Nikolajs Gogolis - Revidents

Amoss Fjodorovičs (klanās un Iet laukā; sāņus). Nu mednis rokā!

Chļestakovs (pēc tam kad tiesnesis izgājis). Tiesnesis ir krietns cilvēks!

CETURTAIS SKATS

Chļestakovs un pastmeistars (ienāk, taisni izstiepies, mundierī tērpies,

zobenu pieturēdams).

Pastmeistars. Man ir tas gods stādīties priekšā: pastmeistars, galma padomnieks Spekins.

Chļestakovs. A, ļoti priecājos! Es mīlu patīkamu sabiedrību. Sēstieties. Jūs taču pastāvīgi dzīvojat še?

Pastmeistars. Jā gan.

Chļestakovs. Man šī pilsētiņa patīk. Zināms, iedzīvotāju nav tik daudz — bet kas par to? Nav jau galvaspilsēta. Nu, vai nav taisnība: galvaspilsēta tā nav?

Pastmeistars. Pilnīga taisnība.

Chļestakovs. Tikai galvaspilsētā taču pilnīgi valda smalkais tonis, tur nav provinces zostēviņu. Kā jūs domājat, vai nav tā?

Pastmeistars. Taisni tā! (Sāņus.) Tomēr viņš nemaz nav lepns: par visu izprašņā.

Chļestakovs. Bet tomēr, sakiet paši, vai arī mazā pilsētiņā nevar laimīgi nodzīvot?

Pastmeistars. Taisni tā.

Chļestakovs. Pēc manām domām, kas tad vajadzīgs: tikai ka tevi ciena un patiesīgi mīl — vai nav taisnība?

Pastmeistars. Taisni tā.

Chļestakovs. Atzīstos, man prieks, ka jūs domājat tāpat kā es. Varbūt mani sauks par savādnieku, bet man nu reiz tāds raksturs. (Viņam acis lūkodamies, runā pie sevis.) Bet palūgšu arī sitam past­meistaram aizdot. (Skaņi.) Kāds savāds atgadījums: ceļā esmu iztērējis beidzamo kapeiku. Vai nevarat aizdot man trīssimt rubļu?

Pastmeistars. Kāpēc ne? Ieskatu par lielāko laimi. Lūdzu, te būs. No visas sirds esmu gatavs pakalpot.

Chļestakovs. Ļoti pateicos. Atzīstos, man ne pagalam netīkas ceļā kaut ko pieciest. Vai ne?

Pastmeistars. Taisni tā. (Pieceļas, izstiepjas un pietur zobenu.) Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni… Vai nebūs kādi norādī­jumi attiecībā uz pasta pārvaldi?

Chļestakovs. Nē, nekādi.

(Pastmeistars klanās un aiziet.)

Chļestakovs (cigāru aizsmēķēdams). Man liekas, pastmeistars arī ir ļoti labs cilvēks; vismaz pakalpīgs. Tādi cilvēki man patīk.

PIEKTAIS SKATS

Chļestakovs un Luka Lukičs.

Luka Lukičs (kuru gandrīz grūšus iegrūž pa durvīm, aiz viņa gandrīz skaļi dzirdama baiss: «Ko baidies?»).

Luka Lukičs (trīsēdams viņš izstiepjas un pietur zobenu). Man ir tas gods stādīties priekšā: skolu pārraugs, titularpadomnieks Chlopovs.

Chļestakovs. Ā, lūdzu, lūdzu! Sēstieties, sēstieties! Vai nevēla­ties cigāru? (Sniedz viņam cigāru.)

Luka Lukičs (pie sevis, nezinādams, ko darīt). Še tev! To nu es nekādā ziņā nesagaidīju. Ņemt vai neņemt?

Chļestakovs. Ņemiet, ņemiet; tas ir labs cigārs. Zināms, tāds jau nav kā Pēterburgā. Tur, draudziņ, tiku pīpējis cigārus par divdesmit-pieci rubļi simtā — es jums saku, izpīpējis aplaizies vien. — Te būs uguns, aizpīpējiet vien. (Pasniedz viņam sveci.)

Luka Lukičs (trīsēdams mēģina aizpīpēt).

Chļestakovs. To galu taču nē!

Luka Lukičs (nobīlī nomet cigāru, nospļaujas, atmet ar roku, pie sevis). Velns lai parauj visu! Nolādētā bailība! nu esmu pagalam…

Chļestakovs. Kā redzu, jūs neesat vis no pīpētājiem. Jāatzīstas, tā ir mana vājība. Gluži tāpat kā ar sieviešu dzimumu, neparko nevaru būt vienaldzīgs. Kā jūs? Kādas jums visvairāk patīk — brunetes vai blondas?

Luka Lukičs (vislielākā nesaprašanā, ko atbildēt).

Chļestakovs. Nē, sakiet vien droši: brunetes vai blondas?

Luka Lukičs. Neiedrošinos zināt.

Chļestakovs. Nē, nē bez kādām izrunām! Es katrā ziņā gribu zināt jūsu garšu.

Luka Lukičs. Iedrošinos ziņot.. . (Sāņus.) Nu, pats nezinu, ko runāju.

