Nikolajs Gogolis - Revidents

Visi. Atdodiet, Artemij Filipovič, atdodiet vēstuli. (Korobkinam.) Lasiet!

Artemijs Filipovičs. Tūliņ! (Atdod vēstuli.) Redziet, še… (Ar pirkstu aizslēpdams.) Lasiet to no šīs vietas. (Visi spiežas viņam virsū.)

Pastmeistars. Lasiet! Lasiet! Kas par niekošanos, visu lasiet!

Korobkins (lasa). «Patversmju aizgādnis Zemļaņika ir gatavais cūkcepure.»

Artemijs Filipovičs (skatītājiem). Nekādas asprātības nav! Cūkcepure! Kas tad redzējis cūku ar cepuri?

Korobkins (lasa tālāk). «Skolu pārraugs jau pa gabalu smird pēc sīpoliem.»

Luka Lukičs (skatītājiem). Nudie', nekad sīpolus neesmu mutē ņēmis!

Amoss Fjodorovičs (sāņus). Paldies dievam, vismaz par mani nekas nav …

Korobkins (lasa). «Tiesne …»

Amoss Fjodorovičs. Te nu bij … (Skani.) Kungi, man lie­kas, ka vēstule pārāk gara. Un velns lai viņu parauj, kam mums tādas draņķības lasīt!

Luka Lukičs. Nē!

Pastmeistars. Nē, lasiet!

Artemijs Filipovičs. Nē, kad lasīt, tad lasīt!

Korobkins (lasa tālāk). «Tiesnesis Ļapkins-Tjapkins vislielākā mērā movetons (*Rupjš cilvēks) …» (Apstādamies.) Laikam kāds franču vārds.

Amoss Fjodorovičs. Velns viņu zin, ko tas nozīmē! Labi vēl, ka tikai blēdis, bet var jau būt, ka vēl kas ļaunāks.

Korobkins (lasa tālāk). «Bet vispārīgi — viesmīlīgi un labsirdīgi ļautiņi. Sveiks, draudziņ Trjapičkin. Es pats pēc tava parauga arī gribu nodarboties ar literatūru. Garlaicīgi, brāl, šitā dzīvot. Beidzot arī garam gribas savas barības. Redzu, ka patiešām jāsāk ar ko augstāku nodarbo­ties. Raksti man uz Saratovas guberņu, bet no turienes uz Podkatilovkas ciemu.» (Apgriež vēstuli un lasa adresi.) «Viņa labdzimtībai, cienījamam Ivanam Vasiļjevičam Trjapičkina kungam, Sanktpēterburgā, Pasta ielā, namā numurs deviņdesmit septiņi, pa vārtiem iegriežoties, trešajā stāvā pa labi.»

Viena dāma. Kāds negaidīts skandāls!

Pilsētas priekšnieks. Viņš mani pavisam nokāvis! Paga­lam, pagalam, gluži pagalam! Neko vairs neredzu: kaut kādi cūku purni seju vietā, vairāk nekā… Ķert rokā, ķert viņu rokā! (Vēcina ar roku.)

Pastmeistars. Kur to vairs noķers! Kā par nelaimi es pavēlēju dot viņam to pašu labāko trijjūgu; pats velns mani dīdīja dot rīkojumu arī tālākam ceļam.

Korobkina sieva. Bet tas nu gan… tā jau nedzirdēta bla­māža!

Amoss Fjodorovičs. Velns lai parauj! Kungi! un viņš no manis aizņēmās trīssimt rubļu.

Artemijs Filipovičs. No manis ar trīssimt rubļu.

Pastmeistars (nopūšas). Ak! arī no manis trīssimt rubļu.

Bobčinskis. No mums ar Pēteri Ivanoviču sešdesmit piecus papīrnaudā … i-jā.

Amoss Fjodorovičs (nesaprašanā iepleš rokas). Bet kā tā, kungi? Kā mēs patiešām varējām būt tik dulni?

Pilsētas priekšnieks (sit sev pa pieri). Kā es — nē, kā es, vecs muļķis? Gluži kā glupjš auns, prātu biju izdzīvojis! … Trīsdesmitais gads jau dienestā, neviens tirgotājs, neviens uzņēmējs mani nav varējis apšmaukt; visus blēžus esmu piemānījis, notvēris makšķerē tādus zagļus un žuļikus, kas gatavi visu pasauli apzagt. Trīs gubernatorus apmuļ­ķoju! … Ko gubernators! (Atmet ar roku.) Par gubernatoriem nav ij ko runāt…

