Nikolajs Gogolis - Revidents

Luka Lukičs (sāņus). Bet man, nelietis, vēl vakar novinnēja simts rubļu.

Pilsētas priekšnieks. Es labāk savu laiku ziedoju valsts labā.

Chļestakovs. Nu tas, jāsaka, gluži tā nav … Viss atkarājas no tā, no kādas puses kurais skatās uz šo lietu. Ja, par piemēru, tu pasē, kad visiem trim vajag trumpēt.. . tad nu, zināms .. . Nē, nesakiet vis, citreiz ļoti vilinoši saspēlēt.

SESTAIS SKATS

Tie paši, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos stādīt priekšā ģimeni: mana sieva un meita.

Chļestakovs (klanīdamies). Cik es laimīgs, kundze, ka man savā ziņā prieks jūs redzēt.

Anna Andrejevna. Mums vēl patīkamāk redzēt tādu augstu personu.

Chļestakovs (dižodamies). Bet atļaujiet, kundze, pavisam otrādi: man vēl patīkamāk.

Anna A n d r e j e v n a. Nu kā nu tā! Jūs to sakāt tikai tā, kompli­menta dēļ. Pazemīgi lūdzu, sēstieties.

Chļestakovs. Jūsu tuvumā stāvēt ir jau laime; tomēr, ja nu jūs katrā ziņā gribat, es apsēdīšos. Cik es esmu laimīgs, ka beidzot sēžu jums blakus!

Anna Andrejevna. Atvainojiet, ka es nedrīkstu ticēt, ka jūs to uz mani… Es domāju, jums pēc dzīves galvaspilsētā ceļošana likās visai nepatīkama.

Chļestakovs. Ārkārtīgi nepatīkama. Paradis dzīvot, comprenezvous , spožā sabiedrībā, piepeši atrodies ceļā: netīri traktieri, neizglītības tumsa … Atzīstos, ja netrāpījies šāds gadījums, kas man … (lūkojas uz Annu Andrejevnu) tā atlīdzina par visu . .

Anna A n d r e j e v n a. Nē, patiešām, cik jums gan vajag būt ne­patīkami.

Chļestakovs. Tomēr, kundze, šajā acumirklī man ļoti patīkami.

Anna Andrejevna. Ak ko nu! Jūs man parādāt par daudz goda. Es to nepelnu.

Chļestakovs. Kādēļ nepelnāt? Jūs, kundze, pelnāt gan.

Anna Andrejevna. Es dzīvoju uz laukiem.

Chļestakovs. Nu jā, bet tomēr ari laukiem ir savi uzkalniņi, strautiņi. . . zināms, kas to nu gribēs salīdzināt ar Pēterburgu! Pēter­burga! tiešām, kas tur par dzīvi! Jūs varbūt domājat, ka es tur esmu tikai tāds pārrakstītājs; nē, pats nodaļas priekšnieks man draugos. Šitā uzsit uz pleca: «Atnāc, brālīt, pusdienās.» Es tikai uz pāra minūtēm noeju departamentā un tad arī tikai, lai pasacītu: tu dari to un tu atkal to. Pārrakstīšanas ierēdnis tur, tāds spalvas grauzējs, tas ar to savu spalvu tikai — trr … trr . . . laiž vaļā. Pat par kolēģiju asesoru gribēja mani celt, bet es domāju, kam to? Sargs pa kāpnēm man skrien ar suku pakaļ. «Atļaujiet,» saka, «Ivan Aleksandrovič, es jums zābakus nospodrināšu.» (Pilsētas priekšniekam.) Ko jūs, kungi, stāvat? Lūdzu, sēstieties!

Pilsētas p r i e k š n i e k s. Čina tāda, ka vēl var pastāvēt kājās. (Reizē)

Artemijs Filipovičs. Mēs tāpat pastāvēsim. (Reizē)

Luka Lukičs. Nemaz nerūpējieties! (Reizē)

Chļestakovs. Bez činām! Lūdzu, sēstieties. (Pilsētas priekšnieks un visi citi apsēžas.) Es nemīlu ceremonijas. Pavisam otrādi, pat cenšos, cenšos pakļūt garām neievērots. Bet nekādi nav iespējams noslēpties, nekādi! Līdzko tik kur ieeju, tūliņ čukst: «Lūk, kur,» saka, «Ivans Aleksandrovičs nāk!» Reiz pat mani noturēja par virspavēlnieku: zaldāti lēca no hauptvaktes un ar šautenēm tā. Vēlāk oficieris, mans labs pa­ziņa, saka: «Nu, brālīt, mēs tevi pavisam noturējām par virspavēlnieku!»

Anna Andrejevna. Sakiet nu!

Chļestakovs. Mani jau visur pazīst. Ar smukākām aktrisēm esmu pazīstams. Es jau pats arī šādas tādas ludziņas … Ar literātiem bieži satiekos. Puškins man liels draugs. Es viņam arvien saku: «Nu, ko tu, Puškin, brāl?» — «Nu, neko, brāl,» šis atbild, «tāpat pa vecam…» Liels savādnieks!

Anna Andrejevna. Ak tad jūs rakstāt ar? Cik patīkami gan laikam tādam sacerētājam! Jūs droši vien žurnālos arī drukājat?

