Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Tomēr vai tas viss nav pa sapņiem? Vai patiesi tā, par kuras vienu debešķīgo skatienu viņš būtu gatavs atdot dzīvību, kuras mājoklim tuvoties vien viņš uzskatīja par neizsakāmu svēt­laimi, — vai patiesi tā nupat pret viņu ir tik labvēlīga un uz­manīga? Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm. Viņu neurdīja nekādas zemiskas domas; viņu nekarsēja zemes kaislību liesma, nē, šai brīdī viņš bija tīrs un nevainīgs kā šķīsts jauneklis, kurš ap­jauš tikai nenoteiktas ilgas pēc garīgas mīlas. Un tas, kas sa­maitātā cilvēkā uzurdītu pārdrošas tieksmes, tas, gluži otrādi, viņā vēl vairāk tās svētīja. Sī uzticība, ko viņam izrādīja vājā, daiļā būtne, šī uzticība saistīja viņu ar bruņnieciskas stingrības solījumu, solījumu verdziski pildīt visas viņas pavēles. Viņš vēlējās vienīgi, kaut šīs pavēles būtu jo sarežģītas un grūti izpildāmas, lai tad steigtos visu pārvarēt ar lielāku spēku pie­pūli. Viņš nešaubījās, ka slepens un svarīgs notikums spiedis svešinieci viņam uzticēties; ka droši vien no viņa prasīs ievēro­jamus pakalpojumus, un viņš juta sevī spēku un apņēmību uz visu ko.

Kāpnes vijās augšup — un reizē ar tām vijās viņa nerimsto­šie sapņi. «Ejiet uzmanīgāk!» kā arfa noskanēja balss un lika viņam no jauna nodrebēt. Ceturtā stāva tumšajā augstumā sveši­niece pieklauvēja pie durvīm; tās atvērās, un viņi kopā iegāja. Diezgan glīta izskata sieviete viņus sagaidīja ar sveci rokā, bet tik dīvaini un nekaunīgi paskatījās uz Piskarevu, ka viņš ne­viļus nolaida acis. Viņi iegāja istabā. Kaktos viņš ieraudzīja trīs sievietes. Viena lika kārtis, otra sēdēja pie klavierēm un ar diviem pirkstiem spēlēja kaut ko nožēlojami līdzīgu senai polonēzei, trešā sēdēja pie spoguļa, sukādama ar ķemmi savus garos matus, un nemaz nedomāja mest mieru, svešam cilvēkam ienākot. Te valdīja neglīta nekārtība, kuru var sastapt tikai neprecēta un bezrūpīga cilvēka istabā. Diezgan labās mēbeles sedza putekļi; zirneklis vilka tīklu uz izrotātās dzegas; pa otras istabas neaizvērtajām durvīm spīdēja zābaks ar piesi un mun­diera sarkanais apšuvums; neapvaldīti skanēja vīrieša skaļā balss un sievietes smiekli.

Ak dievs, kur viņš ienācis! Sākumā viņš negribēja ticēt un vērīgāk ieskatījās priekšmetos, kas pildīja istabu, taču kailās sienas un logi bez aizkariem nerādīja, ka te mājotu rūpīga saimniece, šo nožēlojamo radījumu novazātās sejas — viena no viņām nosēdās viņam gandrīz deguna priekšā un ņēmās viņu tikpat mierīgi apskatīt kā traipu uz sveša drēbēm — tas viss pārliecināja, ka viņš iegājis tai pretīgajā paspārnē, kur sev mājokli nodibinājusi nožēlojama netiklība, ko radījusi vil­tus kultūra un galvaspilsētas drausmīgā pārapdzīvotība. Tas ir mājoklis, kur cilvēks nozaimojis un apsmējis visu tīro un svēto, kas grezno dzīvi, kur sieviete, šī pasaules skaistule, radības kronis, pārvērtusies dīvainā, divdomīgā būtnē, kur viņa līdz ar dvēseles skaidrību zaudējusi visu sievišķo un riebīgi piesavinā­jusies vīriešu paņēmienus un nekaunību un kur viņa nav vairs tas vājais, tas jaukais un tik ļoti no mums atšķirīgais radījums. Piskarevs ar pārsteigtām acīm viņu nomērīja no galvas līdz kājām, it kā gribēdams vēl pārliecināties, vai tā ir tā pati būtne, kura tā apbūra un aizrāva Ņevas prospektā. Taču viņa stāvēja tā priekšā tikpat daiļa; viņas mati bija tikpat skaisti; viņas acis vēl joprojām šķita debešķīgas. Viņa bija svaiga — viņai bija tikai septiņpadsmit gadu; varēja redzēt, ka briesmīgā netiklība viņai uzbrukusi nesen, tā nebija vēl paspējusi skart viņas vai­gus, tie bija svaigi un viegli aizēnoti ar smalku sārtumu; viņa bija daiļa.