Anna Andrejevna. Bet, Antoša, tas tak nevar būt: viņš sade­rinājies ar Mašeņku …

Pilsētas priekšnieks (nikni). Saderinājās! Knipi tev de­gunā — tā viņš saderinājās! Lien vēl man acīs ar savu saderināšanos! . . (Briesmīgā uzbudinājumā.) Lai skatās, lai skatās visa pasaule, lai skatās visi kristītie, visi skatieties, kā apmuļķots pilsētas priekšnieks! Muļķis viņš ir, muļķis, vecais blēdis! (Draud pats sev ar dūri.) Ech tu platdeguni! Piena puiku, lupatu noturēji par lielu vīru! Tagad nu viņš ceļā smejas pilnā kaklā. Pa visu pasauli iznēsās neslavu. Nepietiks ar to, ka padarīs par apsmieklu, — atgadīsies kāds sprukstiņš papīra smērētājs, komēdijā tevi ieliks. Tas ir tas nejaukākais! Ne tavu činu, ne amatu netaupīs, un visi atņirgs zobus un sitīs plaukstas. Par ko jūs smejaties? paši taču par sevi smejaties. Ech jūs! (Niknumā sit kājas uz grīdas.) Es viņus visus, sitos papīra smērētājus! O… sprukstiņi, liberāļi nolādētie! Velna sēkla! Mezglā es jūs visus sasietu, miltos jūs visus saberztu un velnam rīklē sabērtu! zem papēža visus! (Parāda ar dūri, kā bāž, ar papēdi dauza grīdu.)

(Pēc īsas klusēšanas.)

Līdz šim nevaru vēl atjēgties. Jā, tas ir gan taisnība: ko dievs grib samaitāt, tam viņš vispirms atņem prātu. Nu kas tad tam vēja grābek­lim bij no revidenta. It nekā nebij! Tiešām, ne par puspirkstiņu viņš tam nebij līdzīgs — bet piepeši visi kliedz: revidents, revidents! Nu, kas pirmais izlaida, ka viņš ir revidents? Atbildiet!

Artemijs Filipovičs (paplēš rokas). Sitiet kauču nost, ne­varu un nevaru izskaidrot, kā tas viss notikās. It kā ar miglu bijām aplaisti, pats velns dzina jokus ar mums.

Amoss Fjodorovičs. Jā, kas izlaida — lūk, kas izlaida: šitie zeļļi! (Rāda uz Dobčinski un Bobčinski.)

Bobčinskis. Es gan nē! ij ne prātā nav nācis…

D o b č i n s k i s. Es neko, pavisam it nekā …

Artemijs Filipovičs. Zināms, ka jūs,

Luka Lukičs. Saprotams. Kā prātā jukuši atskrēja no traktiera: «Atbraucis, atbraucis, ne naudu maksā, nekā …» Lielu putnu atraduši!

Pilsētas priekšnieks. Zināms, ka jūs, pilsētas pļāpu kules, meļi nolādētie!

Artemijs Filipovičs. Kaut velns jūs parāvis ar jūsu revi­dentu un visām jūsu pļāpām!

Pilsētas priekšnieks. Tik arī ir, ka tekājat pa pilsētu un visiem galvas sajaucat, tarkšķi nolādētie! Valodas tikai zināt taisīt, žagatas bez astēm!

Amoss Fjodorovičs. Ķēzekļi nolādētie!

Luka Lukičs. Midzeņi!

Artemijs Filipovičs. Strupvēderi! Ķerveļi! (Visi spiežas ap tiem.)

Bobčinskis. Nudie', es nē, raug še, Pēteris Ivanovičs.

D o b č i n s k i s. Ech Pēter Ivanovič, jūs taču pirmais…

Bobčinskis. Nē, nē, jūs pirmais.

PĒDĒJAIS SKATS

Tie paši un žandarms.

Žandarms. Uz visaugstāko pavēli no Pēterburgas atbraucis ierēd­nis un pavēl jums tūliņ ierasties pie viņa. Viņš apmeties viesnīcā. (Šie vārdi visus ķer kā pērkona spēriens. Pārsteiguma sauciens vien­balsīgi izlaužas visām dāmām pār lūpām; visa grupa, spēji pārmainī­jusi stāvokli, paliek kā pārakmeņota.)

KLUSĀ SCĒNA

Vidū pilsētas priekšnieks, nekustoši kā stabs, ar izplestām rokām un atpakaļ atmestu galvu. Labajā pusē viņam sieva un meita, visā augumā sasvērušās uz viņa pusi; aiz viņām pastmeistars pārvērties par jautā­juma zīmi, pret skatītājiem pavērstu; aiz tā Luka Lukičs, visnevainīgākā kārtā apmulsis; aiz viņa, pašā skatuves matā, trīs dāmas, cita citai pie­spiedušās, ar visironiskāko izpausmi sejās, kas vērsta tieši pret pilsētas priekšnieka ģimeni. Kreisajā pusē pilsētas priekšniekam: Zemļaņlka, galvu mazliet sāņus noliecis, it kā kaut ko klausītos, aiz viņa tiesnesis izplestām rokām, gandrīz līdz zemei satuples, lūpas savilcis, it kā taisī­tos svilpt vai teikt: «Še tev, brālīt, vasarsvētki!» Aiz viņa Korobklns ar piemiegtu aci un dzēlīgu, pilsētas priekšniekam domātu vaibstu, pret skatītājiem pagriezies; aiz tā, pašā malā, Bobčinskis un Bobčinskis ar roku kustību, kas tiecas vienam pret otru, atplestām mutēm, vienam pret otru izvalbītām acīm. Pārējie viesi stāv tikai sastinguši kā mieti. Gandrīz pusotras minūtes pārakmeņojusles grupa paliek šādā stāvokli.