Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

1 Sieva! (Vācu vai.)

2 Ko jūs gribat? (Vācu vai.)

3 Ejiet uz virtuvi! (Vācu vai.)

— Ai, cik teicams darbs! — piešus ieraudzījis, iesaucās poru­čiks Pirogovs. — Ak dievs, cik labi tie iztaisīti! Mūsu ģenerālim nav tādu piešu.

Sillera sirds pildījās ar lepnumu. Viņa acis sāka raudzīties priecīgāk, un viņš jau samierinājās ar Pirogovu. «Krievu oficīr ir vien gudr cilvēk,» viņš klusībā nodomāja.

— Tad jau jūs, jādomā, varat izgatavot arī maksti duncim vai kam citam?

— O, ļoti varu, — Sillers teica ar smaidu.

— Tad iztaisiet man maksti duncim. Es jums atnesīšu; man ir ļoti labs turku duncis, taču gribētu tam citu maksti.

Tas ķēra Silleru kā bumbas sprādziens. Viņa piere pēkšņi saraucās. «Se tev!» viņš nodomāja, lamādams sevi par to, ka pats uzprasījies pēc šī darba. Atrunāties tagad būtu negodīgi, turklāt krievu virsnieks bija uzlielījis viņa darbu. Mazliet pa­grozījis galvu, viņš izteica piekrišanu, bet skūpsts, kuru Piro­govs aiziedams nekaunīgi uzspieda jaukajai gaišmatei uz pašām lūpām, viņu iegrūda pilnīgā neizpratnē.

Uzskatu, ka nebūs lieki lasītāju iepazīstināt mazliet tuvāk ar Silleru. Sillers bija vācietis caur un cauri šā vārda pilnīgā nozīmē. Jau divdesmit gadu vecumā, tai laimīgajā laikā, kad krievs vēl dzīvo bez raizēm, Sillers jau bija izplānojis visu savu dzīvi un nekādā gadījumā netaisīja nekādus izņēmumus. Viņš noteica sev celties pulksten septiņos no rīta, ēst pusdienas pulksten divos, būt precīzam itin visur un piedzerties katru svētdienu. Viņš nolēma sev desmit gadu laikā sakrāt piecdesmit- tūkstoš lielu kapitālu, un tas bija tik droši un nenovēršami kā liktenis, tāpēc ka drīzāk ierēdnis aizmirsīs ieskatīties sava priekšnieka šveicara istabā, nekā vācietis neturēs doto vārdu. Nemūžam viņš nepalielināja savus izdevumus, un, ja kartupeļu cena sakāpa augstāk par parasto, viņš nepielika ne kapeikas, bet gan pirka tos mazākā daudzumā un, lai gan dažreiz palika mazliet izsalcis, tomēr pierada arī pie tā. Viņa akurātība snie­dzās tik tālu, ka viņš noņēmās skūpstīt sievu ne vairāk par divām reizēm dienā un, lai nenoskūpstītu lieku reizi, nekad vairāk par karotīti nebēra piparus savā zupā; tomēr svētdienās šo noteikumu nepildīja tik stingri, tāpat Sillers tad izdzēra divas pudeles alus un vienu pudeli ķimeņu šņabja, kuru tomēr vienmēr nopēla. Viņš nedzēra tā kā anglis, kurš tūliņ pēc pusdienas aizkrampē durvis un pietempjas vienatnē. Gluži ot­rādi — viņš, vācietis, dzēra vienmēr sajūsmlgi vai nu ar kurp­nieku Hofmanu, vai ar galdnieku Kuncu, arī vācieti un lielu dzērāju. Tāds bija dižciltīgā Sillera raksturs; un nu viņš bija nokļuvis ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Lai arī viņš bija flegmatiķis

un vācietis, tomēr poručika Pirogova izdarības modināja viņā kaut ko līdzīgu greizsirdībai. Viņš lauzija galvu un nevarēja izdomāt, kā tikt vaļā no šī krievu virsnieka. Pa to laiku Piro­govs, pīpēdams pīpi savu biedru vidū, — tāpēc ka providence tā jau ierīkojusi, kur ir virsnieki, tur arī pīpes, — un tā pīpē­dams pīpi savu biedru vidū, Pirogovs nozīmīgi un ar jauku smaidu aplinkiem pavēstīja par romāniņu ar glītu vācieti, ar kuru, pēc viņa vārdiem, jau bija pavisam tuvās attiecībās, kaut gan patiesībā bezmaz zaudēja cerību dabūt gaišmati savā pusē.

Kādu dienu viņš pastaigājās pa Pilsoņu ielu, uzmezdams acis namam, uz kura greznojās Sillera izkārtne ar kafijas kannām un patvāriem; sev par lieliem priekiem viņš ieraudzīja gaišmates galviņu, kas bija izkārusies pa logu un vēroja gājējus. Viņš apstājās, pamāja ar roku un teica: «Gut Morgen!» Gaišmate sasveicinājās ar viņu kā ar paziņu.

— Ko, vai jūsu vīrs ir mājā?

— Mājās, — gaišmate atbildēja.

