Nikolajs Gogolis: PĒTERBURGAS STĀSTI

Un kādas jūs Ņevas pro­spektā sastapsit dāmu piedurknes! Ak, cik burvīgas! Tās maz­liet izskatās pēc gaiskuģniecības baloniem, tā ka dāma pēkšņi var uzlidot gaisā, ja to nepieturējis vīrietis; jo dāmu tikpat viegli un tīkami ir pacelt gaisā, kā pielikt pie lūpām kausu, pilnu ar šampanieti. Satiekoties nekur neklanās tik smalki un nepiespiesti kā Ņevas prospektā. Nekur citur jūs nesastapsit tādu smaidu, kas ir mākslas kalngals, dažreiz tādu, no kura aiz tīksmes var izkust, dažreiz tādu, ka pēkšņi ieraudzīsit sevi zemāku par zāli un nodursit galvu, dažreiz tādu, ka jutīsities augstāk par Admiralitātes smaili un pacelsit galvu uz augšu. Te jūs sastapsit ļaudis, kas ar neparastu cēlumu un pašcieņu tērzē par koncertu vai par laiku. Te jūs sastapsit tūkstošiem neizprotamu raksturu un parādību. Ak dievs! Cik dīvainus raksturus var sastapt Ņevas prospektā! Ir daudz tādu ļaužu, kuri, jūs satiekot, katrā ziņā paskatīsies uz jūsu zābakiem, un, ja jūs paiesit garām, viņi pagriezīsies atpakaļ, lai paraudzītos uz jūsu svārku ielocēm mugurpusē. Vēl līdz šim nevaru saprast, kāpēc tā. Sākumā es domāju, ka viņi ir kurpnieki, tomēr tā nemaz nav: vairums no viņiem kalpo dažādos departamentos; daudzi no viņiem jo teicami var uzrakstīt iesniegumu no vienas kroņa iestādes otrai; daudzi no viņiem ir ļaudis, kas nodarbo­jas ar pastaigāšanos, ar avīžu lasīšanu konditorejās, vārdu sakot, lielākcMies tie visi ir pieklājīgi ļaudis. Sai svētītajā laikā no pulksten diviem līdz trim pēcpusdienā, kad Ņevas prospektā pulcējas visa galvaspilsētas kustīgā daļa, tur notiek cilvēka vislabāko darinājumu izstāde. Viens izrāda švītīgu mēteli ar vislabāko bebrādas apkakli, cits — savu skaisto, grieķisko de­gunu, trešais demonstrē lielisku vaigu bārzdu, ceturtā — pāri jauku actiņu un apbrīnojamu cepurīti, piektais — gredzenu ar talismanu švītīgajā mazajā pirkstiņā, sestā — kājiņu burvīgā kurpītē, septītais — kaklasaiti, kas izraisa apbrīnu, astotais — ūsas, kas pārsteidz. Taču pulkstenis sit trīs, un izstāde beidzas, pūlis izklīst… Pulksten trijos — jauna maiņa. Ņevas prospektā pēkšņi atnāk pavasaris: tas viss pildās ar ierēdņiem zaļos vic- mundieros. Izsalkušie titulārie, galma un citi padomnieki ar visiem spēkiem cenšas paātrināt soli. Jauniņie kolēģiju reģistra­tori, guberņu un kolēģiju sekretāri steidz vēl izmantot laiku un pastaigāties pa Ņevas prospektu ar stāju, kas rāda, ka viņi nebūt nav sēdējuši sešas stundas iestādē. Taču gados vecie kolēģiju sekretāri, titulārie un galma padomnieki soļo ātri, galvu nodūruši: viņiem nav prātā apskatīt garāmgājējus; viņi vēl nav pilnībā atbrīvojušies no savām rūpēm; viņu galvā ir juceklis un vesels iesāktu un nepabeigtu lietu arhīvs; viņu acu priekšā izkārtņu vietā vēl ilgi rēgojas kārba ar papīriem vai arī kancelejas pārziņa tuklā seja.

