Nikolajs Gogolis - Revidents

Marija Antonovna. Ak!

Chļestakovs. No kā jūs tā izbijāties, jaunkundz?

Marija Antonovna. Nē, es nemaz neizbijos.

Chļestakovs (dižodamies). Lūdzu, jaunkundz, man ļoti patī­kami, ka jūs mani noturējāt par tādu cilvēku, no kura … Vai drīkstu jautāt: kurp jūs gribējāt iet?

Marija Antonovna. Es tiešām nekur negāju.

Chļestakovs. Nu, bet kāpēc jūs, par piemēru, nekur negājāt?

Marija Antonovna. Es domāju, ka varbūt māmiņa še …

Chļestakovs. Nē, bet man gribētos zināt, kāpēc jūs nekur negājāt?

Marija Antonovna. Es jūs iztraucēju. Jūs nodarbojāties ar svarīgām lietām.

Chļestakovs (dižodamies). Jūsu acis ir labākas nekā visas sva­rīgās lietas… Jūs mani nekā nevarat traucēt, it nekādā veidā nevarat; pavisam otrādi, jūs varat darīt man patikšanu.

Marija Antonovna. Jūs runājat tā kā galvaspilsētā.

Chļestakovs. Tādai daiļai būtnei kā jūs. Vai drīkstu būt tik laimīgs un piesolīt jums krēslu? Bet nē, jums nevajag krēslu, bet troni.

Marija Antonovna. Es patiešām nezinu… man tā kā bij jāiet. (Nosēstas.)

Chļestakovs. Kāds jums smuks lakatiņš!

Marija Antonovna. Jūs zobgaļi, jūs tikai smejaties par maz-pilsētniecēm.

Chļestakovs. Ak jaunkundz, kā es vēlētos būt jūsu lakatiņš, lai varētu apkampt jūsu lilijas kakliņu.

Marija Antonovna. Es pavisam nesaprotu, par ko jūs runājat: kas par lakatiņu… Kāds šodien savāds laiks!

Chļestakovs. Bet jūsu lūpiņas, jaunkundz, ir labākas nekā jeb­kāds laiks.

Marija Antonovna. Jūs tikai tā vien runājat… Es jūs lūgtu labāk ierakstīt man albumā kaut kādus pantiņus par piemiņu. Jūs droši vien viņu daudz zināt.

Chļestakovs. Jums, jaunkundz, visu, ko gribat. Prasiet, kādus pantus jūs vēlaties?

Marija Antonovna. Nu, kaut kādus, tādus — labus, jaunus.

Chļestakovs. Ko nu par pantiem! Es viņu daudz zinu.

Marija Antonovna. Nu sakiet, kādus jūs man ierakstīsiet?

Chļestakovs. Nu kas tur vēl ko sacīt? Es jau viņus tāpat zinu.

Marija Antonovna. Es tos ļoti mīlu . . .

Chļestakovs. Man viņu daudz un dažādi. Nu, teiksim, es jums kaut šito: «Ko, cilvēk, savā bēdu lejā uz dievu velti dusmojies…» vai arī citus … tagad nevaru atcerēties; tas viss tomēr nav nekas. Tā vietā es jums labāk dāvināšu savu mīlestību, kūra no jūsu skatiena … (Pie­virza krēslu tuvāk.)

Marija Antonovna. Mīlestību! Es nesaprotu, mīlestību… es nekad neesmu zinājusi, kas tā par mīlestību… (Atvirza krēslu.)

Chļestakovs. Kādēļ tad jūs atvirzāt savu krēslu? Labāk sēdēsim tuvu blakus viens otram.

Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kādēļ tad tuvu? Tāpat var jau ari tālu.

Chļestakovs (pievirzīdamies). Kādēļ tad tālu? Tāpat jau var arī tuvu.

Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kam tad nu tā?

Chļestakovs (pievirzīdamies). Jums tikai tā liekas, ka tuvu; bet iedomājieties, ka tālu … cik laimīgs es būtu, jaunkundz, ja varētu jūs piespiest savā apskāvienā.

Marija Antonovna (skatās logā). Kas tur tā it kā aizlaidās garām? Žagata vai kāds cits putns.

Chļestakovs (noskūpsta viņas plecu un skatās logā). Tā ir žagata.

Marija Antonovna (saniknota pieceļas). Nē, tas nu par daudz . . . Tāda nekaunība! . ..

Chļestakovs (aizturēdams viņu). Piedodiet, jaunkundz: es to darīju aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības.

Marija Antonovna. Jūs laikam turat mani par tādu provincieti… (Grib aiziet.)

Chļestakovs (vēl vienmēr aizturēdams). Aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības. Es tikai tā pajokoju; nedusmojieties, Marija Antonovna! Esmu gatavs uz ceļiem izlūgties piedošanu. (Nokrīt ceļos.) Piedodiet jel, piedodiet! Jūs redzat, es stāvu ceļos.

TRĪSPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Anna Andrejevna.

Anna Andrejevna (Chļestakovu ceļos Ieraudzījusi). Ak, kas tas!

