NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

«Vai pavēlēsiet, pani, arī mums nolikt goda zīmes?» sacīja tiesnesis, rakstvedis un jesauls, un grasījās tūlīt pat nolikt tintnīcu, karaspēka zīmogu un zizli.

«Nē, jūs palieciet!» sauca no pūļa, «mums bija jāpadzen tikai koševojs, jo viņš ir bāba, bet mums ir vajadzīgs vīrs par koševoju.»

«Ko tad jūs ievēlēsiet tagad par koševoju?» sacīja ve­cākie.

«Kukubenku ievēlēt!» sauca viena daļa.

«Negribam Kukubenku!» sacīja otra daļa. «Par agru viņam, vēl mātes piens uz lūpām nav apžuvis.»

«Šilo lai ir par atamanu!» sauca vieni. «Šilo sēdināt par koševoju!»

«Tev mugurā īlenu! [1] » kliedza lamādamies pūlis. «Kas viņš par kazaku, kad apzadzies, suņa dēls, tā kā tatars? Velnam maisā dzērāju Silu!»

«Borodatiju, Borodatiju sēdināsim par koševoju!»

«Negribam Borodatiju! Lai iet pie velna mātes Borodatijs!»

«Sauciet Kirdjagu!» pačukstēja Tarass Buļba dažiem.

«Kirdjagu! Kirdjagu!» kliedza pūlis. «Borodatiju, Boro­datiju! Kirdjagu! Kirdjagu! Silo! Pie velna ar Šilo! Kirdjagu!»

Visi kandidati, izdzirduši saucam savus vārdus, tūlīt pat iznāca laukā no pūļa, lai nedotu nekāda iemesla domāt, ka viņi būtu palīdzējuši sevis ievēlēšanai ar personīgu līdzdalību.

«Kirdjagu! Kirdjagu!» skanēja stiprāk par visu. «Boroda­tiju!» Lietu ņēmās pierādīt ar dūrēm, un Kirdjaga uzvarēja.

«Ejiet pēc Kirdjagas!» sāka saukt. Kādi desmit kazaki at­šķīrās tūliņ pat no pūļa, daži no viņiem tikko turējās kājās, — tādā mērā bija paguvuši pielādēties, un devās tieši pie Kirdjagas paziņot tam par viņa ievēlēšanu.

Kirdjaga, kaut gan ļoti vecs, bet gudrs kazaks, sen jau sēdēja savā kureņā, un likās, ka viņš nekā nezināja par no­tikušo. «Kas ir, pani? kas jums vajadzīgs?» jautāja viņš.

«Nāc, tevi ievēlēja par koševoju! …»

«Apžēlojieties, pani!» sacīja Kirdjaga, «kā gan es varu būt tāda goda cienīgs! Kā es varu būt par koševoju! Man pat saprašanas nepietiks tāda pienākuma pildīšanai. It kā ne­viena labāka nevarētu atrast pa visu karaspēku?»

«Nāc taču, tev saka!» sauca aizkrācieši. Divi no tiem sa­tvēra viņu zem rokām, un lai kā viņš atspērās kājām, beidzot taču viņš bija atstiepts laukumā, pavadīts lamām, dūru grū­dieniem mugurā, spērieniem un draudiem: «Nepretojies, velna bērns! Pi&ņem taču godu, suns, kad tev to dod!» Tā Kirdjagu ieveda kazaku sabiedrībā.

«Kas ir, pani?» sauca pār visu pūli viņa atvedēji, «vai jūs esat ar mieru, ka šis kazaks būtu par mūsu koševoju?»

«Visi ar mieru!» sauca pūlis, un no saucieniem vēl ilgi skanēja viss lauks.