No pulksten četriem Ņevas prospekts ir tukšs, un diezi vai jūs tur satiksit kaut vienu ierēdni. Gadās, pāri prospektam pār­skrien kāda šuvēja ar kārbu rokās, vēl varbūt aizslāj kāds nožēlojams cilvēkmīloša galda priekšnieka upuris, kas palaists pasaulē rupjvilnas šineli mugurā, vai arī soļo kāds iebraucis savādnieks, kam visas stundas vienādas, aiziet kāda tieva, gara angliete ar ridikuli un grāmatu rokā, vēl redzams kāds krievu arteļnieks kokvilnas svārkā ar augsti uzrautu jostas vietu, šauru bārzdiņu, šis virs visu mūžu ir kustējies kā ūdenszāle: ari tagad, kad viņš pieklājīgi soļo pa ietvi, viņam kustas mugura, rokas, kājas un galva; dažreiz aizsteidzas kāds sīks amatnie- ķelis; cita neviena nesatiksit Ņevas prospektā.

Taču, tiklīdz krēsla nolaižas pār namiem un ielām un nakts­sargs, apsedzies ar mašu, uzrāpjas pa kāpnēm iededzināt luk­turus, bet veikalu zemajos lodziņos parādās tie viepļi, kuri dienu rādīties nedrīkst, tad Ņevas prospekts atkal atdzīvojas un sāk rosīties. Tad iestājas tās noslēpumainās stundas, kad lampas visam piešķir vilinošu, brīnišķīgu noskaņu. Jūs satiksit daudz jaunu cilvēku, lielākoties neprecētu, siltiem svārkiem un mēteļiem mugurā. Sai laikā jaušams kaut kāds mērķis vai, labāk sakot, kaut kas līdzīgs mērķim, kaut kas ārkārtīgi nenosakāms; visiem soļi paātrinās un kļūst ļoti nevienādi. Garas ēnas šaudās pa sienām, uz bruģa un ar galvu skar gandrīz vai Policijas tiltu. Jauniņie kolēģiju reģistratori, guberņu un kolēģiju sek­retāri pastaigājas ļoti ilgi, taču gados vecie kolēģiju reģistra­tori, titulārie un galma padomnieki lielākoties dzīvo mājās vai nu tāpēc, ka precējušies, vai ari tāpēc, ka viņiem gatavo ļoti garšīgus ēdienus turpat dzīvojošās vāciešu virējas. Te jūs satiksit cienījamus simgalvjus, kuri tik svarīgi, tik apbrīnojami smalki pulksten divos staigāja pa Ņevas prospektu. Tagad jūs viņus vērosit skraidām, kā skraida jauniņie kolēģiju reģistratori, nolūkā paskatīties zem cepures notālēm pamanītai dāmai, kuras apaļīgās lūpas un nokrāsotie vaigi tā patīk daudziem, kas te pastaigājas, bet ipaši patīk komijiem, arteļu zēniem, tirgoņiem, kuri te vāciešu svārkiem mugurā vienmēr klaiņā veseliem ba­riem, parasti rokās saķērušies.

'— Ei! — tobrīd iesaucās poručiks Pirogovs, piegrūdis frakā un apmetni tērptajam jaunajam cilvēkam, kas gāja blakus. — Redzēji?

— Redzēju, brīnišķīga, gluži kā Perudžīno [1] Bianka.

— Par kuru tu runā?

— Par viņu, par to tumšmati. Un kādas acis! Ak dievs, kādas acis! Visa iznešanās un apveidi, un sejas ovāls — brīnišķīgs!

— Es domāju gaišmati, kas gāja aiz viņas uz to pusi. Kāpēc tad tu neseko tumšmatei, ja viņa tev tā patīk?

— Ai, kā to drīkst! — pietvīcis iesaucās trakotais jaunais cilvēks. — Viņa taču nav no tām, kuras vakaros iznāk Ņevas prospektā. Viņa droši vien ir ļoti ievērojama dāma, — viņš no­pūties turpināja,—viņas apmetnis vien maksā rubļus astoņ­desmit.

— Vientiesi! — Pirogovs iesaucās, ar spēku viņu pagrūdis uz to pusi, kur plandījās spilgtais apmetnis. — Ej, pintiķi, citādi nokavēsi! Es lenkšu gaišmati.

Abi draugi šķirās.

«Pazīstam mēs jūs visas,» Pirogovs domāja, lielīgi, pašpār­liecināti smīnēdams, pārliecināts, ka nav skaistules, kas spētu viņam pretoties.

