Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Tur sēdēja Sillers, nevis tas Sillers, kurš uzrakstījis «Vil­helmu Tellu» un «Trīsdesmit gadu kara vēsturi», bet pazīstamais Pilsoņu ielas skārdnieku meistars. Silleram blakus stāvēja Hofmans, nevis rakstnieks Hofmans, bet diezgan labs kurpnieks no Virsnieku ielas, liels Sillera draugs. Sillers bija piedzēries, sēdēja uz krēsla un, ar kāju dauzīdams, kaut ko kvēli runāja. Tas tomēr Pirogovu nepārsteigtu, viņu pārsteidza abu ārkārtīgi dīvainā poza. Sillers sēdēja, izslējis savu diezgan resno degunu un atgāzis galvu, bet Hofmans ar diviem pirkstiem turēja viņu pie šā deguna un virs tā grozīja savu kurpnieka nazi. Abi runāja vāciski, un tāpēc poručiks Pirogovs, kurš vāciski mā­cēja pateikt tikai «gut Morgen», neko nesaprata no visas šās scēnas. Bet Sillers teica, lūk, ko:

«Es negribu, man nav vajadzīgs deguns!» — viņš runāja, rokām plātīdamies. «Deguns vien man prasa trīs mārciņas ta­bakas mēnesi. Un to es pērku sliktā krievu veikalā, jo vācu veikals netur krievu tabaku, es maksāju sliktā krievu veikalā par katru mārciņu pa četrdesmit kapeikām, tas kopā iztaisa rubli divdesmit kapeikas; divpadsmit reizes pa rubli divdesmit kapeikām — būs četrpadsmit rubļu četrdesmit kapeikas. Vai dzirdi, mans draugs Hofman? Vienam pašam degunam četr­padsmit rubļu četrdesmit kapeiku. Svētku dienās es šņaucu rapē 1 , jo pa svētkiem es negribu šņaukt krievu slikto tabaku. Pa gadu es izšņaucu divas mārciņas rapē par diviem rubļiem mārciņā. Seši un četrpadsmit rubļi četrdesmit kapeikas par ta­baku vien! Tā ir laupīšana! Es tev jautāju, mans draugs Hof­man,— vai tā nav?» Hofmans, kurš pats bija pilnā, atbildēja piekrītoši. «Divdesmit rubļu četrdesmit kapeiku! Es esmu švābu vācietis; man Vācijā ir ķeizars. Es negribu deguna. Griez nost degunu! Te ir mans deguns!»

Un, ja pēkšņi nebūtu ieradies poručiks Pirogovs, tad, nav nekādu šaubu, Hofmans ne par šo, ne par to Silleram būtu nogriezis degunu, jo nazis jau bija stāvoklī, kādā piegriež zoli.

Silleram sanāca dusmas, ka nepazīstams, nelūgts cilvēks tā uzreiz nelaikā viņu traucē. Lau nu gan no alus un vīna viņš bija burvīgā skurbumā, tomēr juta, ka uzturēties tādā izskatā un noņemties ar ko tādu nepiederoša liecinieka klātbūtnē ir mazliet nepieklājīgi. Tobrīd Pirogovs viegli palocījās un ar tam piemītošo laipnību teica:

— Atvainojiet mani…

— Taisies, ka tieci! — Sillers gari novilka.

Tas pārsteidza poručiku Pirogovu. Tāda izturēšanās viņam bija gluži kas jauns. Smaids, kas taisījās parādīties, pēkšņi nozuda no sejas. Ar aizvainotas cieņas apziņu viņš teica:

— Mani pārsteidz, cienīts kungs… jūs droši vien nepa­manījāt .. . esmu virsnieks …

— Kas par virsnieku! Es pats ir švābu vāciets. Mans pats (te Sillers uzblieza ar dūri pa galdu) būs oficlr: pusotr gads junker, divi gads poručik, un rīt tūliņ oficīr. Bet es negrib dienēt. Ar oficīr es dar šitā: fū! — Te Sillers paplēta delnu un uzpūta uz tās.

Poručiks Pirogovs redzēja, ka cits nekas neatliek kā aiziet; tomēr tāda izturēšanās, kas tā nepiestāvēja viņa pakāpei, bija nepatīkama. Vairākas reizes viņš apstājās uz kāpnēm, it kā gribēdams saņemties un padomāt, kā atmaksāt Silleram par tā nekaunību. Beidzot nolēma, ka Silleru var atvainot, jo galva tam pilna ar vīnu; turklāt viņam rādījās glītiņā gaišmate, un viņš apņēmās šo atgadījumu aizmirst. Nākamajā dienā poručiks Pirogovs agri no rīta ieradās skārdnieka darbnīcā. Priekšistabā viņu sagaidīja glītiņā gaišmate, diezgan skarbā balsī, kas ļoti piestāvēja viņas sejai, jautādama:

— Ko jūs vēlaties?

