NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

«Un kāpēc tad tik daudz?» bēdīgi sacīja nobālušais žīds, atraisīdams savu ādas maisu; bet viņš bija laimīgs, ka viņa makā nebija vairāk un ka haiduks tālāk par simtu neprata skaitīt.

«Pan, pan! iesim ātrāk projām! Redziet, cik te slikti ļau­dis!» sacīja Jankelis, ievērojis, ka haiduks pārcilā rokā naudu,, it kā nožēlodams to, ka nav uzprasījis vairāk.

«Ko tad tu, velna haiduks,» sacīja Buļba, «naudu paņēmi, bet nemaz nedomā rādīt? Nē, tev ir jāparāda. Ja jau naudu esi saņēmis, tad tev nav tiesības tagad atteikt.»

«Ejiet, ejiet pie velna! citādi es tūlīt pat došu ziņu, un jūs te… Lasieties ātrāk projām, saku es jums!»

«Pan! pan! iesim, nudien, iesim! Lāsts viņiem! Lai viņiem rādās tādi sapņi, ka jānospļaujas,» kliedza nabaga Jankelis.

Buļba lēnām, nodūris galvu, pagriezās un gāja atpakaļ, Jankeļa pārmetumu pavadīts, ko grauza skumjas, domājot par velti zaudētiem červonciem.

«Un kādēļ vajadzēja aizskart! Lai viņš, suns, būtu lamā­jies! Tā jau tāda tauta, ka nevar bez lamāšanās. Ak, vei mir, kādu laimi dievs sūta ļaudīm! Simt červoncu tikai par to, ka viņš aizdzina mūs! Bet mūsu brālim! viņam pat peisikus noplēsīs un purnu pataisīs tādu, ka ne skatīties nevar, un neviens nedos simt červoncu. Ak tu dievs! žēlīgais dievs!»

Bet šī neizdošanās daudz lielāku iespaidu atstāja uz Buļbu; tā izpaudās viņa acīs ar iznīcinošu kvēli.

«Iesim!» teica viņš pēkšņi, it kā sapurinādamies, «iesim uz laukumu. Es gribu paskatīties, kā vļņus mocīs.»

«Oi, pan! kādēļ iet? Ar to jau mēs vairs nevaram pa­līdzēt.»

«Iesim!» tiepīgi sacīja Buļba, un žīds nopūzdamies kā aukle sāka vilkties tam pakaļ.

Laukumu, kur vajadzēja notikt nāves sodiem, nebija grūti sameklēt: ļaudis gāzās turp no visām pusēm. Toreizējā rup­jajā gadsimtā tā bija viena no interesantākajām izrādēm ne tikai tumšajam pūlim, bet arī augstākajām kārtām. Liels skaits veceņu, pašu dievticīgāko, liels skaits jaunu meitu un sievu, pašu bailīgāko, kam pēc tam visu nakti sapnī rādījās asiņainie līķi, kas miegā tik skaļi kliedza, cik skaļi var kliegt tikai piedzēries huzars, tomēr nelaida garām gadījumu ap­mierināt savu ziņkāri. «Ak, tādas mocības!» sauca daudzas no viņām histēriskā drudzī, aizverot acis un novēršoties, bet tomēr nostāvēja dažreiz te krietnu laiku. Dažs, gan ieplētis muti, gan izstiepis uz priekšu rokas, būtu vēlējies uzlēkt ci­tiem uz galvas, lai no turienes labāk pārredzētu. No šauru, nelielu un parastu galvu pūļa bāza laukā savu resno seju miesnieks, sekoja procesijai ar zinātāja skatienu un sarunājās vienzilbju vārdiem ar ieroču meistaru, ko saukāja par kūmu, jo svētku dienās mēdza piedzerties ar viņu vienā krogā. Daži dedzīgi sprieda, citi pat slēdza derības; bet lielākā tiesa bija tādu, kas uz visu pasauli un visu, kas notiek pasaulē, raugās, urbinot ar pirkstu savu degunu. Priekšplānā, līdzās pašiem ūsaiņiem, kas sastāvēja pilsētas gvardē, stāvēja jauns šļachtičs vai arī tāds, kas izskatījās- pēc šļachtiča, karavīra drēbēs, kas bija apvilcis itin visu, kas vien tam bija, tā ka viņa dzīvokli bija palicis saplīsis krekls un veci zābaki. Divas važiņas, viena virs otras, karājās viņam kaklā ar kaut kādu piekabi­nātu dukātu. Viņš stāvēja ar savu meiteni Juzisju, un visu laiku grozījās, raudzīdamies, lai kāds nenotraipītu viņas zīda drānas. Viņš viņai izskaidroja pilnīgi visu, tā ka vairs ne­varēja itin nekā pielikt klāt: «Lūk, šī, Juzisja, sirsniņ,» viņš teica, «ko jūs redzat, ir visa tauta, kas atnākusi, lai paska­tītos, lai paskatītos, kā izpildīs nāves sodu noziedzniekiem. Bet, lūk, tas, sirsniņ, ko jūs redzat turam rokās cirvi un citus instrumentus, tas ir bende, un viņš izpildīs nāves sodu. Un, kad sāks strādāt ar moku ratu un izdarīs citas mocības, tad noziedznieks vēl būs dzīvs; bet, kad nocirtīs galvu, tad viņš, sirsniņ, tūlīt arī nomirs. Papriekš viņš kliegs un kustēsies, bet, tiklīdz nocirtīs galvu, tad viņš vairs nekliegs, neēdīs, ne­dzers, jo viņam, sirsniņ, nebūs vairs arī galvas.» Un Juzisja visu to klausījās ar šausmām un ziņkāri. Māju jumti bija nosēti cilvēkiem. Pa lūku lodziņiem raudzījās pavisam savādi purni ar ūsām, un galvās tiem bija kaut kas līdzīgs nakts micēm. Balkonos zem baldachiniem sēdēja aristokrati. Skaista smejošas, kā baltais cukurs mirdzošas poļu kundzenes rociņa turējās pie margām. Augstdzimuši pani, diezgan plecīgi, rau­dzījās cienīgi. Kalps spožās drēbēs, ar atpakaļ atmetamām piedurknēm, iznēsāja tepat dažādus dzērienus un ēdamos. Bieži vien kāda palaidnīga skaistule ar melnām acīm, paņē­musi savā baltajā rociņā cepumus un augļus, meta tos ļaudīm. Izsalkušu bruņinieku bars izlika savas cepures pa sviedienam, un kaut kāds slaids šļachtičs, nobālējušā sarkanā tērpā ar ap­sūbējušām zelta saitītēm, pabāzis savu galvu no bara, mē­ģināja ar savām garajām rokām notvert pirmais, noskūpstīja dabūto guvumu, piespieda to pie sirds un pēc tam lika mutē. Vanags, kas karājās zelta būrī zem balkona, arī bija starp skatītājiem: pārliecis uz sāniem knābi un pacēlis kāju, viņš no savas puses arī vērīgi apskatīja ļaudis. Bet bars pēkšņi iedūcās, un no visām pusēm atskanēja balsis: «Ved! ved! kazaki!»

