkrāciešiem tā kā miesīgi brāļi…»

«Kā? aizkrācieši lai būtu jūsu brāļi!» sacīja viens no pūļa. «To jūs nesagaidīsiet, nolādētie žīdi! Dņeprā viņus, pani, apslīcināt visus pagānus!»

Sie vārdi bija kā signāls. Zīdus saķēra un sāka mest viļņos. Zēli kliedzieni atskanēja no visām pusēm, bet bargie aizkrā­cieši tikai smējās, redzot, kā žīdu kājas zābakos un zeķēs tirinājās gaisā.

Nabaga orators, kas bija pierunājis pats uz sava kakla ne­laimi, izlēca no paltraka, aiz kura viņu bij notvēruši, palik­dams vienīgi rūsganā, šaurā kamzolī, apkampa Buļbas kājas un žēlā balsī lūdza: «Augstais kungs, augstdzimušais pan! es pazinu arī jūsu brāli, nelaiķi Dorošu! Tas tik bija karavīrs, visu bruņinieku greznums. Es viņam iedevu astoņi simti cechinas, lai viņš varētu izpirkties no turku gūsta …»

«Tu pazini brāli?» jautāja Tarass.

«Nudien, pazinu! viņš bija augstsirdīgs pans.»

«Un kā tevi sauc 7 »

«Jankelis.»

«Labi,» sacīja Tarass, un pēc tam apdomājies griezās pir kazakiem un runāja tā- «Pakārt žīdu vienmēr būs laiks, kad to vajadzēs; bet uz šodienu atdodiet viņu man.»

To sacījis, Tarass veda viņu uz savu vezumu rindu, kur stāvēja viņa kazaki. «Nu, lien zem ratiem, guli tur un ne­kusties, bet jūs, brālīši, neizlaidiet žīdu.»

To teicis, viņš devās uz laukumu, jo tur jau sen pulcējās viss pūlis. Visi mirklī pameta krastmalu un laivu sagata­vošanu, jo tagad viņiem bija paredzēts sauszemes, bet nevis jūras karagājiens, un ne vairs liellaivas un kazaku čoliņas, bet bija vajadzīgi rati un zirgi. Nu jau visi gribēja doties līdzi karagājienā, gan veci, gan jauni; visi pēc visu vecāko padomes, kureņu atamanu, koševoja un pēc visa aizkrāciešu karaspēka lēmuma nosprieda doties taisni uz Poliju, atrieb­ties par visu ļaunu un par ticības un kazaku slavas nopul- gošanu, iegūt laupījumu pilsētās, aizdegt ugunsgrēkus sā­džās un labības laukos, izlaist tālu stepē slavu par sevi. Tepat visi jozās un bruņojās. Koševojs izauga par veselu aršinu. Tas vairs nebija lēnīgais brīvās tautas aušīgs iedomu pildītājs: tas bija neierobežots pavēlnieks, tas bija des­pots, kas prata tikai pavēlēt. Visi patvaļīgie un trakulīgie bruņinieki stāvēja stalti ierindā, paklausīgi nodūruši gal­vas, nedrīkstēdami pacelt acu, kad koševojs izdalīja pa­vēles: viņš tās izsacīja klusi, nekliedzot un nesteidzoties, bet ar apdomu, kā vecs, dzīvē daudz pieredzējis kazaks, kas ne pirmo reizi vien bija atrisinājis gudri iecerētus pasākumus.

«Pārbaudiet, visu labi pārbaudiet!» tā viņš runāja. «Sa­kārtojiet vezumus un ratus, izmēģiniet ieročus. Neņemiet sev līdz daudz drēbju: pa kreklam un pa divējām biksēm uz kazaka un pa podam salamatas un sagrūstas prosas — vairāk lai ne­vienam nebūtu! Rezervei būs vezumos viss, kas vajadzīgs. Lai katram kazakam būtu pāris zirgu! Un paņemiet kādus divsimt pārus vēršu, jo pārejamās vietās un staignājos vērši būs vajadzīgi. Un kārtību, pani, ievērojiet vairāk par visu. Es zinu, ka ir starp jums tādi, kas, tikko dievs sūta kādu mantu, tūlīt sāks, plēst smalkos audumus un dārgo samtu saviem autiem. Atmetiet tādu velna ieradumu,, metiet projām visādus brunčus, ņemiet vienīgi ieročus, ja tie gadās labi, un červoncus vai sudrabu, jo tos ir ērti pa­ņemt un tie noder katrā gadījumā. Un, lūk, ko jums, pani, saku jau iepriekš: ja kāds karagājiena laikā piedzersies, tad tam nebūs nekādas tiesāšanas: kā suni aiz kakla saites pa­vēlēšu viņu piesiet pie vezuma, vienalga, kas viņš tāds būtu, kaut arī visslavenākais kazaks no visa karaspēka; kā suni viņu uz vietas nošaus un izmetīs bez kādas apbedīšanas putniem knābšanai, jo dzērājs karagājiena laikā nav cie­nīgs kristīgas apbedīšanas. Jaunie, paklausiet visās lietās vecos! Ja aizķers lode, vai zobens ieskrāpēs galvu vai kādu citu vietu, nepievērsiet šādai lietai daudz uzmanības: iejau- ciet pulvera šķipsnu glāzītē sīvā, uzreiz izdzeriet, un viss pāries — pat drudža nebūs: bet ievainojumam, ja tas nav pārāk liels, pielieciet klāt vienkāršu zemi, sajaucot to iepriekš plaukstā ar siekalām, tad brūce apkaltis. Bet nu pie darba, pie darba, puiši, un nesteidzieties, ķerieties pamatīgi pie darba!»