Chļestakovs. Jā, arī žurnālos drukāju. Man ir jau daudz sace­rējumu: «Figaro kāzas, Velna Roberts, Norma …» Ij nosaukumus vairs neatminos. Un viss tas tā nejauši: nemaz negribēju rakstīt, bet teātra direkcija saka: «Lūdzams, brālīt, uzraksti kaut ko.» Nodomāju pie sevis: «Na, kas tur liels, ņems un uzrakstīs.» Un tad, liekas, vienā pašā vakarā visu uzrakstīju, visus pārsteidzu. Man ārkārtīgi vieglas domas. Viss, kas nācis klajā ar barona Brambeusa vārdu, «Kuģis Cerība» un «Maskavas Telegrāfs»… tas viss manis sarakstīts.

Anna Andrejevna. Sakiet, tātad jūs bijāt tas Brambeuss?

Chļestakovs. Nu kā tad, es viņiem visiem dzejoļus izlaboju. Smirdins man par to maksā četrdesmit tūkstošus.

Anna Andrejevna. Tad laikam arī Jurijs Miloslavskis jūsu sa­cerējums?

Chļestakovs. Jā, tas ir mans sacerējums.

Anna Andrejevna. Es jau tūliņ domāju.

Marija Antonovna. Bet, māmiņ, tur sacīts, ka to Zagoskina kungs sarakstījis.

Anna Andrejevna. Nu kā tad, es jau domāju, ka arī te tu sāksi strīdēties.

Chļestakovs. Ak jā, taisnība gan: sitas ir Zagoskina darbs, bet ir vēl viens otrs Jurijs Miloslavskis, un tas tad ir mans.

Anna Andrejevna. Nu, es katrā ziņā būšu to jūsējo lasījusi. Cik jauki uzrakstīts!

Chļestakovs. Jāsaka, es no literatūras vien tikai pārtieku. Mans nams pirmajā vietā Pēterburgā. Malu malās pazīstams: Ivana Aleksandroviča nams. (Pret visiem griezdamies.) Esiet tik laipni, kungi, kad atbraucat Pēterburgā, lūdzu, lūdzu, iegriezieties pie manis, es balles arī rīkoju.

Anna Ivanovna. Varu gan iedomāties, ar kādu gaumi un grez­numu jūs rīkojat balles!

Chļestakovs. Labāk ij nerunāt. Uz galda, par piemēru, arbūzs — septiņi simti rubļu viens pats arbūzs. Zupa tā pat kastrolī taisni no Parizes ar tvaikoni atbraukusi; kā attaisa vāku — garaiņi, kuriem līdzīgu dabā nevar atrast. Un katru dienu pa ballēm. Tur mums pie vista pašiem sava kompānija: ārlietu ministrs, franču sūtnis, angļu, vācu sūtnis un es. Un tad spēlējot tā nopūlas, ka vai bez jēgas. Ko tikai uzskriesi pa kāpnēm savā istabiņā ceturtajā stāvā, tā pakliedz ķēkšai: «Na, Mavruška, saņem mēteli . . .» Ko es melšu — pavisam aizmirsu, ka es dzīvoju apakšstāvā. Kāpnes vien man maksā … Bet interesanti paskatīties manā priekšistabā no rīta, kamēr es vēl neesmu uzcēlies: grafi un kņazi, ka ņudz vien, un san kā kamenes, tik vien dzirdi kā ž… ž… ž… Citreiz pats ministrs … (Pilsētas priekšnieks un pārējie nobijušies saceļas no saviem krēsliem.) Man pat uz vēstulēm raksta: jūsu ekselence. Vienreiz man pat viss departaments bij jāpārvalda. Tā savādi gadījās: direktors aizbraucis — kur aizbraucis, neviens nezin. Nu, saprotama lieta, "sākās apspriešana: kā, ko, kas lai izpilda viņa vietu? Daudziem ģenerāļiem gribējās un mēģināja — bet, kā sāk — nē, neiet. Liekas viegla lieta, bet, kad ieskatās — vienkārši velns lai .parauj! Vēlāk šie redz, ka nekā nevar izdarīt — nu pie manis. Un tajā pašā acumirklī pa ielām ziņneši, ziņneši, ziņneši… varat iedomāties, trīsdesmit pieci tūkstoši ziņnešu vien! Sakiet nu, ko man darīt: «Ivan Alekšandrovič, nāciet pārvaldīt departamentu!» Es, jāsaka, drusku apjuku: biju iznācis rīta svārkos, gribēju atteikties, bet nodomāju, dabūs vēl ķeizars zināt… jā, un dienesta grāmatiņa tak arī… «Ja vēlaties, kungi, es uzņemos šo pienākumu, uzņemos,» es saku, «lai tad ar no­tiek,» es saku, «es uzņemos, tikai tad pie manis: ni, ni, ni! man ausis dzirdīgas! gan es jūs…» Un tiešām: kā eju departamentam cauri — taisni kā zemestrīce, visi dreb un trīs kā lapas. (Pilsētas priekšnieks un pārējie trīs no bailēm; Chļestakovs Iekaist vēl vairāk.) O, es jokus neprotu; es viņiem visiem sadevu mācību! Pati valsts padome manis bai­dās. Jā, kas tad man tur? Tāds nu es vienreiz esmu! es ne uz vienu neskatīšos … es visiem saku: «Es pats zinu, kas es esmu, pats.» Es esmu visur, visur. Uz ķeizara pili katru dienu braucu. Mani rītu pat cels par feldmarš . . . (paslīd un tikko nepakrīt uz grīdas, bet ierēdņi to godbijīgi satur).