Viņi gāja kailām galvām, gariem čupriem; viņi bija noau­guši bārdām. Viņi negāja ne bailīgi, ne drūmi, bet ar kaut kādu klusu lepnumu; viņu dārgās vadmalas drēbes bija no­nēsātas un karājās uz tiem kā vecas skrandas; viņi neskatījās un neklanījās ļaudīm. Visiem priekšā gāja Ostaps.

Ko izjuta vecais Tarass, kad ieraudzīja savu Ostapu? Kas notika tai brīdī viņa sirdī? Viņš raudzījās uz to no pūļa un nepalaida garām nevienu tā kustību. Viņi jau tuvojās pieres vietai. Ostaps apstājās. Viņam pirmajam nācās izdzert šo smago biķeri. Viņš uzmeta skatienu saviem vīriem, pacēla roku uz augšu un skaļi teica: «Dod jel, dievs, lai visi eretiķi, kas vien te stāv, lai tie bezgoži nedzirdētu, kā mokas kristī­gais! kaut neviens no mums neizdvestu neviena vārda!» Tad viņš tuvojās ešafotam.

«Labi, dēliņ, labi!» sacīja klusi Buļba un nolieca zemu savu sirmo galvu.

Bende norāva no viņa vecās skrandas, viņam piestiprināja rokas un kājas speciāli pagatavotiem bluķiem, un … Ne­mulsināsim lasītājus ar elles mocību attēlošanu, no kurām saceltos stāvus viņu mati. Tās bija toreizējā rupjā, nežēlīgā gadsimta izgudrojums, kad cilvēks vēl dzīvoja asiņainajā dzīvē, kas bija vieni vienīgi karagājieni, un bija norūdījis tajā savu dvēseli, nejuzdams cilvēcības. Velti daži nedaudzie, kas bija gadsimta izņēmumi, bija šo šausmīgo līdzekļu preti­nieki. Velti karalis un daudzi bruņinieki, izglītotu prātu un dvēseli, iedomājās, ka līdzīga sodu cietsirdība var tikai sa­kurināt kazaku tautas atriebību. Bet karaļa un gudro ieskatu vara nebija nekas pret valsts magnatu nekārtībām un rup­jām iegribām, kuri savā neapdomībā, neiespējami trūkstot katrai tālredzībai, bērnišķīgā patmīlībā un niecīgā lepnumā bija pārvērtuši seimu par valdības satiru. Ostaps pacieta mocības un spīdzināšanas kā milzis. Ne kliedziens, ne vaids nebija dzirdams pat tad, kad sāka lauzt viņa roku un kāju kaulus, kad attālie skatītāji sadzirdēja nāves klusumā, kāds valdīja pūlī, to brīkšķēšanu, kad kundzenes novērsa savas acis, — nekas, kas varētu būt līdzīgs vaidam, nenāca pār viņa lūpām, viņa sejā nekas nepakustējās. Tarass stāvēja pūlī, nodūris galvu un tai pašā laikā lepni pacēlis acis, un tikai runāja piekrizdams: «Labi, dēliņ, labi!»