Viņš nekustīgi stāvēja tās priekšā un jau bija gatavs tikpat vientiesīgi aizmirsties, kā aizmirsies iepriekš. Taču skaistulei bija apnicis ilgais klusums, un tā zīmīgi pasmaidīja, raudzī­damās viņam tieši acīs. Bet šai smaidā jautās nožēlojama ne­kaunība; tā bija tik dīvaina un piestāvēja viņas sejai tā, kā svētuma izteiksme piestāv kukuļņēmēja purnam vai grāmat­vedības žurnāls dzejniekam. Viņš nodrebēja. Viņa pavēra glītās lūpas un kaut ko teica, taču tas bija tik muļķīgi un vulgāri… It kā kopā ar nevainību cilvēku pamestu arī saprāts. Viņš vairs neko negribēja dzirdēt. Viņš bija ārkārtīgi smieklīgs un kā bērns naivs. Viņš neizmantoja šo labvēlību, nepriecājās par šo gadījumu, par kuru, bez šaubām, būtu priecājies kurš katrs cits … Cik jaudas, kā meža kaza viņš metās projām un izskrēja uz ielas.

Galvu nokāris un rokas nolaidis, viņš sēdēja savā istabā — kā nabags, kurš atradis dārgu pērli, bet turpat izmetis to no rokām un pazaudējis jūrā. «Tāda skaistule, tik dievišķīgi vaib­sti— bet kur viņa mīt? Kādā vietā?…» Tas bija viss, ko viņš spēja izrunāt.

Patiesi — nekad mūs tik stipri nepārņem žēlums, kā vērojot daiļumu, kuru skārusi izvirtības postošā elpa. Lai jau ar to būtu draudzējies neglītums, bet daiļums, maigais daiļums … tas mūsu domās savienojas tikai ar nevainību un skaidrību. Skais­tule, kura tā apbūra nabaga Piskarevu, patiesi bija brīnišķīga, neparasta parādība. Viņas atrašanās šai nicināmajā sabiedrībā šķita vēl neparastāka. Visi viņas vaibsti bija tik daiļi veidoti, visa viņas skaistās sejas izteiksme bija tik cēla, ka nekādi ne­varēja domāt, ka netikliba pār viņu izlaidusi savus drausmīgos nagus. Viņa būtu nenovērtējama pērle, kvēlam laulātam drau­gam— visa pasaule, īsta paradīze un bagātība; viņa būtu jauka, klusa zvaigzne pieticīgā ģimenē un ar vienu savu glezno lūpu kustību dotu saldas pavēles. Viņa varētu kā dievība izcelties ļaužu pilnā zālē uz gaiša parketa, sveču gaismā, kad pie viņas kājām klusā godbijībā gulētu pielūdzēji, bet — ak vai! — draus­mīgs elles izdzimums, alkdams izpostīt dzīves harmoniju, ar skaļiem smiekliem bija viņu iemetis bezdibenī.

Smeldzoša žēluma pārņemts, viņš sēdēja pie apdegušas sveces. Pusnakts jau sen bija pāri, torni pulkstenis sita pus- vienu, bet viņš sēdēja nekustīgs — bez miega, bez darbīgas nomodas. Izmantodama nekustību, jau paklusām sāka viņu pār­ņemt snauda, jau taisījās pazust istaba, tikai sveces liesma vēl spīdēja sapņos, kas viņu ietina, kad pēkšņi klauvējiens pie durvīm lika nodrebēt un pamosties. Durvis atvērās, un ienāca sulainis greznā livrejā. Viņa vientuļajā istabā nekad nebija ieskatījusies grezna livreja, turklāt vēl tik neparastā laikā… Viņš brīnījās un nepacietīgā ziņkārē raudzījās uz ienākušo sulaini.

— Tā kundze, — sulainis teica, pieklājīgi paklanīdamies, — pie kuras jums labpatika pirms dažām stundām būt, pavē­lēja jūs ielūgt pie sevis un atsūtīja jums pakaļ karieti.

Piskarevs stāvēja klusā izbrīnā. «Kariete, livrejots sulai­nis! … Nē, te droši vien ir kļūda …»

— Paklau, mīļais, — viņš nedroši iesāka, — jūs droši vien maldāties. Kundze, bez šaubām, jūs būs sūtījusi pie kāda cita, nevis pie manis.

— Nē, kungs, es nekļūdos. Jums taču labpatika kājām pa­vadīt kundzi līdz Liteinajas ielas namam, pa kāpnēm augšā ceturtā stāva istabā?

— Jā.

— Nu, tad, lūdzu, pasteidzieties, kundze katrā ziņā grib jūs redzēt un lūdz jūs ierasties tieši pie viņas mājās.

Piskarevs noskrēja pa kāpnēm. Sētā patiesi stāvēja kariete. Viņš iesēdās tajā, durtiņas aizcirtās, zem riteņiem un pakaviem sāka rībēt bruģa akmeņi — un gar karietes logiem aizzibēja namu apgaismotā perspektīva ar spilgtām izkārtnēm. Piskarevs domāja visu ceļu un nezināja, kā saprast šo dēku. Pašas nams, kariete, sulainis greznā livrejā… tas viss nekādi nesaskanēja ar istabu ceturtajā stāvā, putekļainajiem logiem, klavierēm, kas pavisam noskaņojušās.