— A, sveiki, mana mīļā! Jūs mani vairs nepazīstat? Ak, blēde, cik jaukas actiņas! — Pie šiem vārdiem poručiks ļoti mī­līgi gribēja ar pirkstu pacelt viņas zodu.

Taču gaišmate sabijusies iesaucās un tikpat dusmīgi jautāja:

— Ko jūs vēlaties?

— Redzēt jūs, citu neko nevēlos, — teica poručiks Pirogovs, diezgan patīkami smaidīdams un nākdams tuvāk; taču, pama­nījis, ka bailīgā gaišmate grib izšmaukt pa durvīm, piebilda: — Man, mīļā, vajag pasūtīt piešus. Vai jūs varat izgatavot piešus? Kaut gan, lai jūs mīlētu, nemaz nevajag piešu, bet drīzāk jau iemauktus. Cik jaukas rociņas!

Poručiks Pirogovs vienmēr bija ļoti laipns, kad šādi tēr­zēja.

— Es tūliņ pasaukšu viru, — vāciete iesaucās, un pēc brītiņa Pirogovs ieraudzīja Silleru iznākam miegainām acīm, tikko kā pamodušos pēc vakardienas dzēruma. Tas neko neatcerējās, taču juta, ka izdarījis kaut kādu muļķību, un tāpēc virsnieku saņēma ar bargu izskatu.

— Piešus nevaru taisīt lētāk par piecpadsmit rubļiem, — viņš teica, vēlēdamies atkratīties no Pirogova, jo viņam, kā godīgam vācietim, bija ļoti kauns skatīties acīs tam, kurš re­dzējis viņu tādā nepieklājīgā izskatā. Silleram patika dzert bez lieciniekiem — ar diviem trim draugiem, un pa to laiku viņš ieslēdzās un nelaida iekšā pat savus darbiniekus.

— Kāpēc gan tik dārgi? — Pirogovs laipni vaicāja.

— Vācieša darbs, — Sillers aukstasinīgi noteica, zodu berzē­dams.— Krievs ņemsies taisīt par divi rubļiem.

— Lūdzu, lai pierādītu, ka es jūs mīlu un vēlos ar jums iepazīties, es maksāju piecpadsmit rubļu.

Sillers uz bridi iegrima domās: kā godīgam vācietim viņam sametās mazliet kauns. Tomēr, vēlēdamies tikt vaļā no pasūtī­juma, viņš paziņoja, ka agrāk par divām nedēļām nevar iztaisīt. Taču Pirogovs bez iebildumiem izteica pilnīgu piekrišanu.

Vācietis atkal sāka domāt par to, kā labāk paveikt darbu, lai tas patiesi būtu vērts piecpadsmit rubļu. Tobrīd darbnīcā ienāca gaišmate un sāka rakņāties pa galdu, kas bija apkrauts ar kafijas kannām. Poručiks izmantoja Sillera pārdomas, pie­nāca pie viņas un paspieda viņas līdz plecam kailo roku. Tas Silleram ļoti nepatika.

— Mein Frau/' — viņš iebrēcās.

— Was wollen sie doch? 2

— Gehen sie nach kuhņa! 3

Gaišmate izgāja.

— Tātad pēc divām nedēļām? — Pirogovs teica.

— Jā, pēc divām nedēļām, — Sillers pārdomādams atbil­dēja, — man ļoti daudz darba.

— Uz redzēšanos! Es atnākšu pie jums.

— Uz redzēšanos, — Sillers atbildēja, aiztaisīdams aiz viņa durvis.

Poručiks Pirogovs nolēma nepamest savus tikojumus, lai gan vāciete izrādīja acīm redzamu pretestību. Viņš nevarēja saprast, kā viņam var pretoties, jo vairāk tāpēc, ka viņa laipnība un spožā pakāpe bija neatvairāmas..

Jāteic gan, ka Sillera sieva ar visu savu glītumu bija ļoti dumja. Kaut gan glītai sievai dumjība savā ziņā ir īpaša rota. Vismaz es pazīstu daudz vīru, kuri ir sajūsmā par savu sievu dumjību un uzskata to par bērnišķīgas nevainības zīmi. Skais­tums dara tīros brīnumus. Skaistules garīgie trūkumi nebūt neizraisa pretīgumu, bet kļūst pat neparasti pievilcīgi; pat viņas netikums šķiet jauks; taču, ja zūd skaistums, sievietei jābūt divdesmit reižu gudrākai par vīrieti, lai iegūtu ja ne mīlestību, tad vismaz cieņu. Tomēr Sillera sieva, lai ari dumja, vienmēr bija uzticīga savam pienākumam, un tāpēc Pirogovam bija diez­gan grūti gūt panākumus savā drosmīgajā pasākumā; taču ar šķēršļu pārvarēšanu biedrojas bauda, un gaišmate viņam ik dienas rādījās jo interesantāka. Viņš sāka diezgan bieži apvaicā­ties par piešiem, tā ka Silleram tas beidzot apnika. Viņš pielika visas pūles, lai ātrāk dabūtu gatavus iesāktos piešus; beidzot tie bija gatavi.