NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Pilsētā neviens nebija dabūjis zināt, ka puse aizkrāciešu devusies pakaļ tatariem. No maģistratūras nama torņa sar­dze bija tikai manījusi, ka daļa vezumu aizstiepās aiz meža; bet viņi nodomāja, ka kazaki gatavojas ierīkot slēpni; to pašu domāja arī franču inženieris. Bet tomēr priekšnieka vārdi nebija bijuši veltīgi, un pilsētā bija ēdamā trūkums: pēc agrāko gadsimtu paraduma, karaspēks nebija aprēķinājis, cik tam vajadzīgs uztura. Mēģināja izdarīt izlaušanos no pil­sētas, tomēr pusi šādu drošsirdīgo kazaki tūlīt pat apsita, bet otru pusi aizdzina uz pilsētu bez itin nekā. Taču žīdi izman­toja izlaušanos no pilsētas un bija visu izošņājuši: kur un pēc kā devušies aizkrācieši, un ar kādiem kara kungiem, un kādas īsteni daļas, un cik to skaitā, un cik daudz bija to, kas palikuši uz vietas, un ko tie domā darīt, — vārdu sakot, jau pēc dažām minūtēm pilsētā viss bija zināms. Pulkveži atguva drosmi un gatavojās kaujai. Tarass jau to redzēja pēc kus­tības un trokšņa pilsētā, un steļdzīgi rūpējās, gatavojās, deva rīkojumus un pavēles, nostādīja pulkus trīs nometnēs, izvie­tojis tiem apkārt vezumus cietokšņu veidā, — kaujas veids, kurā aizkrācieši bija neuzvarami; divi pulkiem viņš pavēlēja novietoties slēpnī; piedzina daļu lauka asiem mietiem, sa­lauztiem ieročiem, pīķu šķembām, lai vajadzības gadījumā tur varētu sadzīt ienaidnieka jātniekus. Un, kad viss bija paveikts kā pienākas, viņš sacīja kazakiem runu, ne tādēļ, lai tos iedrošinātu un uzsvaidzinātu — viņš zināja, ka arī bez tā tie ir stipri garā —, bet vienkārši viņam pašam gribējās izsacīt visu, kas bija uz sirds. «Man gribas jums pateikt, pani, kas ir mūsu biedriskums. Jūs esat dzirdējuši no tēviem un vectēviem, kādā cieņā visiem ir bijusi mūsu zeme: gan grie­ķiem esam likuši sajust sevi, gan no Cargradas esam ņēmuši červoncus, un bija mums lepnas pilsētas, un dievnami, un kņazi, krievu dzimuma kņazi, savi kņazi, nevis kādi katoļu pusticīgie. Un visu to paņēma pagāni, viss bija pagalam; tikvien palikām kā mēs, bāriņi, un tā kā atraitne pēc spēcīga vīra nāves, bāra tāpat kā mēs, palika mūsu zeme! Lūk, kādā laikā mēs sadevāmies, biedri, rokas uz brālību! Lūk, uz kā balstās mūsu biedriskums! Nav saišu svētāku par biedris­kumu. Tēvs mīl savu bērnu, māte mīl savu bērnu, bērns mīl tēvu un māti; bet tas nav tas, brālīši: arī zvērs mīl savu bērnu! Bet kļūt par dvēseles, nevis asins radinieku, spēj vienīgi tikai cilvēks. Ir bijuši arī citās zemēs biedri, bet tādu, kādi ir krievu zemē, tādu biedru nekur nav bijis. Ne vienam vien jums ir gadījies ilgu laiku noklīst svešumā; redzi: arī tur ir cilvēki! tāds pats dieva cilvēks, un tu sāksi ar viņu sa­runāties kā ar savējo; bet līdz ko nonāks līdz tam, lai pa­sacītu kādu sirsnīgu vārdu — redzi: nē, gudri ļaudis, bet nav tādi; tādi paši ļaudis, un tomēr nav tādi! Nē, brālīši, tā mīlēt, kā spēj mīlēt krievu dvēsele, — mīlēt nevis tā ar prātu vai ar ko citu, bet ar visu, ko dievs devis, ar visu, kas tevī ir — ā. .» sacīja Tarass, un atmeta ar roku, un nopurināja sirmo galvu, un paraustīja ūsas, un teica: «Nē, tā mīlēt neviens nespēj! Zinu, zemsirdība ieviesusies tagad mūsu zemē: ļaudis domā tikai, kaut viņiem būtu klāt labības kaudzes, ķirpas un viņu zirgu pulki, un kaut jel saglabātos neaizskarti pagrabos viņu aiztaisītie medus dzērieni; viņi pārņem velns zina kādas pa­gānu paražas; viņi zaimo savu valodu; savējais ar savējo ne­grib runāt; savējais savējo pārdod, tāpat kā pārdod bezdvē- seles radījumu tirgū. Sveša karaļa labestība, un pat ne karaļa bet nožēlojama poļu magnata" labestība, kas ar savu zābaku sper viņiem pa purnu, tiem ir dārgāka par katru brālību. Bet arī pēdējam nelietim, lai kāds viņš būtu, kaut vai pilnīgi novārtījies kvēpos un verdziskā pielūgsmē, arī tādam, brālīši, ir kripata krievu jūtu; un kādreiz tās modīsies, — un no­kritīs viņam, bēdulim, rokas uz leju, sakamps viņš savu galvu, skaļi nolādējis savu nelietīgo dzīvi, gatavs izpirkt mokās savu kauna darbu. Lai tad zina tie visi, ko nozīmē krievu zemes biedriskums! Ja jau nu ir izgājis uz to, ka ir jāmirst, tad tomēr nevienam no tiem neizdosies tā no­mirt! … Nevienam, nevienam! Nepietiks viņiem tam ar viņu peles dabu!»

