NIKOLAJS GOGOLIS: VIJS

Kad filozofs gribēja pārkāpt žogu, viņa zobi klabēja un sirds sita tik stipri, ka viņš pats izbijās. Viņa garās chlamidas apakša, šķita, lipa pie zemes, it kā to kāds būtu pienaglojis. Kad viņš kāpa pāri žogam, viņam likās, ka ausīs tam, dulli- noši svilpdama, tarkšķētu kāda balss: «Kurp, kurp?» Filo­zofs ieklupa nezālēs un metās bēgt, pastāvīgi klupdams pār vecām saknēm un saminot kājām kurmjus. Viņš redzēja, ka viņam, kad viņš izlīda no nezālēm, bija jāpārskrien lauks, aiz kura melnoja biezi meža rožu krūmi, kur viņš uzskatīja sevi •drošībā un ko pārejot viņš, pēc savām domām, cerēja uziet uz tiešo Kijevas ceļu. Lauku viņš pārskrēja vienā mirklī un atradās biezajos meža rožu krūmos. Erkšķājam viņš izlīda cauri, atstādams par mesliem uz katra asā ērkšķa gabalus no sava tērpa, un atradās nelielā ieplakā. Pūpols, sazarojušiem zariem, noliecās tepat gandrīz līdz pašai zemei. Neliels avots mirdzēja tīrs kā sudrabs. Pirmais filozofa darbs bija — apgulties un nodzerties, jo viņš juta neizciešamas slāpes. «Labs ūdens!» sacīja viņš, slaucīdams lūpas, «te varētu atpūsties.»

«Nē, labāk skriesim uz priekšu: tik un tā dzīsies pakaļ!»

Šie vārdi atskanēja viņam pie ausīm. Viņš atskatījās — viņa priekšā stāvēja Javtuchs.

«Velna Javtuchs!» nodomāja klusībā pie sevis filozofs, «es varētu tevi paķert un aiz kājām… Un tavu riebīgo purnu, un visu, kas vien tev ir, es varētu dauzīt ar ozola nūju.»

«Velti tu esi taisījis tādu līkumu,» turpināja Javtuchs, «daudz labāk būtu bijis izvēlēties to ceļu, pa kuru nācu es: taisni garām zirgu stallim. Un bez tam arī svārku žēl. Un laba vadmala. Cik maksāji par aršinu? Galu galā esam diez­gan pastaigājušies: tagad laiks mājup.»

Filozofs pakasīdamies devās pakaļ Javtucham. «Tagad no­lādētā ragana sados man piparus!» viņš nodomāja. «Bet, tie­šām, ko tad es tā? Ko es baidos? Vai tad es neesmu kazaks? Es taču divi naktis esmu nolasījis, dievs palīdzēs arī trešo. Redzams, nolādētā ragana diezgan daudz grēku grēkojusi, ka nešķīstais gars tik ļoti par viņu iestājas.»

Šādas domas viņu nodarbināja, kad tas ienāca pana pa­galmā. Stiprinājis sevi ar šādām piezīmēm, viņš izlūdzās Dorošu, kas ar atslēgu glabātāja protekciju drīkstēja dažreiz ieiet pana pagrabos, izstiept lielo pudeli sīvā, un abi draugi, apsēdušies zem šķūņa, iztempa turpat vai pusspaini, tā ka filozofs, pēkšņi piecēlies kājās, sāka saukt: «Muzikantus! katrā ziņā muzikantus!» un, muzikantus nesagaidījis, laidās pagalma vidū atbrīvotā vietā lēkt trepaku. Viņš dejoja līdz tam brīdim, kamēr pienāca launaga laiks, un gājēji, kas bija to apstājuši, kā šādos gadījumos pienākas, aplī, beidzot no­spļāvās un gāja projām, teikdami: «Re, cik ilgi cilvēks danco!» Beidzot filozofs tepat arī nolikās gulēt, un tikai krietns spainis auksta ūdens spēja viņu uzmodināt vakariņās.

Vakariņu laikā viņš runāja par to, kas ir kazaks un ka tas nedrīkst baidīties ne no kā pasaulē.

«Ir laiks,» sacīja Javtuchs, «iesim.»

«Sērkociņu tev mēlē, nolādētais kuili!» nodomāja filozofs un, piecēlies kājās, sacīja: «Iesim!»

Iedams pa ceļu, filozofs bez apstājas lūkojās gar malām un mazliet aprunājās ar saviem pavadoņiem. Bet Javtuchs klu­sēja: pats Dorošs bija nerunīgs. Nakts bija kā elle. Tālumā vesels bars vilku, un pat suņu riešana šķita it kā briesmīga.

«Liekas, it kā kāds cits kauc: tas nav vilks,» sacīja Dorošs. Javtuchs klusēja. Filozofam nebija nekā ko sacīt.

Viņi pienāca pie baznīcas un iegāja zem tās vecajām koka velvēm, kas rādīja, cik maz ciema īpašnieks rūpējas par dievu un par savu dvēseli. Javtuchs un Dorošs atkal aizgāja, un filozofs palika viens.

