Apgāsts meness sirpis spīdēja debesīs. Rāms pusnakts mirdzums kā caurspīdīga sega viegli klājās un kūpēja pār zemi. Meži, pļavas, debesis, ielejas — viss šķita guļam it kā atvērtām acīm; vējš, kaut jel reizi tas būtu kur iešalcies; nakts svaigumā bija kaut kas mitri silts, koku un krūmu ēnas krita kā komētas asiem ķīļiem pār stāvo līdzenumu: tāda bija nakts, kad filozofs Choma Bruts auļoja ar neizprotamo jātnieku mugurā. Viņš juta kaut kādas mokošas, nepatīkamas un reizē saldas jūtas, kas pāršalca viņa sirdi. Viņš nolieca galvu lejup un redzēja, ka zāle, kas bija viņam gandrīz zem kājām, likās, auga dziļi un tālu un ka virs tās bija kā kalna strauts dzidrs ūdens, un zāle izskatījās kā kaut kādas gaišas, līdz pašam dziļumam caurspīdīgas jūras dibens; vismaz viņš skaidri redzēja, kā viņš tur atspoguļojās kopā ar mugurā sēdošo veceni. Viņš redzēja, kā mēness vietā tur spīdēja kaut kāda saule; viņš dzirdēja, kā gaiši zilie pulkstenīši, noliekdami savas galviņas, zvanīja; viņš redzēja; kā no niedrāja izpeldēja nāra, pazibēja mugura un kāja, apaļa, vingra, visa radīta no mirdzuma un šalkām. Viņa pagriezās pret to — un viņas seja ar gaišām, mirdzošām, asām acīm, ar dziedāšanu, kas spiedās dvēselē, jau tuvojās viņam, jau bija virs līmeņa un, iedrebēdamies mirdzošos smieklos attālinājās; un tad viņa atmetās uz muguras — un viņas mākoņiem līdzīgās krūtis, matētas kā porcelāns, kas nav apklāts ar glazuru, bija caurspīdīgas pret sauli gar savas baltās, elastīgi maigās aprises malām. Ūdens mazu pūslīšu veidā kā pērles apbirdināja viņus. Viņa visa dreb un smejas ūdenī…
Vai viņš redz to, vai neredz? Vai tā ir īstenība, vai viņš sapņo? Un kas tas? vējš vai muziķa? skan, skan un vijas, un nāk tuvāk un spiežas dvēselē ar kaut kādām neizturamām gavilēm …
«Kas tas ir?» domāja filozofs Choma Bruts, lūkodamies lejup, auļodams pilnā sparā. Sviedri lija no viņa aumaļām. Viņš juta velnišķi saldu sajūtu, viņš juta kaut kādu asu, kaut kādu mokoši baigu baudu. Viņam bieži likās, it kā sirds nemaz vairs nebūtu, un viņš ar bailēm ķērās pie tās ar roku. Novārdzis, apmulsis; viņš sāka lūkot atcerēties visas lūgsnas, kādas vien zināja. Viņš skaitīja visus buramos vārdus pret gariem un pēkšņi sajuta kaut kādu veldzi; juta, ka viņa solis sāka kļūt slinkāks, ragana kaut kā vājāk turējās viņa mugurā, biezā zāle pieskārās viņam un viņš vairs tajā neredzēja nekā neparasta. Gaišs sirpis apgaismoja debesis.
«Labi gan!» nodomāja pie sevis filozofs Choma un sāka gandrīz dzirdami skaitīt buramos vārdus. Beidzot zibens ātrumā viņš izlēca no vecenes apakšas un uzlēca savukārt viņai mugurā. Vecene sīkiem, saraustītiem soļiem sāka skriet tik ātri, ka jātnieks tikko spēja elpu ievilkt. Zeme tikko ņirbēja zem viņa; viss bija skaidrs mēness gaismā, kaut arī tā bija nepilnīga; ielejas bija līdzenas, bet aiz ātruma viss neskaidri ņirbēja un saplūda kopā viņa acīs. Viņš paķēra ceļā gulošu pagali un sāka ar to no visa spēka dauzīt veceni. Viņa mežonīgi izdvesa vaimanas; sākumā tās bija niknas un draudīgas, vēlāk kļuva vājākas, patīkamākas, tīrākas, un pēc tam jau skanēja klusi, tikko manāmi kā smalki sudraba zvārgulīši un krita viņam dvēselē, un negribot pazibēja galvā doma: vai tiešām tā ir vecene? «O, nevaru vairāk!» izdvesa viņa nespēkā un nokrita zemē. Viņš piecēlās kājās un palūkojās viņai acīs: gaisma svīda, un tālumā mirdzēja Kijevas baznīcu kupoli; viņa priekšā gulēja skaistule ar izirušu krāšņu matu pīni, garām kā bultas skropstām. Nejūtīgi viņa bija atsviedusi uz abām pusēm baltās, kailās rokas un vaidēja, raudzīdamās augšup asaru pilnām acīm. Kā koka lapa sāka trīcēt Choma; žēlums un kaut kāds dīvains uztraukums, un biklums, kādu viņš pat nebija pazinis, pārņēma viņu. Viņš metās skriet no visa spēka. Ceļā viņa sirds dauzījās nemierīgi, un viņš nekā nevarēja sev izskaidrot, kas par savādām jaunām jūtām bija viņu pārņēmušas. Viņš tagad vairs negribēja iet uz lauku mājām, un steidzās uz Kijevu, pārdomādams visu ceļu šo neizprotamo notikumu. No bursakiem gandrīz neviens nebija pilsētā: visi bija izklīduši pa laukiem, vai arī atradās kondicijās, vai dzīvoja vienkārši bez kādām kondici- jām, jo pa mazkrievu lauku mājām var ēst klimpas, sieru, krējumu un vareņikus cepures lielumā, nemaksājot ne graša naudas. Lielā, noplukuši māja, kurā mitinājās bursa, bija pilnīgi tukša, un lai cik filozofs meklējās visos kaktos un iztaustīja pat visus caurumus un pažobeles jumtā, bet nekur neatrada ne gabala speķa vai vismaz vecu karašu, ko parasti bursaki mēdza noglabāt. Taču filozofs drīz attapās, kā izlabot savu nelaimi: viņš izgāja svilpodams reizes trīs caur tirgu, samirkšķinājās acīm pašā galā ar kādu jaunu atraitni dzeltenā micītē, kas pārdeva lentes, medību skrotis un riteņus, — un tika tai pašā dienā pabarots ar kviešu vareņikiem, vistu … un, vārdu sakot — nevar nemaz uzskaitīt, kas viss viņam bija galdā, kas bija klāts mazā māla mājiņā ķiršu dārziņa vidū. Tai pašā vakarā filozofu redzēja krodziņā: viņš gulēja uz sola, smēķēdams pēc sava paraduma pīpi, un, visiem redzot, pasvieda krodziniekam žīdam pusrubli. Viņa priekšā bija krūze. Viņš raudzījās atnācējos un aizgājējos aukstasinīgi apmierinātām acīm un nemaz vairs nedomāja par savu neparasto piedzīvojumu.
Читать дальше