Nikolajs Gogolis - Revidents

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ak kungs un jēziņ, kāds dus­mīgs! Visu zina, visu nolādētie tirgoņi izstāstījuši!

Chļestakovs (sadūšodamies). Un, kaut jūs ar visu savu pulku nāktu man pakaļ — neiešu. Es taisni pie ministra! (Ar dūri uz galda sizdams.) Ko jūs iedrošināties!? ko jūs?

Pilsētas priekšnieks (taisni izstiepies, visā augumā trīsē­dams). Apžēlojieties, nepazudiniet! Man sieva un mazi bērni… nepa­dariet cilvēku nelaimīgu!

Chļestakovs. Nē, es negribu! Ko vēl ne! Kas man daļas! Tāpēc, ka jums sieva un bērni, man jāiet cietumā, tad tā joki! (Bobčinskis pa­bāž galvu pa durvīm un nobijies atraujas.) Nē, pazemīgi pateicos, to es negribu.

Pilsētas priekšnieks (drebēdams). Aiz nezināšanas, nuidie' tikai aiz nezināšanas. Un trūkuma spiests… Padomājiet paši: kroņa algas nepietiek, pat ko tēju un cukuru nopirkt. Ja nu arī bijuši kādi kukuļi, tad tikai paši niecīgākie: kaut kas no ēdamā vai uzvalkam. Un, kas zīmējas uz apakšoficiera atraitni, to, kas nodarbojas ar tirgošanos un kuru es esot licis izpērt… tie ir meli, nudie' meli. To izdomājuši mani ienaidnieki; tie ir tādi ļaudis, kas gatavi mani dzīvu apēst.

Chļestakovs. Ko? Gar tiem man nav nekādas daļas… (Pār­domās.) — Es tomēr nesaprotu, kādēļ jūs man stāstāt par saviem ienaidniekiem un kaut kādu apakšoficiera atraitni… Apakšoficiera atraitne, tas ir pavisam kas cits, bet mani jūs nemēģiniet izpērt, tas jums neizdosies… Ko vēl ne! paskat tik!… Es tak samaksāšu, sa­maksāšu, tikai tagad man nav. Tāpēc vien jau sēžu šeit, ka man nav ne kapeikas!

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Smalks āķis! Ek, kā grib ķert! Kādu miglu laiž acīs! sazin nu, kur gals, kur mala! No kuras puses ķerties klāt. Nu, bet jāmēģina, lai ir, kas ir. Jāmēģina uz labu laimi, lai iznāk, kas iznāk! (Stipri.) Ja jums tiešām vajadzētu naudas vai kā cita, tad es esmu gatavs tūliņ izpalīdzēt. Iebraucējiem pakalpot — tas mans pienākums.

Ch|estakovs. Aizdodiet, aizdodiet man! Es tūliņ samaksāšu traktierniekam. Man vajadzētu tikai pāra simts rubļu vai pat mazāk.

Pilsētas priekšnieks (naudu pasniegdams). Taisni divi simti rubļu, ij skaitīt nav vajadzīgs.

Chļestakovs (naudu saņemdams). Ļoti pateicos! Mājās nobrau­cis, tūliņ jums atsūtīšu… man tas tā nejauši… Redzu, jūs esat krietns cilvēks .. . Tagad pavisam cita lieta.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Paldies dievam! naudu ņēma. Tagad laikam viss būs labi. Divu simtu vietā es viņam četrus iespiedu.

Chļestakovs. Ei Osip! (Osips ienāk.) Pasauc šurp viesnīcas sulaini. (Pilsētas priekšniekam un Dobčinskim.) Bet kāpēc jūs stāvat? Esiet tik laipni, sēstieties! (Dobčinskim.) Pazemīgi lūdzu, sēstieties.

Pilsētas priekšnieks. Nekas, mēs pastāvēsim tāpat.

Chļestakovs. Nu esiet tik laipni, sēstieties. Tagad es nu pama­tīgi redzu jūsu atklātību, sirdi un labvēlību, bet, jāatzīstas, pirmiņ es tiešām domāju, ka jūs esat nākuši, lai mani… (Dobčinskim.) Sēstieties!

(Pilsētas priekšnieks un Dobčinskis nosēstas. Bobčinskis palūkojas pa durvīm un klausās.)

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Jābūt tik drošākam. Viņam tīk, ka tur to par incognito. Labi, izlietosim ari mēs savu triku: izliksimies tā, it kā nemaz nezinātu, kas viņš par cilvēku. (Balsī.) Mēs ar Pēteri Ivanoviču Dobčinski, šejienes muižnieku, darīšanās iedami, ar nolūku iegriezāmies viesnīcā pārliecināties, vai iebraucēji tiek labi ap­kalpoti; es neesmu tāds kā dažs cits pilsētas priekšnieks, kas ne par ko neliekas zinis; man nepietiek ar amata pienākumiem vien, aiz kristīgas cilvēkmīlestības es gribu, lai ikvienam mirstīgajam tiktu parādīta laba uzņemšana — un te nu it kā par atmaksu liktenis pagādā tik patīkamu iepazīšanos.