Frakotais jaunais cilvēks, tīdamies apmetni, nedrošā solī baiļodamies devās uz to pusi, kur tālumā plivinājās spilgtais apmetnis, te spoži uzliesmodams luktura gaismā, te acumirklī iegrimdams tumsā, kad no tā attālinājās. Sirds dauzījās, un viņš neviļus pielika soli. Viņš ne domāt nedrīkstēja, ka skaistule, kas bija nozudusi tālumā, pievērsis viņam uzmanību, un jo mazāk pieļāva tādu zemisku domu, par kādu ieminējās poručiks Pirogovs; viņam gribējās tikai redzēt namu, iegaumēt, kur mājo šis jaukais radījums, kurš, rādās, nolidojis no debesim tieši uz Ņevas prospekta un droši vien aizlidos nezin kurp. Viņš soļoja tik ātri, ka visnotaļ nogrūda no ietves solīdus kungus ar sirmām vaigu bārzdām. Sis jaunais cilvēks piederēja tai kārtai, kura pie mums ir visai dīvaina parādība un tikpat maz attiecas uz Pēterburgas pilsoņiem, cik būtne, ko redzam sapnī, pieder-reālai pasaulei. Šī īpašā kārta ir ļoti neparasta pilsētā, kurā visi ir vai nu ierēdņi, vai tirgoņi, vai arī vāciešu amat­nieki. Viņš bija mākslinieks. Vai ne, dīvaina parādība! Pēter­burgas mākslinieks. Mākslinieks sniegu zemē, mākslinieks somu zemē, kur viss ir mitrs, līdzens, vienmuļš, bāls, pelēks, mig­lains. Sie mākslinieki nepavisam nav tādi kā itāliešu māksli­nieki — lepni, kvēli kā Itālija un tās debesis; gluži otrādi — lielākoties viņi ir lādzīgi, lēnprātīgi ļautiņi, kautrīgi, bezrūpīgi, kuri klusu mīl savu mākslu, dzer tēju ar diviem draugiem savā mazajā istabā, rimti spriedelē par savu mīļoto priekšmetu un nemaz netīko pēc pārmērībām. Viņi pastāvīgi ieaicina pie sevis kādu trūcīgu večiņu un liek tai sēdēt sešas stundas no vietas, lai atveidotu uz audekla viņas nožēlojamo, bezjūtīgo izteiksmi. Viņi glezno savu istabu, kurā atrodas visādi māksliniekam vajadzīgi krāmi: ģipša rokas un kājas, kuras nobrūnējušas putekļos un laika gaitā, salauzīti sastatņi, nosviesta palete, draugs, kas spēlē ģitāru, krāsām notrieptas sienas ar atvērtu logu, pa kuru redzama bālā Ņeva un nabadzīgi zvejnieki sar­kanos kreklos. Viņiem gandrīz vienmēr visam pelēks, duļķains kolorīts — ziemeļu neizdzēšamais zīmogs. Un tomēr viņi noņemas ap savu darbu ar īstu baudu. Ļoti bieži viņi ir patiesi talantīgi, un, ja vien viņiem uzpūstu Itālijas svaigais gaiss, šis talants uzplauktu tikpat brīvi, plaši un spilgti kā augs, kuru beidzot no istabas iznes tīrā gaisā. Vispār viņi ir ļoti bikli; zvaigzne un biezi uzpleči viņus tā samulsina, ka viņi neviļus nolaiž cenu saviem darbiem. Dažreiz viņiem tīk pagreznoties, taču šī grez­nība vienmēr izskatās pārāk krasa un mazliet līdzīga ielāpam. Dažreiz viņiem mugurā teicami šūta fraka un notriepts apmet­nis, dārga samta veste un svārki ar krāsas plankumiem. Tāpat kā nepabeigtā ainavā, jūs dažreiz redzēsit nimfu ar galvu uz leju, ko mākslinieks, neatradis citu vietu, uzmetis uz sava agrākā — tagad aiztrieptā darba, kuru kādreiz gleznojis ar baudu. Viņi nekad jums neskatās tieši acīs un, ja arī skatās, tad kaut kā duļķaini, nenoteikti; viņi neiedur jūsos vērotāja ērgļa skatienu vai jātnieku virsnieka vanaga skatienu. Tas tāpēc, ka viņi vienā un tai pašā laikā redz jūsu vaibstus un istabā stāvošā ģipša Herkulesa vaibstus; varbūt arī viņiem rādās paša glezna, kuru iecerējuši