Tā runāja koševojs, un, tiklīdz viņš bija nobeidzis savu runu, visi kazaki ķērās tūlīt pat pie darba. Visa Seča atreiba, un nekur vairs nevarēja atrast neviena piedzēruša, it kā to nekad nebūtu bijis starp kazakiem. Vieni laboja riteņu rādzes un apmainīja ratiem asis; otri stiepa uz vezumiem pārtikas maisus, citos sagāza ieročus; citi dzina šurp zirgus un vēršus. No visām pusēm skanēja zirgu soļi; izmēģinājuma šāvieni no šautenēm, zobenu žvadzēšana, vērša aurošana, grozāmo vezumu čīkstēšana, runāšana un spalgi kliedzieni un mudinājumi. Un drīz kazaku tabors bija izstiepies tālu tālu pa visu lauku. Un būtu bijis jānoskrien liels gabals, ja kāds gribētu noskriet no tā galvas līdz astei. Nelielajā koka baznīcā mācītājs turēja dievkalpojumu un aprasināja visus ar svēto ūdeni; visi skūpstīja krustu. Kad viss bars sakustē­jās un sāka stiepties projām no Sečas, visi aizkrācieši pa­grieza galvas atpakaļ. «Ardievu, mūsu māte!» sacīja viņi gandrīz visi reizē, «lai nu dievs tevi pasarga no visādām nelaimēm!» Braucot caur nomali, Tarass Buļba ieraudzīja, ka viņa žīdiņš Jankelis bija jau uzcēlis kaut kādu telti ar nojumi un pārdeva kramus, skrūvgriežus, pulveri un dažādas kara­spēkam nepieciešamas mantas, kas vajadzīgas ceļā, pat ve- ģus un maizi. «Kas par velna žīdu!» — nodomāja pie sevis Tarass un, piejājis pie viņa, sacīja: «Apdauzītais, ko tu te sēdi? Vai tu gribi, lai tevi nošauj kā zvirbuli?» Jankelis atbildes vietā pienāca pie viņa tuvāk un, izdarījis zīmi ar abām rokām, it kā viņš gribētu sacīt kaut ko noslēpu­mainu, teica: «Lai tikai pans klusē un nevienam nesaka: starp kazaku vezumiem ir arī viens mans vezums; es vedu visu vajadzīgo kazakiem un ceļā piegādāšu visādu proviantu par tik lētām cenām, par kādām vēl neviens nav pārdevis; nu­dien, tā; nudien, tā.»

Paraustījis plecus, Tarass Buļba pabrīnījās par žīda sparīgo dabu un aizjāja atpakaļ pie kazaku pulka.