Chļestakovs. Aha! negribat teikt! Droši vien pats kādā brunetē mazliet ieķēries. Atzīstieties, esat ieķērusies?

Luka Lukičs (klusē).

Chļestakovs. Ahā! Nosarkāt! Redziet, redziet! Kādēļ jūs neru­nājat?

Luka Lukičs. Esmu nobijies, jūsu lab … augst… eksel… (Sāņus.) Iegāza, nolādētā mēle, iegāza!

Chļestakovs. Nobijaties? Jā, manās acīs tiešām ir kaut kas, kas uzdzen bailes, vismaz to es zinu, ka neviena sieviete tās nevar izturēt, vai nav taisnība?

Luka Lukičs. Taisni tā.

Chļestakovs. Man tāds dīvains atgadījums: ceļā esmu iztērējis visu naudu. Vai jūs nevarat aizdot man trīssimt rubļu?

Luka Lukičs (pa kabatām grābstīdamies, pie sevis). Tā tik būtu ķeza, ja nebijis! Ir, ir! (Izvelk un drebēdams sniedz papīrnaudas ga­balus.)

Chļestakovs. Pazemīgi pateicos.

Luka Lukičs. Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni.

Chļestakovs, Sveiki!

Luka Lukičs (gandrīz skriešus dodas taukā un runā sāņus). Nu paldies dievam! Varbūt uz skolu nenāks!

SESTAIS SKATS

Chļestakovs un Artemijs Filipovičs, taisni izstiepies, zobenu pieturēdams.

Artemijs. Filipovičs. Man ir tas gods stādīties priekšā: patversmju aizgādnis, galma padomnieks Zemļaņika. Chļestakovs. Sveiki, pazemīgi lūdzu sēsties.

Artemijs Filipovičs. Man bij tas gods jūs pavadīt un perso­nīgi uzņemt manai aizgādībai uzticētā iestādē.

Chļestakovs. Ak jā! atminos. Jūs mani ļoti brangi pacienājāt ar brokastīm.

Artemijs Filipovičs. Pēc iespējas pūlos tēvijas dienestā.

Chļestakovs. Atzīstos, tā mana vājība — tīk man labi paēst. Sakiet, lūdzami, man liekas, vakar jūs bijāt tā kā drusku mazāks augumā, vai nav taisnība?

Artemijs Filipovičs. Var gan būt. (Pēc brīža klusēšanas.) Varu sacīt, ka es netaupu pūļu un dedzīgi izpildu savu dienestu. (Pie­virzās tuvāk ar savu krēslu un runā pusbalsī.) Bet šejienes pastmeistars gan itin neko nedara: visas pasta lietas uz to beidzamo nolaistas — sūtī­jumi tiek tīšām aizturēti… lūdzu, izmeklējiet paši. Tiesnesis ar, tas pats, kas te nupat priekš manis bij, tikai zaķus dzenā, iestādes, telpās tur suņus, un uzvešanās, jāatzīstas jums — lai viņš arī mans radinieks un draugs, tomēr tēvzemes labā man tas jādara — uzvešanās viņam pa­visam nepielaižama. Še ir kāds muižnieks Dobčinskis, ko jūs jau esat redzējuši, un, ko. tikai sitas Dobčinskis kaut kur aiziet no mājas, tā šis tūliņ tur un ciemojas pie viņa sievas — es esmu gatavs kaut pazvērēt… un paskatieties vien uz viņa bērniem: it neviens no tiem nelīdzinās Dobčinskim, bet visi, pat mazā meitenīte, kā izspļauts tiesnesis.

Chļestakovs. Sakiet jel! es to nekad nebūtu domājis.

Artemijs Filipovičs. Tāpat šejienes skolas pārraugs… Es nezinu, kā priekšniecība varēja viņam uzticēt tādu uzdevumu. Viņš ir sliktāks par jakobinieti un iepotē jaunajai paaudzei tik nevēlamus ieska­tus, ka pat izteikt grūti. Vai varbūt pavēlēsiet, es-to visu izlikšu uz papīra?

Chļestakovs. Labi, kaut arī uz papīra. Man būs ļoti patīkami. Ziniet, es garlaicības brīžos mīlu palasīt kaut ko interesantu… Kā jūsu vārds? es vienmēr aizmirstu.

Artemijs Filipovičs. Zemļaņika.

Chļestakovs. Ak jā, Zemļaņika! Bet sakiet, lūdzami, vai jums pašam bērniņi ir?

Artemijs Filipovičs. Kā nē! pieci gabali; divi jau lieli.

Chļestakovs. Sakiet jel, lieli! Nu, kā viņi… kā viņi tā? …

Artemijs Filipovičs. Tas ir, jūs laikam gribat prasīt, kā viņus sauc?

Chļestakovs. Jā, jā, kā viņus sauc?

Artemijs Filipovičs. Nikolajs, Ivans, Elizabete, Marija un Perepetuja.

Chļestakovs. Tas ir labi.

Artemijs Filipovičs. Nedrīkstēdams ilgāk traucēt ar savu klātbūtni, atraut laiku, kas nodomāts svētiem pienākumiem… (Klanās un taisās Iet.)