Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

«Brīnumaini ir ierīkota mūsu pasaule!» viņš kādudien do­māja, iedams pa N evas prospektu un atcerēdamies šos divus notikumus. «Cik dīvaini, cik neizdibināmi ar mums spēlējas liktenis! Vai jel kad mēs iegūstam to, ko vēlamies? Vai mēs sasniedzam to, kam, šķiet, tīši gatavoti mūsu spēki? Viss notiek ačgārni. Vienam liktenis piešķīris visskaistākos zirgus, bet šis vienaldzīgi vizinās ar tiem, pavisam neredzēdams to skaistumu, turpretī cits, kuram sirds kaislē kvēlo pēc zirgiem, staigā kā­jām un iztiek ar to, ka noklakšķina mēli, kad garām aizved rikšotāju. Kādam citam ir teicams pavārs, taču diemžēl tik maza mute, ka vairāk par diviem kumosiem nekādi nevar iedabūt iekšā; vēl citam turpretī mute ir Galvenā štāba arkas platumā, bet — ak vai! Sim jāpārtiek ar nožēlojamām vāciskām kartupeļu pusdienām. Cik dīvaini liktenis spēlējas ar mums!»

Taču visdīvainākie notikumi risinājās Ņevas prospektā. Ak, neticiet šim Ņevas prospektam! Es vienmēr ciešāk ievīstos ap­metnī, kad eju pa to, un nemaz necenšos skatīties uz to, kas gadās ceļā. Tas viss ir māns, viss ir sapnis, tas nebūt nav tas, par ko izliekas! Jūs domājat, ka tur tas kungs, kas pastaigājas teicami šūdinātā svārkā, ir ļoti bagāts? Nekā tamlīdzīga: viņam tik vien ir tās mantas kā šis svārciņš. Jums liekas, ka šie divi rešņi, kas apstājušies būvējamās baznīcas priekšā, spriež par tās arhitektūru? Nemaz ar ne: viņi runā par to, cik dīvaini nosē­dušās tās divas vārnas viena otrai pretī. Jums šķiet, ka šis entuziasts, kas mētājas ar rokām, runā par to, ka viņa sieva pa logu trāpījusi ar bumbiņu svešam virsniekam? Nemaz, viņš runā par Lafaijetu 1 . Jūs domājat, ka šīs dāmas… taču dāmām ticiet vismazāk! Mazāk ieskatieties veikalu logos: tur izliktie nieciņi ir jauki, bet ož pēc baismīga daudzuma asignāciju. Un dievs lai pasargā jūs ieskatīties zem dāmu cepurītēm! Lai kā tālē plivinās skaistules apmetnis, es neparko nesekošu tam aiz ziņkārības. Tālāk, dieva dēļ, tālāk no luktura! Un ātrāk, cik spēka ātrāk ejiet tam garām! Tā vēl būs laime, ja tiksit sveikā cauri ar to, ka tas jūsu švīto svārku aplies ar savu smirdošo eļļu. Un ne jau lukturis vien, viss cits tāpat izdveš māņus. Sis Ņevas prospekts melo ik brīdi, bet visvairāk tad, kad nakts sabiezējušā masā nogulstas uz tā un atdala namu baltās un palsās sienas, kad visa pilsēta mirdz un laistās, un dun kā no pērkona grāvieniem, kad kariešu miriādes krīt no tiltiem, kad foreitori [4] klaigā un lēkā zirgu mugurās un kad pats dēmons aizdedz lampas tikai tai nolūkā, lai visu parādītu neīstā gaismā.

1835.

Divdesmit piektā marta datumā Pēterburgā atgadījās neparasti dīvains notikums. Bārddzinis Ivans Jakovļevičs, kas dzīvo Debesbraukšanas prospektā (viņa uzvārds nav zināms, un pat izkārtnē, kur attēlots kungs ar saziepētu vaigu un uzraksts «Un ragus liekam», nekas vairāk nav lasāms), šis bārddzinis Ivans Jakovjevičs pamodās diezgan agri un saoda karstas mai­zes smaržu. Mazliet paslējies gultā, viņš ieraudzīja, ka laulene, diezgan cienījama dāma, kurai ļoti patika dzert kafiju, vilka laukā no krāsns tikko kā izceptas maizes klaipus.

— Šodien es, Praskovja Osipovna, kafiju nedzeršu, — Ivans Jakovļevičs teica, — tās vietā man gribētos apēst siltu maizi ar sīpoliem.

(Tas ir, Ivanam Jakovļevičam gribētos kā vienu, tā otru, taču viņš zināja, ka pilnīgi neiespējami prasīt divus labumus uzreiz, jo Praskovja Osipovna pagalam necieta tādus untumus.) «Lai tas duraks ēd maizi; man jo labāk,» klusībā nodomāja laulene, «paliks lieka porcija kafijas.» Un galdā uzsvieda maizi vien.

Aiz pieklājības Ivans Jakovļevičs virs krekla uzvilka fraku un, nosēdies pie galda, uzbēra uz tā sāli, sadabūja divas sīpol- galvinas, paņēma rokā nazi un, sataisījis nopietnu seju, ņēmās griezt maizi. Pārgriezis klaipu pušu, viņš ieskatījās vidū un, sev par brīnumiem, ieraudzīja kaut ko balsnījam. Ivans Jakov­ļevičs uzmanīgi pabakstīja ar nazi un pataustīja ar pirkstu. «Kaut kas blīvs!» viņš teica savā nodabā. «Kas tas varētu būt?»