Chļestakovs. Man pašam arī liels prieks. Taisnību sakot, bez jums man vēl ilgi nāktos še palikt; nekādi nevarēju izdomāt, ar ko samaksāt.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Jā, stāsti tu man! nezināji, ar ko samaksāt! (Stipri.) Iedrošinos prasīt, uz kurieni un kādām vietām braukdami?

Chļestakovs. Braucu uz Saratovas guberņu, uz savu muižu.

Pilsētas priekšnieks (sāņus, ar seju, kura pieņem ironijas izpausmi). Uz Saratovas guberņu! Ā? — Un pat nenosarkst! O, ar tādu jāuzmanās! (Stipri.) Labu darbu esat uzsākuši. Bet zīmējoties uz ceļu: saka, no vienas puses, nepatikšanas, kad zirgi jāgaida, bet, no otras puses, atkal prātam sava izprieca. Jūs taču vairāk tikai sava paša izprie­cas dēļ braucat?

Chļestakovs. Nē, tēvs mani aicina. Vecis saskaities par to, ka es Pēterburgā līdz pat šim vēl neko neesmu uzkalpojis. Viņš domā, — kā atbraucis, tā tūliņ tev Vladimiru kārs pogcaurumā. Nē, es labprāt viņu pašu sūtītu, lai pabružā kanceleju solus.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Nedod dievs, cik mānīgs! ij veco tēvu pin klāt! (Stipri.) Nu, vai uz ilgu laiku tur braucāt?

Chļestakovs. Tiešām nezinu. Mans tēvs, vecs maita, stūrgal­vīgs un ciets kā koks. Bet es viņam taisni teikšu: dariet, ko zināt, bet es bez Pēterburgas dzīvot nevaru. Un par ko īsti man savs mūžs te jānokvern ar zemniekiem? Tagad nav vairs veci laiki; mana dvēsele slāpst pēc gara gaismas.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Smalki izdomājis! Melo vienā melošanā, bet nekur nesamisas. Un taču tāds neizskatīgs, maziņš, šķiet, ar nagu varētu nospiest. Nu pagaidi vien! gan tu man izpļāpāsi. Gan es tevi piespiedīšu pastāstīt ko vairāk. (Stipri.) Ļoti patiesīgi sacījāt. Ko tādā nomalē lai dara? Tāpat kā še: naktīm neguli, pūlies tēvzemes labā, netaupi it neko, bet atalgojums nezinkad vēl būs. (Aplaiž acis istabai apkārt.) Liekas, šī istaba ir drusku mikla?

Chļestakovs. Nelādzīga istaba, un blaktis tādas, kādas nekur vēl neesmu redzējis, kož kā suņi.

Pilsētas priekšnieks. Lai nu viens saka! tāds izglītots viesis un cieš no kā? no kaut kādām nelieša blaktīm, kuras nezin kāpēc pavisam radušās pasaulē! Jā, pat tumšs šajā istabā?

Chļestakovs. Pavisam tumšs. Saimniekam paradums nevienam nedot sveces. Citreiz gribas kaut ko pastrādāt, palasīt,, kad uznāk fantā­zija, kaut ko uzrakstīt, — nav iespējams: tumšs, tumšs!

Pilsētas priekšnieks. Ja drīkstētu jūs lūgt… bet nē, neesmu cienīgs.

Chļestakovs. Nu ko?

Pilsētas priekšnieks. Nē, ne! neesmu cienīgs, neesmu cienīgs!

Chļestakovs. Nu sakiet taču!

Pilsētas priekšnieks. Es gandrīz būtu iedrošinājies… Man mājā priekš jums ir skaista istaba, gaiša, klusa … Bet nē, pats jau apzinos, ka tas būtu par daudz liels gods… Nesaskaistieties vien, nudie', tikai aiz tīras sirds vien ieminējos.

Chļestakovs. Gluži otrādi, lūdzu, es ar lielāko patikšanu. Man daudz tīkamāk privātā mājā nekā šitādā kabakā.

Pilsētas priekšnieks. Ak, man tāds prieks! Ak, kā sieva priecāsies! Tas jau manā dabā: viesmīlīgs esmu no pašas bērnības, it sevišķi, ja viesis izglītots cilvēks. Nedomājiet, ka es to saku glaimodams, nē, tā netikuma man nav, runāju no pilnas sirds.

Chļestakovs. Pazemīgi pateicos! Es pats arī — es nemīlu div­kosīgus cilvēkus. Man ļoti pa prātam jūsu atklātība un labvēlība, es, jāsaka, vairāk nekā nevēlētos kā tikai, lai parāda man uzticību un cieņu, cieņu un uzticību.

DEVĪTAIS SKATS

Tie paši un viesnīcas sulainis, Osipa pavadīts. Bobčinskis

ieskatās pa durvīm.

Sulainis. Likāt mani saukt?

Chļestakovs. Jā, dod šurp rēķinu.

Sulainis. Jau sen jums nodevu otro.

Chļestakovs. Es vairs neatminos tavus muļķīgos rēķinus. Saki, cik tur bija?