Chļestakovs (pieceldamies). A, velns lai parauj!

Anna Andrejevna (meitai). Ko tas nozīmē, cienītā? Kas tā par uzvešanos?

Marija Antonovna. Es, māmiņ …

Anna A n d r e j e v n a. 'Ej prom no šejienes! Vai dzirdi, projām! projām! Un neiedrošinies vairāk acīs rādīties. (Marija Antonovna raudā­dama iziet.) Atvainojiet, bet es esmu pārsteigta …

Chļestakovs (sāņus). Bet šitā arī nav gluži smādējama, tīri glīta. (Krīt ceļos.) Kundze, jūs redzat, es degu aiz mīlestības.

Anna Andrejevna. Kā! jūs ceļos? Ak, celieties augšā, celieties, grīda še nav visai tīra.

Chļestakovs. Nē, uz ceļiem, katrā ziņā uz ceļiem es gribu dzir­dēt, kas man ir nolemts, dzīvība vai nāve!

Anna Andrejevna. Bet atļaujiet, es vēl labi neizprotu jūsu vārdu nozīmi. Ja nemaldos, jūs man atklājat savas jūtas pret manu meitu.

Chļestakovs. Nē, jūsos es esmu iemīlējies! Mana dzīvība karā­jas mata galā. Ja jūs apnicināt manu mūžīgo mīlestību, tad man vairs nav vērts dzīvot zemes virsū. Ar liesmu pilnu krūti izlūdzos jūsu roku.

Anna Andrejevna. Bet atļaujiet piezīmēt: es savā ziņā… esmu jau apprecēta.

Chļestakovs. Tas nav nekas! Mīlestība nepazīst robežu; jau Karamzins sacīja: «Likumi nosoda.» Mēs aizbēgsim tālu strauta ēnā … Jūsu roku, izlūdzos jūsu roku!

ČETRPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Marija Antonovna (piepeši ieskrien).

Marija Antonovna. Māmiņ, papiņš sacīja, lai jūs … (Ierauga Chļestakovu uz ceļiem, iekliedzas.) Ak, kas tas!

Anna Andrejevna. Nu ko tu? ko tu nāc? ko tev vajag? Kas tā par aušību! Ieskrien piepeši kā aizsvilusies kaķe. Nu kas tev te ko brīnī­ties? Nu ko tu gan iedomājies? Skaidri tā kā trīs gadus vecs bērns. Nemaz, nemaz, nemaz tā neuzvedas, tā neizskatās, ka viņai būtu astoņ­padsmit gadu. Es nezinu, kad tu kļūsi saprātīgāka, kad tu sāksi uzvesties tā, kā pieklājas labaudzinātai meitai; kad tu zināsi, kas ir pieklājība un solida uzvešanās.

Marija Antonovna (caur asarām). Es, māmiņ, tiešām nezi­nāju …

Anna Andrejevna. Tev mūžam kaut kāds caurvējš skraida pa galvu, tu mācies no Ļapkina-Tjapkina meitām. Kas tev uz viņām jāska­tās! uz viņām tev nav jāskatās. Tev ir citi paraugi — tavā priekšā ir tava māte. Lūk, kādiem paraugiem tev jāseko.

Chļestakovs (meitas roku saķerdams). Anna Andrejevna, ne­pretojieties mūsu laimei, dodiet savu svētību mūžīgai mīlestībai!

Anna Andrejevna (pārsteigta). Tātad jūs viņu …

Chļestakovs. Nolemiet: dzīvību vai nāvi?

Anna Andrejevna. Nu redzi, muļķe, nu redzi: tevis, tādas draņķes dēļ viesim labpatika stāvēt ceļos; bet tu tūliņ kā traka skrien iekšā. Nu tiešām būtu vērts, ka es noraidītu: tu neesi tādas laimes cie­nīga.

Marija Antonovna. Vairāk tā nedarīšu, māmiņ, nudie', turp­māk vairs nedarīšu.

PIECPADSMITAIS SKATS

Tie paši un pilsētas priekšnieks (steigšus).

Pilsētas priekšnieks. Jūsu ekselence! esiet žēlīgi! esiet žēlīgi!

Chļestakovs. Kas jums kaiš?

Pilsētas priekšnieks. Te tirgoņi žēlojas jūsu ekselencei. Ar goda vārdu apgalvoju, ka ij puse nav no tā, ko viņi stāstīja. Viņi paši ar svaru un mēru krāpj ļaudis. Apakšoficiera atraitne melo, ka es licis viņu izpērt; melo, nudie' melo. Viņa pati sevi izpērusi.

Chļestakovs. Lai tā apakšoficiera atraitne iet ratā — kas man gar viņu!

Pilsētas priekšnieks. Neticiet, neticiet! Tās ir tādas me­les… viņām, lūk, šitāds bērns ar neticēs. Visa pilsēta viņas pazīst par melēm. Un par tām blēdībām iedrošinos ziņot, tie ir tādi blēži, kādus visa pasaulē nesameklēs.