Viens no vecākajiem paņēma āvu un pasniedza to jaun­ievēlētajam koševojam. Kirdjaga, paražas pēc, tūlīt pat atteicās. Vecākais sniedza viņam otrreiz: Kirdjaga atsacījās arī otrreiz, bet pēc tam jau trešajā reizē paņēma āvu. Ap­sveikuma saucieni skanēja pa visu pūli, un atkal tālu no­skanēja no kazaku saucieniem viss lauks. Tad no ļaužu vidus iznāca laukā četri visvecākie kazaki, sirmām ūsām un sirmiem čupriem (pārāk vecu Sečā nebija, jo neviens aiz­krācietis nemira dabiskā nāvē), un, paņēmuši katrs rokās zemi, kas tai brīdī no nesenā lietus bija izšķīdusi dubļos, uz­lika to viņam uz galvas. Slapjā zeme notecēja no viņa galvas, tecēja pa ūsām un pa vaigiem, un visu seju notriepa tam dubļiem. Bet Kirdjaga stāvēja, nekustot ne no vietas, un pa­teicās kazakiem par parādīto godu. Tā nobeidzās trokšņainās vēlēšanas, par kurām .grūti zināt, vai arī citi bija tikpat prie­cīgi, cik priecīgs bija Buļba: ar to viņš bija atriebies agrāka­jam koševojam; turklāt vēl Kirdjaga bija viņa vecs biedrs un bijis ar viņu kopā vienos un tais pašos sauszemes un jūras karagājienos, daloties kara dzīves bargumā un grūtī­bās. Pūlis izklīda, lai tepat svinētu ievēlēšanas, un sākās tāda uzdzīve, kādu vēl līdz šim Ostaps un Andrijs nebija pieredzē­juši. Vīna dzertuves izdauzīja; medu, sīvo un alu ņēma vien­kārši bez naudas; krodzinieki varēja priecāties kaut vai par to vien, ka paši palikuši veseli. Viss. nakts pagāja klaigās un dziesmās, kas slavēja kara uzvaras, un uzlēkušais mēness vēl ilgi redzēja muzikantu barus, kas staigāja pa ielām ar bandurām, turbāniem, apaļām balalaikām, un baznīcas dzies­miniekus, kurus turēja Sečā dziedāšanai baznīcā un aizkrā- ciešu varoņdarbu cildināšanai. Beidzot reibums un nogurums sāka pieveikt stiprās galvas. Un varēja redzēt, ka gan tur, gan citā vietā gāzās zemē kazaks; ka biedrs, apkampis biedru, juzdami viens otram līdzi un pat apraudādamies, kopā no­krita. Tur gulās zemē ar reizi vesels bars; tur dažs lūkoja izvēlēties, kā viņam labāk nogulties, un uzgulās tieši virsū koka siekstai. Pēdējais, kas bija stiprāks, mēģināja vēl iz­sacīt kādas nesakarīgas runas; beidzot arī viņu nopļāva rei­buma vara, nogāzās arī tas, — un aizmiga visa Seča,.

Bet otrā dienā Tarass Buļba jau apspriedās ar jauno koševoju par to, kā varētu izkustināt aizkrāciešus uz kādu pasākumu. Koševojs bija gudrs un viltīgs kazaks, viņš pazina aizkrāciešus caur un cauri un sākumā teica: «Zvērestu nedrīkst pārkāpt, nekādā gadījumā nedrīkst,» bet vēlāk, brīdi klusējis, piebilda: «Nekas, varēs; zvērestu mēs nelauzīsim, bet tā, šo to sagudrosim. Lai tikai salasās ļaudis, ne tā, it kā pēc mana rīkojuma, bet vienkārši paši no sava prāta, — jūs jau zināt, kā to izdarīt, — un mēs tad ar vecākajiem tūdaļ atskriesim uz laukuma, it kā mēs nekā nezinātu.»

Nebija vēl pagājusi ne stunda pēc viņu sarunas, kad jau atkal dārdēja litavras. Atradās pēkšņi arī iereibuši un ne­prātīgi kazaki. Miljons kazaku cepuru pēkšņi izbira laukumā. Sākās runas: «Kas? kāpēc? kādēļ izziņoja sanāksmi?» Neviens neatbildēja. Beidzot vienā otrā stūrī sāka atskanēt: «Redz, velti aiziet bojā kazaku spēks: nav kara! Redz, ka vecākie pavisam aizsnaudušies, acis ar taukiem aiztecējušas! Tiešām, nav taisnības pasaulē!» Citi kazaki klausījās sākumā, bet pēc tam arī paši sāka runāt! «Bet tiešām gan, nav nekādas tais­nības pasaulē!» Vecākie likās izbrīnījušies par tādām valo­dām. Beidzot koševojs pagājās uz priekšu un sacīja: «Atļau­jiet, pani aizkrācieši, runu teikt!»

«Runā!»

«Lūk, sākumā runāšu par to, cienījamie pani, bet jūs jau varbūt paši to labāk zināsiet, ka daudziem aizkrāciešiem pa­rādi krogos pie žīdiem un pie saviem brāļiem ir tik lieli, ka neviens velns tur vairs nekā nevar saprast. Pēc tam es atkal gribu runāt par to, ka ir daudz tādu puišu, kas vēl nemaz savām acīm nav redzējuši, kas ir karš, kaut gan jaunam cil­vēkam, — jūs jau paši zināt, pani, — bez kara nav iespējams iztikt. Kas gan viņš par aizkrācieti, ja vēl ne reizes nav sitis nekristīto?»

«Viņš labi runā,» nodomāja Buļba.

«Nedomājiet, pani, ka es, galu galā, runāju to tādēļ, lai izjauktu mieru: pasargi dievs! Es to tikai tāpat runāju. Bez tam arī mūsu dieva nams, — grēks pat runāt, kas ar to ir: cik jau gadu, ka ar dieva žēlastību pastāv Seča, bet līdz šim laikam ne jau tikai baznīcas ārpuse, bet pat svētbildes stāv bez kādiem rotājumiem, kaut jel sudraba apkalumu būtu iedomājies kāds nokalt; tās tik vien saņēmušas, ko daži kazaki mirstot novēlējuši; bet viņu dāvanas bija naba­dzīgas, jo viņi gandrīz visu nodzēra, vēl dzīvi būdami. Tātad es saku šo runu ne tādēļ, lai sāktu karu ar nekristītajiem: mēs esam apsolījuši sultanam mieru, un mums būtu liels grēks, jo mēs esam zvērējuši pēc mūsu ticības.»