NIKOLAJS GOGOLIS: VIJS

«Ko tu gribi? Lai es klusēju?» sacīja viņš, «viņa jau uz manis paša ir jājusi! Nudien, ir jājusi!»

«Bet kā tas ir, tēvoci,» sacīja jaunais avju gans ar pogām, «.vai var pēc kādām pazīmēm pazīt raganu?»

«Nevar,» atbildēja Dorošs, «nekā nepazīsi; kaut vai visus psalmus noskaiti, arī tad nepazīsi.»

«Var, var, Doroš, nesaki to,» sacīja agrākais mierinātājs, «ne jau velti dievs katram devis īpašu izskatu: ļaudis, kas sa­prot zinātni, stāsta, ka raganai iir maza astīte.»

«Ja sieva veca, tad tā jau ir ragana,» sacīja vienaldzīgi sirmais kazaks.

«Ak, esat gan jūs labi!» uztvēra sieva, kas tai brīdī lēja klāt klimpas jau iztukšotajā podā, «īsti resni meža kuili!»

Vecajam kazakam, kura vārds bija Javtuchs, bet palama Kovtuns, parādījās uz lūpām apmierināts smaids, kad viņš redzēja, ka viņa vārdi nāvīgi aizskāra veceni; bet lopu dzi­nējs laida vaļā tik sulīgus smieklus, it kā divi vērši, nostā­jušies viens pret otru, būtu sākuši reizē maurot.

Uzsāktā saruna iekairināja filozofa nepārvaramo vēlēša­nos un ziņkāri uzzināt ko pamatīgāk par sotņika mirušo meitu, im tāpēc, vēlēdamies atkal to uzvest uz iepriekšējo sarunu vielu, viņš griezās pie sava kaimiņa ar šādiem vār­diem: «Es gribēju pajautāt, kāpēc visa šī sabiedrība, kas sēž pie vakariņām, uzskata jaunkundzi par raganu? Vai tad viņa kādam ir nodarījusi ļaunu vai arī kādu iznerrojusi?»

«Ir bijis visādi,» atbildēja kāds no sēdētājiem, gludu seju, kas ārkārtīgi līdzinājās lāpstai.

«Un kas gan neatceras suņu puisi Mikitu vai arī to .. .»

«Kas tad bija ar suņu puisi Mikitu?» sacīja filozofs.

«Pagaidi! es izstāstīšu par suņu puisi Mikitu,» teica Do­rošs.

«Es izstāstīšu par Mikitu,» atbildēja zirgu gans, «jo viņš bija mans kūms.»

«Es stāstīšu par Mikitu!» teica Spirids.

«Lai stāsta, lai Spirids stāsta!» sāka saukt pūlis.

Spirids iesāka: «Tu, pan filozof Choma, nepazini Mikitu. Ek, kas par retu cilvēku bija! Katru suni viņš toreiz tā pa­zina kā paša tēvu. Tagadējais suņu puisis Mikola, kas sēž trešais aiz manis, ne pazolēm viņam neder. Kaut arī viņš sa­prot savu lietu, bet pret to viņš — mēsli, samazgas.»

«Tu labi stāsti, labi!» sacīja Dorošs, piekrizdams pamājis ar galvu.

Spirids turpināja: «Zaķi viņš ieraudzīja drīzāk, nekā ta­baku izslaucīsi no deguna. Dažreiz iesvelpjas: «nu tad, Ban- dit! nu, Straujā!» un pats zirgā pilnā sparā, — un ne iz­stāstīt nevar, kurš kuru drīzāk noskrien: vai viņš suni, vai suns viņu. Kortelīti sīvā iztempj vienā rāvienā, it kā nekas nebūtu bijis. Bija lielisks suņu puisis! Tikai nesen sāka viņš pastāvīgi jaunkundzē nolūkoties. Vai viņš taisni ieķēries bija viņā, vai arī viņa to tā bija nobūrusi, bet panīka cilvēks, kļuva pavisam kā bāba, pārvērtās, velns zina kā, tfu! neklā­jas sacīt.»

«Labi,» teica Dorošs.

«Tiklīdz jaunkundze kādreiz paskatās uz viņu, tūlīt pa­vadu no rokām izlaiž, Banditu sauc par Brovku, klūp un ne­saprot, ko dara. Kādreiz jaunkundze atnāca uz stalli, kur viņš tīrīja zirgu. — «Ļauj,» saka, «Mikita, es uzlikšu tev virsū savu kājiņu.» Un viņš, muļķis, priecājas par to: saka, ka ne tikai kājiņu, bet arī pati sēdies man virsū. Jaunkundze pa­cēla savu kājiņu, un kā viņš ieraudzīja tās kailo, apaļo un balto kājiņu, tā, saka, burvība tā ir apdullināja viņu. Viņš, muļķis, pielieca muguru un, saķēris abām rokām viņas kailās kājiņas, metās skriet kā zirgs pa visu lauku, un kurp viņi ;'ājuši, viņš nekā nevarēja pasacīt; tikai atgriezās tikko dzīvs, un no tā laika izkalta kā skaida; un. kad reiz kāds atnāca uz stalli, tad viņa vietā atrada tikai pelnu čupu un tukšu spaini: bija pavisam sadedzis, sadedzis pats no sevis. Un bija tāds suņu puisis, kādu visā pasaulē nevar atrast.»

Kad Spirids nobeidza savu stāstu, visās malās sāka pār­spriest bijušā suņu puiša labās īpašības.

