Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Viņš ieelpoja svaigu gaisu un sajuta svaigumu sirdī kā tāds, kas atveseļojas, kas iziet laukā pēc ilgas slimības. Viņa sirds dauzījās, tuvojoties tai ielai, kurā nebija spēris kāju pēc tās liktenīgās satikšanās.

Ilgi viņš meklēja namu; šķiet, viņš bija aizmirsis. Divas reizes pagājās pa ielu un nezināja, kur apstāties. Beidzot viens nams likās pazīstams. Viņš ātri uzskrēja pa kāpnēm, pieklau­vēja pie durvīm: durvis atvērās — un kas viņam iznāca pretī? Viņa ideāls, viņa noslēpumainais tēls, sapņu ainu oriģināls, tā, kas mājoja viņā tik drausmīgi, tik mokoši, tik saldi mājoja viņā. Viņa pati stāvēja tā priekšā. Viņš sāka drebēt; viņš tikko turējās kājās no vājuma, prieka brāzmas pārņemts. Viņa stāvēja tā priekšā tikpat daiļa, lai gan acis bija miegainas, lai gan bālums zagās sejā, kura vairs nebija tik svaiga, taču vēl arvien viņa bija skaista.

— A!—viņa iesaucās, Piskarevu ieraudzījusi, un berzēja acis (pulkstenis jau bija divi). — Kāpēc jūs toreiz aizskrējāt no mums?

Viņš nespēkā apsēdās uz krēsla un raudzījās viņā.

— Bet es nupat tikai pamodos; mani atveda pulksten sep­tiņos no rīta. Es biju pavisam piedzērusi, — viņa piebilda ar smaidu.

Ak, labāk tu būtu mēma un nespētu runāt nekā teikt ko tādu! Kā panorāmā viņa pēkšņi parādīja visu savu dzīvi. Tomēr, par spiti tam, sadūšojies viņš apņēmās pamēģināt, vai viņu ne­ietekmēs pierunāšana. Saņēmies viņš drebošā, kvēlā balsi sāka notēlot viņas drausmīgo stāvokli. Viņa klausījās uzmanīgi un ar izbrīnu, kādu mēs izrādām, sastapdami kaut ko negaidītu un dīvainu. Viegli pasmaidīdama, viņa paskatījās kaktā uz savu draudzeni, kura, mitējusies tīrīt ķemmi, ari uzmanīgi klausījās jauno sprediķotāju.

— Tiesa, esmu nabags, — pēc ilgas un pamāclgas rūnas Piskarevs beidzot teica, — taču mēs strādāsim; sacenzdamies viens par otru, mēs pacentīsimies uzlabot savu dzīvi. Nav nekā patīkamāka kā sasniegt visu saviem spēkiem. Es sēdēšu un gleznošu, tu blakus iedvesmosi mani darbam, izšūsi kaut ko vai noņemsies ar kādu citu rokdarbu, un mēs necietīsim nekādu trūkumu.

— Kā to var!—viņa nicinoši pārtrauca tā runu. — Neesmu ne veļas mazgātāja, ne šuvēja, lai ko strādātu.

Ak dievs! Sais vārdos izpaudās viņas zemiskā un nicināmā dzīve, dzīve, kurā ir tikai tukšums un dīkdienība — šie neti­kuma uzticamie pavadoņi.

— Preciet mani! — ar nekaunīgu izskatu uztvēra viņas drau­dzene, kura līdz šim bija sēdējusi kaktā un klusējusi. — Kad es būšu precēta sieva, es sēdēšu, lūk, šitā!

Viņa savilka muļķīgu grimasi savā nožēlojamajā sejā, ar ko ārkārtīgi sasmīdināja skaistuli.

Ak, tas jau ir par daudz! Nav spēka to paciest. Viņš metās laukā bez domām un jūtām. Viņa apziņa aptumšojās: muļķīgi, bez mērķa, neko neredzēdams, nedzirdēdams, nejuzdams, viņš maldījās visu dienu. Neviens nezināja, vai viņš kur pārguļ nakti; tikai nākamajā dienā, muļķīga instinkta vadīts, viņš at­nāca savā dzīvoklī bāls, drausmīgā izskatā, izpūrušiem matiem, ar neprāta pazīmēm sejā. Viņš ieslēdzās savā istabā un neviena nelaida iekšā, neko ne no viena sev neprasīja. Pagāja četras dienas, un viņa aizslēgtā istaba ne reizes neatvērās; beidzot aizritēja nedēļa, un istaba joprojām stāvēja ciet. Metās pie durvīm, sāka saukt viņu, taču neviens neatbildēja; beidzot uz­lauza durvis un atrada viņa līķi ar pārgrieztu rīkli. Asiņains

bārdas nazis mētājās uz grīdas. Pēc krampjaini izplestajām rokām un pēc baismīgi izķēmotās sejas varēja spriest, ka viņa roka bijusi nedroša un ka viņš vēl ilgi mocijies, pirms viņa grēcīgā dvēsele pametusi miesas.

Tā gāja bojā neprātīgās kaislības upuris nabaga Piskarevs, šis klusais, biklais, bērnišķīgi naivais, ar talanta dzirksteli ap­veltītais cilvēks, kura talants varbūt ar laiku uzplauktu plaši un spilgti. Neviens nenobirdināja asaras pēc viņa; neviens cits nestāvēja pie viņa līķa, tikai iecirkņa uzraugs un pilsētas ārsts ar garlaikotu seju. Viņa šķirstu klusu — pat bez kādas ceremonijas veda uz Ohtu; aiz viņa iedams, raudāja vienīgi sargzaldāts un arī tikai tāpēc, ka bija izdzēris lieku stopu šņabja. Pat poručiks Pirogovs neatnāca paskatīties uz šo ne­laimīgo mirušo nabagu, kuram, dzīvam esot, bija veltījis savu augsto aizbildnību. Un poručikam jau nemaz nebija laika, viņu aizkavēja ārkārtīgs notikums. Tagad pievērsīsimies viņam.