Drīz visus Polijas dienvidvakarus pārņēma bailes. Visur paklīda baumas: «Aizkrācieši! parādījušies aizkrācieši!…» Visi, kas spēja glābties, glābās. Visi cēlās un skrēja uz visām pusēm pēc šā nekārtīgā, bezrūpīgā gadsimta paraduma, kad necēla ne cietokšņus, ne pilis, bet, kā nu pagadījās, cilvēks uzcēla kādam laikam savu salmu mājokli. Viņš domāja: «ne­ies taču tērēt mājai darbu un naudu, kad arī bez visa tā to nopostīs tataru uzbrukums!» Visi sakustējās: dažs apmainīja vēršus un arklu pret zirgu un šauteni un devās uz kara­pulku; dažs slēpās, aizdzenot projām lopus un aiznesot visu, ko vien var aiznest. Gadījās dažreiz ceļā arī tādi, kas ar ap­bruņotu roku sagaidīja viesus, bet vairāk bija tādu, kas priekšlaikus aizbēga. Visi zināja, ka grūti būs mēroties ar neganto un kareivīgo baru, kas bija pazīstams ar aizkrā- ciešu karaspēka nosaukumu un savā ārējā patvaļīgajā ne­kārtībā slēpa kaujas laikam pārdomātu kārtību. Zirdzi­nieki jāja, neapgrūtinot un nesakarsējot zirgus, kājnieki žirgti soļoja aiz vezumiem, un viss tabors virzījās uz priekšu tikai pa naktīm, dienu atpūšoties un izraugoties tukšas, ne­apdzīvotas vietas un mežus, kādu tolaik vēl bija diezgan daudz. Aizsūtīja uz priekšu izlūkus un ziņnešus izzināt un izpētīt, kur, kas un kā. Un bieži tais vietās, kur tos va­rēja vismazāk gaidīt, tie pēkšņi parādījās, un visam tad bija jāatvadās no dzīves: ugunsgrēki pārņēma sādžas; lopi un zirgi, ko nedzina sev līdzi karaspēks, tika nokauti tepat uz vietas. Šķita, ka viņi vairāk dzīro nekā veic savu kara­gājienu. Mati šodien saceltos stāvu no tām briesmīgajām pus- mežonīgā gadsimta nežēlībām, kādas visur strādāja aizkrā­cieši. Sasistie zīdaiņi, nogrieztās krūtis sievietēm, kājām līdz ceļiem nodīrātā āda brīvībā palaistajiem, — ar vārdu sakot, devīgu roku atmaksāja kazaki agrākos parādus. Kāda klostera prelats, izdzirdīs par viņu tuvošanos, atsū­tīja no sevis divi mūkus, lai pateic, ka tie neuzvedas kā nā­kas, ka starp aizkrāciešiem un valdību pastāv vienošanās, ka tie pārkāpj savas saistības pret karali un līdz ar to katru tautas likumu. «Pasaki biskapam manā un visu aizkrā- ciešu vārdā,» sacīja koševojs, «lai viņš nemaz nebaidās: kazaki vēl tikai aizdedzina un aizsmēķē savas pīpes.» Un drīz lielisko abteju apņēma postītājas liesmas, un tās milzīgie gotiskie logi bargi lūkojās caur šaudīgajiem uguns viļņiem. Bēgošie mūku, žīdu, sieviešu bari pēkšņi pārplūdināja tās pilsētas, kur bija kāda cerība uz garnizoniem un pilsētas sargiem. Novēlojusī palīdzība, kas sastāvēja no nelieliem pulkiem un ko laiku pa laikam izsūtīja valdība, vai nu ne­varēja viņus atrast, vai arī baidījās, uzgrieza tiem muguru pēc pirmās sastapšanās un aizjoņoja savos brašajos zirgos. Gadījās, ka daudzi karaļa kara priekšnieki, kas bija arvien līdz tam uzvarējuši agrākajās kaujās, nolēma, apvienojot savus spēkus, nostāties ar visu krūti pret aizkrāciešiem. Un te nu visvairāk sevi pārbaudīja jaunie kazaki, kas vairījās laupīšanas, mantkāres un nespēcīga ienaidnieka, kas tvīka gribā parādīt sevi veco priekšā, paspēkoties vīrs pret vīru ar drošajiem un lielīgajiem poļiem, kuri dižojās lepnos zir­gos ar vējā plīvojošām atsviestām uzmetņu piedurknēm. Šī bija tīkama skola: viņi jau bija ieguvuši sev daudz zirgu lietu, dārgu zobenu un šauteņu. Viena mēneša laikā bija kļuvuši par vīriem un pilnīgi no jauna piedzimuši šie tikko spalvām apaugušie putnēni; viņu sejas vaibsti, kuros līdz šim bija redzams kaut kāds jauneklīgs maigums, tagad bija kļuvuši bargi un spēcīgi. Bet vecajam Tarasam bija prieks redzēt, ka abi viņa dēli bija te starp pirmajiem. Ostapam, šķita, bija jau no dzimšanas nolemtas kara gaitas un grūtā māksla veikt kara darbus. Nekad nesamulsdams un nekādā gadījumā nezaudēdams attapību, ar aukstasi­nību, kas divdesmit divi gadi vecam jauneklim bija gandrīz nedabiska, viņš vienā mirklī prata aptvert visas briesmas un visu lietas stāvokli, acumirklī prata atrast līdzekli iz­vairīties no tām. un izvairīties tā, lai pēc tam tās noteiktāk pārspētu. Jau pārbaudīta pārliecība sāka apzīmogot viņa kustības, kurās nevarēja palikt nepamanītas nākamā vadoņa tieksmes. Viņa ķermenis izdvesa izturību, un viņa bruņi­nieka īpašības bija jau ieguvušas plašu spēku, līdzīgu lau­vas spēkam.