«Un par Septunieti tu neesi dzirdējis?» sacīja Dorošs, uz­runādams Chomu.

«Nē.»

«Ehe, he, he! Tad jau jums bursā, redzams, ne pārāk lielas gudrības māca. Nu, klausies. Ir mums sādžā kazaks Sep- tuns, — krietns kazaks! Viņš mīl dažreiz zagt un melot bez kādas vajadzības, bet… krietns kazaks. Viņa būda nav tik tālu no šejienes. Tādā pašā laikā, kā mēs tagad esam nosēdu­šies ēst vakariņas, Septuns ar sieviņu, paēduši vakariņas, no­likās gulēt, un tā kā laiks bija jauks, Septuniete apgulās pa­galmā, bet Septuns būdā uz sola; vai arī nē: Septuniete būdā uz sola, un Septuns pagalmā …»

«Un nevis uz sola, bet uz grīdas apgulās Septuniete,» uz­tvēra sieva, stāvēdama uz sliekšņa un atbalstījusi rokā vaigu.

Dorošs palūkojās viņā, pēc tam palūkojās uz zemi, pēc tam atkal viņā un, mazu brīdi klusējis, sacīja: «Kad nometīšu, visiom redzot, no tevis brunčus, tad nebūs labi.»

Sim brīdinājumam bija savi panākumi. Vecene apklusa un vairs ne reizes nepārtrauca stāstījumu.

Dorošs turpināja: «Bet šūpulī, kas karājās istabā, gulēja gadu vecs bērns, nezinu, vīriešu vai sieviešu kārtas. Septu­niete apgulās, un pēc tam dzird, ka aiz durvīm skrāpējas suns un kauc tā, ka vai no istabas jāskrien. Viņa pārbijās, jo sievas — tik muļķīgi radījumi, ka parādi viņai pievakarē mēli no aizdurvīm, un visa drosme saskrien papēžos. Bet viņa domā: «Ņemšu un sadošu pa purnu nolādētajam sunim, varbūt pārstās gaudot», un, paņēmusi kruķi, izgāja atvērt durvis. Ne­paguva viņa mazliet pavērt, kā suns metās caur viņas kāj­starpu un taisni uz bērna šūpuli. Septuniete redz, ka tas nav vis suns, bet jaunkundze; un lai tad arī būtu jaunkundze tādā izskatā, kādu viņa to pazina, — tad jau vēl nekas; bet tāda lieta un apstākļi, ka viņa visa bija zila, un acis dega kā ogles. Viņa saķēra bērnu, pārkoda tam rīkli un sāka no tā dzert asi­nis. Septuniete tikai iekliedzās: «Ak, mīļā nelaimīte!» un no būdas ārā. Tikai redz, ka priekšnamā durvis aizslēgtas; viņa uz bēniņiem; sēž un trīc muļķa sieva; pēc tam redz, ka jaun­kundze nāk arī uz bēniņiem pie viņas, metas tai virsū un sāk muļķa sievu kost. Tad nu Septuns no rīta izvilka no turienes savu sievu, visu sakostu un zilu; un otrā dienā tā ir nomira muļķa sieva. Tad nu redziet, kādas padarīšanas un apmānī­šanas notiek! Kaut arī viņa kungu gājuma, bet tomēr ragana paliek ragana.»

Pēc šāda stāsta Dorošs pašapmierināts atskatījās un iebāza pirkstus savā pīpē, sagatavodamies to piebāzt ar tabaku. Viela par raganu kļuva neizsmeļama. Katrs pēc kārtas stei­dza kaut ko pastāstīt. Pie viena ragana bija atbraukusi siena stirpas izskatā pie pašām mājas durvīm; citam bija nozagusi cepuri vai pīpi; vairākām meitām ciemā bija nogriezusi bizi; citiem izdzērusi dažus spaiņus asiņu.

Beidzot visa kompānijā atjēdzās un redzēja, ka ir jau pā­rāk aizpļāpājušies, jo laukā bija jau pilnīga nakts. Visi sāka izklīst pa guļas vietām, kas atradās vai nu virtuvē, vai šķū­ņos, vai pagalmā.

«Un nu, pan Choma! tagad arī mums ir laiks doties pie ne­laiķes,» sacīja sirmais kazaks, griezdamies pie filozofa, un visi četri, to skaitā Spirids un Dorošs, devās uz baznīcu, pēr­dami ar pātagām suņus, kuru laukā bija liels daudzums un kas no dusmām koda viņu nūjās.

Filozofs, neraugoties uz to, ka bija paguvis iestiprināties ar krietnu krūzi degvīna, slepeni juta uzmācīgas bailes, kas auga lielākas, jo vairāk viņi tuvojās apgaismotajai baznīcai. Stāsti un savādie notikumi, ko viņš bija dzirdējis, palīdzēja vēl vairāk darboties viņa iedomām. Krēsla zem žoga un ko­kiem sāka mesties retāka: apvidus kļuva kailāks. Viņi iegāja beidzot nelielā pagalmiņā aiz vecās baznīcas žoga, kur nebija neviena kociņa un pavērās vienīgi kails lauks un nakts krēs­las aizsegtas pļavas. Trīs kazaki uzkāpa kopā ar Chomu pa stāvām kāpnēm lievenī un iegāja baznīcā. Te viņi pameta filozofu, novēlēdami viņam laimīgi izpildīt savu pienākumu, un aizslēdza aiz viņa durvis, kā pans bija pavēlējis.