— Bet kad viņa nav mājās?

— Viņa nav mājās pa svētdienām, — dumiņā gaišmate atbil­dēja.

«Tas nav slikti,» Pirogovs klusībā nodomāja, «tas jāizmanto.»

Un nākamo svētdien kā sniegs uz galvas ieradās pie gaiš­mates. Sillera patiesi nebija mājās. Glītiņā namamāte nobijās, taču Pirogovs šoreiz rīkojās diezgan piesardzīgi, apgājās ļoti goddevīgi un palocīdamies parādīja visa sava lokanā, cieši savilktā auguma skaistumu. Viņš jokojās ļoti patīkami un pie­klājīgi, taču dumiņā vāciete uz visu atbildēja vienzilbīgiem vārdiem. Izmēģinājies gan šā, gan tā un redzēdams, ka ne ar ko nevar viņu ieinteresēt, viņš beidzot piedāvāja viņai dejot. Vāciete tūliņ bija ar mieru, tāpēc ka vācietes vienmēr kāras uz dejošanu. Uz to Pirogovs lika lielas cerības: pirmkārt, tas sagādāja viņai baudu, otrkārt, tā viņš varēja parādīt savu miesas būvi un veiklību, treškārt, dejā var cieši sakļauties, apkampt glītiņo vācieti un likt pamatus visam turpmākajam; vārdu sakot, tā viņš cerēja iegūt visu. Viņš uzsāka gavoti, zinādams, ka vācietēm vajadzīga pakāpenība. Glītiņā vāciete iznāca istabas vidū un pacēla daiļo kājiņu. Sī poza tā sajūsmoja Pirogovu, ka viņš metās to skūpstīt. Vāciete sāka brēkt un Pirogova acīs kļuva vēl jaukāka, viņš to apbēra ar skūpstiem. Tad pēkšņi durvis atvērās — un ienāca Sillers ar Hofmanu un galdnieku Kuncu. Visi šie cienījamie amatnieki bija pilni kā mārki.

Taču es ļauju lasītājiem pašiem spriest par Sillera dusmām un sašutumu.

— Rupjais tēviņ, — Sillers sauca vislielākajā sašutumā, — kā tu drīksti bučot manu siev! Tu ir neliets, nevis krievu oficīr. Pie velna, mans draugs Hofman, es ir vāciets un neir krievu cūk!

Hofmans atbildēja piekrītoši.

— O, es negrib ragus! Ņem, mans draugs Hofman, viņu pie krāgs, es negribu, — viņš turpināja, stipri vicinādams rokas, pie tam viņa seja ieguva vestes sarkanās vadmalas krāsu. — Es astoņus gadus dzīvo iekš Pēterburg, man iekš Svabij ir māte un tēvocis iekš Nirnberg, es ir vāciets un neir ragalop! Prom ar viņu, mans draugs Hofman! Tur viņ pie kāj un rok, mans kamrad Kunc!

Un vācieši sagrāba Pirogovu aiz rokām un kājām.

Velti viņš spārdījās pretī; šie trīs amatnieki bija visstiprākie puiši no visiem Pēterburgas vāciešiem un izrīkojās ar viņu tik rupji un nepieklājīgi, ka, atzīstos, nekādi nespēju rast vārdus šā bēdīgā notikuma attēlošanai.

Esmu pārliecināts, ka nākamajā dienā Silleru kratīja drudzis, ka viņš drebēja kā apšu lapa, ik brīdi gaidīdams ierodamies policiju, ka viņš nez ko dotu, lai vakarējais notikums gadījies sapnī. Bet, kas bijis, to nevarēja vairs grozīt. Neko nevar sa­līdzināt ar Pirogova dusmām un sašutumu. Iedomājot vien šo briesmīgo apvainojumu, viņš kļuva traks. Sibīriju un pātagas viņš uzskatīja par vismazāko sodu Silleram. Viņš kā ar spārniem lidoja mājup, lai apģērbies tūliņ dotos tieši pie ģenerāļa ap­rakstīt tam visspilgtākajās krāsās vāciešu amatnieku plosīšanos. Reizē viņš gribēja iesniegt rakstisku ziņojumu galvenajā štābā. Un, ja uzliktais sods nebūs pietiekams, tad ies tālāk un tālāk.

Taču tas viss beidzās kaut kā dīvaini: pa ceļam viņš iegāja konditorejā, apēda divus kārtainos pīrādziņus, palasīja «Ziemeļu biti» un iznāca laukā jau mazāk niknā dūšā. Diezgan patīkamais dzestrais vakars spieda viņu paieties pa Nevas prospektu; ap pulksten deviņiem viņš nomierinājās un atzina, ka svētdienā neklājas traucēt ģenerāli, turklāt tas, jādomā, kaut kur ieaicināts, un tāpēc Pirogovs devās pie kāda kontroles kolēģijas priekš­nieka, kur svētdienas vakaros pulcējās patīkama ierēdņu un virsnieku sabiedrība. Tur jauki pavadīja vakaru un tik skaisti dejoja mazurku, ka sajūsmināja ne vien dāmas, bet arī kava­lierus.