Viss bija tāpat, viss bija tai pašā pazīstamajā izskatā. Viņš mirkli apstājās. Vidū arvien tikpat nekustīgi stāvēja šaus­mīgās raganas šķirsts. «Nebaidīšos, nudien, nebaidīšos!» sa­cīja viņš un, apvilcis pa vecam ap sevi apli, sāka atcerēties visas savas burvības. Klusums bija drausmīgs; sveces drebēja un pārlēja ar gaismu visu baznīcu. Filozofs pāršķīra vienu lapu, pēc tam pāršķīra otru un manīja, ka viņš lasa pavisam ko citu nekā rakstīts grāmatā. Bailēs viņš pārmeta krustu un sāka dziedāt. Tas viņu mazliet iedrošināja; lasīšana veicās uz priekšu, un lapas ņirbēja viena pēc otras.

Pēkšņi… klusumā… ar troksni atsprāga šķirsta dzelzs vāks un piecēlās mironis. Vēl briesmīgāks tas bija nekā pirmo reizi. Tā zobi briesmīgi klabēja rinda pret rindu, tā lūpas raus­tījās krampjos, un, mežonīgi iekaukdamies, sāka plūst lāsti. Viesulis sacēlās baznīcā, zemē sakrita svētbildes, bira no aug­šas uz leju sasistie logu stikli. Durvis notrūka no virām, un neredzams briesmoņu spēks ielaidās dieva baznīcā. Briesmīgs spārnu un nagu skrāpēšanas troksnis piepildīja visu baznīcu. Viss lidoja un virpuļoja, meklējot pa visām malām filozofu.

Chomam izgāja no galvas pēdējās reibuma atliekas. Viņš tikai meta krustus un lasīja, kā pagadījās, lūgsnas. Un tai pašā laikā viņš dzirdēja, kā nešķīstie gari mētājās viņam ap­kārt, gandrīz to aizskarot spārnu un riebīgo astu galiem. Vi­ņam nebija drosmes tos uzlūkot; viņš redzēja tikai, kā veselas sienas lielumā stāvēja kāds milzīgs ērms, iepinies savos sa­jauktajos matos kā mežā; cauri matu plīvuram briesmīgi rau­dzījās divi acis, pacēlušas mazliet augšup uzacis. Virs viņa karājās gaisā kaut kas līdzīgs milzu pūslim, ar tūkstoš iz­stieptām knaiblēm un skorpionu dzeloņiem; melna zeme karājās uz tiem pikām. Visi raudzījās viņā, meklēja un nevarēja ieraudzīt viņu, apņemtu ar noslēpumainu apli. «Atvediet Viju! Ejiet pēc Vija!» atskanēja miroņa vārdi.

Un pēkšņi iestājās klusums baznīcā; varēja sadzirdēt tā­lumā vilku iegaudošanos, un drīz atskanēja smagi soļi, kas atbalsojās baznīcā. Pašķielējis sānis, viņš ieraudzīja, ka ved kādu plecīgu, lielu, ķetainu cilvēku. Viss tas bija ar melnu zemi. Kā stiegrainas, spēcīgas saknes atšķīrās viņa ar zemi apbērtās kājas un rokas. Viņš gāja smagi, ik brīdi taustīda­mies. Garos acu plakstus viņš bija nolaidis līdz pašai zemei. Šausmās Choma ievēroja, ka viņam bija dzelzs seja. Viņu at­veda zem rokām un nostādināja taisni pie tās vietas, kur stā­vēja Choma.

«Paceliet man plakstus: neredzu!» sacīja zemzemes balsī Vijs, — un visi ķēmi metās pacelt viņam plakstus.

«Neskaties!» pačukstēja filozofam kāda iekšēja balss. Viņš nenocietās un paskatījās.

«Te viņš ir!» sauca Vijs un rādīja uz viņu ar dzelzs pirk­stu. Un visi, cik vien to bija, metās uz filozofu. Bez elpas viņš smagi nokrita zemē, un tūlīt pat izskrēja aiz bailēm no viņa dvēsele.

Atskanēja gaiļa dziedāšana. Tas jau dziedāja otrreiz: pirmo gnomi nebija dzirdējuši. Pārbijušies gari metās kur kurais, uz logiem un durvīm, lai drīzāk izlidotu; bet nekas neiznāca: tā viņi tur palika iesprūduši durvīs un logos.

Ienākušais mācītājs apstājās, redzot tādu dieva svētuma ap­gānīšanu, un neiedrīkstējās noturēt dvēseles aizlūgumu tāda vietā. Tā arī baznīca palika uz mūžīgiem laikiem, ar durvīs un logos iestrēgušiem ērmiem, apauga ar mežu, saknēm, ne­zālēm, mežonīgiem ērkšķu krūmājiem, un neviens tagad ne­atradīs uz to ceļu.

Kad baumas par to nonāca līdz Kijevai un dievvārdnieks Chaļava dabūja beidzot dzirdēt par filozofa Chomas likteni, viņš nodevās veselu stundu pārdomām. Ar viņu šai laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Viņam bija uzsmaidījusi laime: pēc mācību kursa beigšanas viņu iecēla par visaugstākā zvanu torņa zvaniķi, un viņš gandrīz vienmēr ieradās ar sa­