Viņš iebāza pirkstus un izvilka — degunu! … Ivanam Jakov- ļevičam ij rokas nolaidās; viņš sāka berzēt acis un taustīt… deguns, patiesi, deguns! Un vēl, šķiet, it kā būtu pazīstams. Šausmas parādījās Ivana Jakovļeviča sejā. Taču šīs šausmas nebija nekas salīdzinājumā ar sašutumu, kas pārņēma lauleni.

— Kam tu, nezvērs, nogriezi degunu? — viņa dusmās brēca. — Blēdis! Dzērājs! Es pati tevi nosūdzēšu policijā. Tīrais laupītājs! Es jau no trim cilvēkiem dzirdēju, ka tu skūdams tā raustot aiz deguniem, ka tie tikko turas.

Ivans Jakovļevičs bija ne dzīvs, ne miris. Viņš red zēja. Jca šis deguns nepieder nevienam citam kā kolēģiju asesoram Kova- ļovam, kuru viņš skuva katru trešdienu un svētdienu.

— Pag, Praskovja Osipovna! Es to ietišu lupata un nolikšu maliņā, lai tur maķenīt pastāv, bet pēc tam iznesīšu ārā.

— Ij dzirdēt negribu! Lai es atļautu istabā turēt nogrieztu degunu?… Vecais sakārni! To vien tikai zina kā švīkāt ar nazi pa siksnu, bet savu pienākumu drīz vien pavisam nejēgs pildīt, vazaņķis, nelietis! Lai es par tevi atbildu policijā?… Ak tu, smuli, dumjais mūlāp! Ārā ar to! Ārā! Nes, kur gribi! Lai ne smakas te nebūtu no tā!

Ivans Jakovļevičs stāvēja galīgi satriekts. Viņš domāja, domāja—un neko nevarēja izdomāt.

— Nelabais viņu zina kā tas gadījies, — beidzot viņš no­teica, pakasījis ar roku aiz auss. — Vai es vakar pārnācu pilnā vai ne, sazin nu, droši pateikt nevaru. Taču pēc visām zīmēm notikums rādās pagalam aplams: jo maize tak ir cepts priekš­mets, bet deguns pavisam kas cits. Neko nesaprotu!…

Ivans Jakovļevičs apklusa. Doma, ka policisti atradīs pie viņa degunu un vainos viņu, padarīja vai traku. Jau viņam pretī rēgojās skaista, ar sudrabu izšūta sarkana apkakle, zo­bens … un viņš drebēja pie visām miesām. Beidzot viņš sa­meklēja savas drēbes un zābakus, apvilkās visus šos draņķīgos apģērba gabalus un, Praskovjas Osipovnas kodīgo vārdu pava­dīts, ietina degunu lupatā un izgāja laukā.

Degunu viņš gribēja kaut kur nobāzt: vai nu aiz stabiņa

pie vārtiem, vai arī izdarīt tā, lai tas nejauši izkrīt, un tad patš nogrieztos sānielā. Taču, kā par spīti, vienmēr pagadījās kāds paziņa, kurš tūliņ sāka iztaujāt: «Kurp iedams?» — vai: «Ķo tad nu tik agri skūsi?» — tā ka Ivans Jakovļevičs nekādi neattapa brīva brīža. Reiz viņš jau bija degunu pavisam nometis, taču sargs jau iztālēm norādīja ar āvu, teikdams: «Cel augšā! Pavei, tev kaut kas izkrita!» Un Ivanam Jakovļevičam vajadzēja pacelt degunu un iebāzt to kabatā. Viņu sagrāba izmisums — jo vairāk tāpēc, ka ļaudis ielā arvien vairojās, veikaliem un bodītēm atveroties.

Viņš nodomāja iet uz Izaka tiltu: vai neizdosies to iemest Ņevā? … Taču jūtos mazliet vainīgs, ka līdz šim neko neesmu pavēstījis par Ivanu Jakovļeviču. vīriju kas visādi j elna cieņu .

[vans Jakovļevičs, ka jau katrs krievu amatnieks, bija draus­mīgs dzērājs. Un, lai gan katru dienu skuva svešus zodus, savējais viņam mūžīgi bija neskūts. Ivanam Jakovļevičam fraka (Ivans Jakovļevičs nekad nevalkāja svārkus) bija raiba, tas ir, tā bija melna, bet visa brūngani dzeltenos un pelēkos planku­mos; apkakle laistījās vien, bet triju pogu vietā karājās tikai diedziņi. Ivans Jakovļevičs bija liels ciniķis, un, kad kolēģiju asesors Kovaļovs skūšanas laikā parasti aizrādīja: «Tev, Ivan Jakovļevič, mūžīgi smird rokas!» — Ivans Jakovļevičs uz to atjautāja: «Kāpēc tām būtu jāsmird?» — «Nezinu, brālīt, bet smird gan,» kolēģiju asesors atbildēja. Un Ivans Jakovļevičs, iešņaucis tabaku, ziepēja par to šim gan vaigus, gan padeguni, gan aizausis, gan zem bārdas, vārdu sakot, kur tikai patikās.