Man nepatīk līķi un nomirušie, un man vienmēr ir nepa­tīkami, kad ceļu šķērso gara apbedīšanas procesija un zaldāts invalids, kas, apģērbies līdzīgi kapuclnim, ar kreiso roku iešņauc tabaku, tāpēc ka labajā jātur lāpa. Vienmēr sirdi sajūtu īgnumu, kad redzu dārgu katafalku un samta zārku; taču mans īgnums sajaucas ar skumjām, kad noraugos, kā smagais ormanis velk neapsegtu priežu koka zārku ar nabagu un tikai viena pati ubadze, kas pagadījusies ielu krustojumā, tuntuļo aiz tā, tāpēc ka viņai nav cita darba.

Šķiet, mēs pametām poručiku Pirogovu brīdi, kad viņš šķirās no nabaga Piskareva un aizsteidzās pakaļ gaišmatei. Sl gaišmate bija viegliņa, diezgan interesants radījums. Viņa ap­stājās pie katra veikala un nevarēja atraut acu no logos iz­liktajām jostām, lakatiem, auskariem, cimdiem un citiem nie­kiem, viņa nemitīgi grozījās, skatījās apkārt un atpakaļ. «Tu, dūjiņ, esi mana!» Pirogovs pašpārliecināti runāja savā nodabā, dzīdamies viņai pakaļ, ieslēpis seju mēteļa apkaklē, lai nesatiktu kādu paziņu. Taču nebūs lieki pastāstīt lasītājiem, kas ir poru­čiks Pirogovs.

' Bulgarins F. V. un Grečs N. I. — reakcionāri valdības nometnes žurnālisti un rakstnieki, saistīti ar III nodaļu (t. i., slepeno politisko policiju); viņu romāniem bija neliela popularitāte starp neizvēlīgiem lasītājiem.

par sevi un vienradzis [3] pats par sevi. Patiesībā diezgan grūti ir uzskaitīt visus talantus, ar kādiem liktenis apveltījis Pirogovu. Viņam patikās patērzēt par aktrisēm un dejotājām, bet ne tik brīvi, kā parasti par viņām runā jauns praporščiks. Viņš bija ļoti apmierināts ar savu dienesta pakāpi, kuru ieguvis nesen, un, lai gan dažreiz, nolikdamies uz dīvāna, izsaucās: «Ak, ak! Blēņas vien, blēņas! Kas no tā, ka esmu poručiks?» — taču slepe­nībā viņam ļoti glaimoja šī jaunā pakāpe; sarunā viņš bieži par to centās aplinkus ieminēties, un reiz, kad uz ielas paga­dījās kāds rakstvedis, kurš šķita nepieklājīgs, viņš to tūliņ ap­stādināja un skopos, bet asos vārdos izteica, ka šim darīšana ar poručiku, nevis kādu citu virsnieku. Un to viņš pacentās izklāstīt jo daiļrunīgi — garām gāja divas visai glītas dāmas. Pirogovam vispār bija kaislība uz visu, kas elegants, un viņš atbalstīja mākslinieku Piskarevu; kaut gan varbūt drīzāk tas notika tāpēc, ka pats ļoti vēlējās skatīt savu vīrišķīgo fiziono- miju portretā. Taču pietiks par Pirogova īpašībām. Cilvēks ir tik apbrīnojama būtne, ka nemaz tā uzreiz nav iespējams uz­skaitīt visas viņa labās īpašības, un, jo vairāk viņā ieskaties, jo vairāk to rodas, un tāpēc apraksts iznāktu bezgalīgs.

Un tā Pirogovs joprojām vajāja svešinieci, laiku pa laikam vēršoties pie viņas ar jautājumiem, uz kuriem viņa atbildēja asi, saraustīti, neskaidri. Pa tumšajiem Kazaņas vārtiem viņi nonāca Pilsoņu ielā, tabakas un sīkpreču bodīšu, vāciešu amat­nieku un somu nimfu ielā. Gaišmate soļoja jo knaši un ielidoja kāda diezgan notriepta nama vārtos. Pirogovs metās viņai pa­kaļ. Viņa skrēja augšā pa šaurām, tumšām kāpnēm un iegāja pa durvīm, pa kurām arī Pirogovs drosmīgi iespraucās. Viņš attapās lielā istabā ar melnām sienām un nokvēpušiem griestiem. Uz galda bija sakrauta kaudze dzelzs skrūvju, atslēdznieka darbarīku, spožu kafijas kannu, svečturu; grīda nobārstīta ar vara un dzelzs skaidām. Pirogovs tūliņ aptvēra, ka tas ir amat­nieka dzīvoklis. Svešiniece aiztraucās tālāk pa sāndurvīm. Mirkli viņš padomāja, taču, sekojot krievu paražai, saņēmās un gāja tālāk. Viņš nonāca istabā, kura nemaz nelīdzinājās pirmajai; šī istaba bija uzposta visai tīrīgi, kas norādīja, ka saimnieks ir vācietis. Pirogovu pārsteidza neparasti dīvaina aina.