Tā runāja atamans, un, kad viņš bija beidzis runu, viņš vēl vienmēr purināja kazaku darbos nosidrabojušo galvu. "Visus, kas vien tur stāvēja, tāda runa stipri aizkustināja, aiz­skarot tos dziļi līdz pašai sirdij; visvecākie rindās bija kļu­vuši nekustīgi, nodūruši sirmās galvas uz zemi; asara klusi liesās vecajās acīs; gausi viņi to noslaucīja piedurknē. Un pēc tam visi, it kā norunājuši, atmeta vienā un tai pašā mirklī ar roku un nopurināja vecās galvas. Laikam, tā šķiet, daudz viņiem bija atgādinājis vecais Tarass no pazīstamām un labākām jūtām, kādas vien var iemājot cilvēka sirdī, kas ir kļuvis gudrs bēdās, darbā, izdarībā un visādās dzīves ne­veiksmēs, vai arī, ja kas to nav izbaudījis, tad tomēr droši nojautis ar savu jauno, pērlei līdzīgo dvēseli par mūžīgu prieku sirmgalvjiem vecākiem, kas tos dzemdējuši.

Bet no pilsētas jau nāca laukā ienaidnieka karaspēks, ska­not litavrām un taurēm, un, iespieduši roku sānos, izjāja pani, neskaitāmu sulaiņu ielenkti. Resnais pulkvedis izdalīja pavēles. Un viņi sāka neatlaidīgi uzbrukt kazaku taboriem, draudēdami, mērķējot ar kramenīcām, zibinot acīm un mir­dzot vara bruņām. Tiklīdz kazaki redzēja, ka tie ir pienākuši šautenes šāviena attālumā, viņi visi reizē izšāva septiņpēdu kramenīcām un visu laiku nepārtraukti svilināja no tām. Tālu skanēja skaļie rībieni pa visiem apkārtnes laukiem un dru­vām, saplūstot nepārtrauktā dūkoņā; dūmi aizklāja visu lauku; bet aizkrācieši visu laiku šāva, neatvilkdami elpas; aizmugur- nieki tik pielādēja un pasniedza priekšējiem, radot izbrīnu pretiniekā, kas nevarēja saprast, kā Cazaki var šaut, nepie- lādējot šautenes. Vairs nevarēja redzēt lielajos dūmos, kas sedza vienu un otru karaspēku, nevarēja vairs redzēt, ka drīz viens, drīz otrs pazuda no ierindas; bet poļi juta, ka lodes lidoja bieži un sāka kļūt karsti; un kad viņi pakāpās atpakaļ, lai izvairītos no dūmiem un labi apskatītos, tad tie vairs daudzus nesaskatīja savās rindās; bet kazakiem bija nosisti kādi divi trīs uz veselu simtu. Un visu laiku kazaki turpināja šaut no kramenīcām, nedodami ne mirkļa atstarpes. Pats ārzemju inženieris brīnījās par šādu taktiku, ko tas ne­kad nebija redzējis, sacīdams tepat visiem dzirdot: «Kas par dūšīgiem puišiem aizkrācieši! Tā, lūk, ir jākaujas arī visiem citās zemēs!» Un viņš deva padomu pagriezt tūlīt pret ta- boru lielgabalus. Smagi ierēcās platrīkļu čuguna lielgabali; nodrebēja, tāli dūkdama, zeme, un divkārt vairāk aizklāja ar dūmiem visu lauku. Bija jūtama pulvera smaka starp lau­kumiem un ielām tālās un tuvās pilsētās. Bet tēmētāji bija paņēmuši par augstu, ugunīgās lodes lieca pārāk augstu loku: briesmīgi kaukdamas gaisā, tās pārlidoja pāri visām galvām taborā un ieurbās dziļi zemē, izraujot un uzmetot augstu gaisā melnu zemi. Ieķērās sev matos franču inženieris, redzot šādu nemākulību, un sāka pats tēmēt lielgabalus, neraugo­ties uz to, ka kazaki svilināja un bēra lodes nepārtraukti.

Tarass redzēja jau iztālēm, ka būs slikti visam ņezamai- noviešu un stebļikoviešu kurenim, un uzsauca skaņi: — «La­sieties drīzāk laukā no vezumu aizmugures un sēstieties visi zirgos!» — Bet kazaki nebūtu paguvuši ne vienu, ne otru, ja Ostaps nebūtu ietriecies pašā vidū: viņš izsita degļus sešiem lielgabaliem, tikai četriem nevarēja izsist: ļachi viņu aiz­trieca atpakaļ. Bet pa to laiku pats svešzemju kapteinis pa­ņēma rokās degli, lai izšautu no vislielākā lielgabala, kādu līdz šim nebija redzējis neviens no kazakiem. Briesmīgi rau­dzījās tā plātā rīkle, un tūkstoš nāvju raudzījās no turienes. Un kad tas norībēja un tam pakaļ trīs citi, četrkārtīgi sa- tricinot.un dobji atbalsojoties zemē, — tie atnesa daudz posta! Ne vienu vien kazaku apraudās veca māte, dauzot savām kaulainajām rokām izdilušās krūtis; ne viena vien atraitne būs Gluchovā, Ņemirovā, Čerņigovā un citās pilsētās. Skrai­dīs, nabadzīte, katru dienu uz tirgu, tvarstīs visus garām­gājējus, raudzīsies katram no viņiem acīs, vai nav starp viņiem viena, par visiem mīļākā; bet daudz izies caur pilsētu visādu karapulku un mūžam nebūs starp viņiem viena, par visiem mīļākā.