darināt. Tāpēc viņi bieži vien atbild nesakarīgi, dažreiz nevietā — un priekšmeti, kas jaucas viņu galvā, vēl vairāk pastiprina biklumu. Tāds bija arī mūsu notē­lotais jaunais cilvēks, mākslinieks Piskarevs, kautrīgs, bikls, taču tāds, kam dvēselē mīt jūtu dzirkstis, kuras izdevīgā gadījumā gatavas pārvērsties liesmā. Ar slēptiem drebuļiem viņš steidzās pakaļ sievietei, kura tik ļoti viņu bija pārsteigusi, un, šķiet, brīnījās pats par savu pārdrošību. Nepazīstamā būtne, kura tā bija piesaistījusi viņa acis, domas un jūtas, pēkšņi pa­grieza galvu un paskatījās uz viņu. Ak dievs, cik debešķīgi vaibsti! Žilbinoši balto, daiļo pieri ietvēra skaisti ahāta melni mati. Šīs brīnišķīgās cirtas vijās, un daļa no tām, izslīdējušas no cepurītes, skāra vakara dzestrumā glezni nosārtušos vaigus. Lūpas slēdza vesels jauku sapņu spiets. Viss, kas palicis no bērnības atmiņām, viss, ko sniedz sapņi un klusa iedvesma svētlampiņas mirgā, — tas viss, šķiet, apvienojies, saplūdis kopā un atspoguļojās uz viņas harmoniskajām lūpām. Viņa paskatījās uz Piskarevu, un no šā skatiena viņam iedrebējās sirds; viņa paskatījās stingri, un sašutums par tādu nekaunīgu vajāšanu atspoguļojās viņas sejā; taču šai daiļajā sejā arī dusmas bija valdzinošas. No kauna un bikluma viņš apstājās, acis nodūris; bet kā lai pazaudē šo dievību un pat neuzzina to svētnīcu, kur tā piemetusies sērst? Tādas domas ienāca galvā jaunajam sapņo­tājam, un viņš apņēmās neatkāpties. Bet, lai viņa to nepa­manītu, viņš gabalu atpalika, bezrūpīgi raudzījās uz visām pu­sēm, apskatīja izkārtnes un tomēr neizlaida no acīm nevienu svešinieces soli. Gājēju kļuva mazāk, iela sāka apklust; skaistule atskatījās, un viņam likās, ka uz lūpām tai pamirdz viegls smaids. Viņš viss nodrebēja un neticēja savām acīm. Nē, tas bija lukturis, kurš ar savu mānīgo gaismu uzbūra uz viņas sejas kaut ko līdzīgu smaidam; nē, tā ir paša iztēle, kura sme­jas par viņu. Taču elpa iestrēga krūtīs, viņu pārņēma savādas trīsas, visas viņa jūtas dega, un viss ietinās miglā. Ietve auļoja zem viņa kājām, karietes ar zirgiem, kas lēkšoja, šķita nekustī­gas, tilts izstiepās un vidū pārlūza, nams stāvēja ar jumtu uz leju, posteņa būda krita viņam pretī, sarga āva kopā ar iz­kārtnes zelta vārdiem un uz tās uzzīmētajām šķērēm, likās, nostājusies tieši uz viņa acs skropstas. Un to visu radīja viens skatiens, viens daiļās galvas pagrieziens. Akls un kurls viņš skrēja pa skaisto kāju vieglajām pēdām, pūlēdamies pats lēnināt savus soļus, kuri zibēja sirds taktī. Dažubrīd viņu pārņēma šaubas: vai patiesi viņas sejas izteiksme bijusi tik vēlīga; un tad viņš uz bridi apstājās, taču sirdspuksti, nepārvarams spēks un visu jūtu satraukums dzina tālāk. Viņš pat nepamanīja, ka priekšā izniris četrstāvu nams, visas četras ugunis mirdzošās logu rindas paskatījās uz viņu reizē, un margas pie ieejas durvīm apturēja viņu ar savu dzelžaino sitienu. Viņš redzēja, ka nepazīstamā steidzas augšā pa kāpnēm, atskatās,' pieliek pirkstu pie lūpām un pamāj, lai seko. Viņa ceļi drebēja; jūtas, domas dega; prieka zibens ar neciešami asu smaili ietriecās sirdī. Nē, tas vairs nav sapnis! Ak dievs! Cik daudz laimes vienā mirklī! Tik brīnišķīga dzīve divos mirkļos!

Читать дальше