Nikolajs Gogolis - Revidents

Anna Andrejevna. Vai zini, kādu godu mums Ivans Aleksandrovičs parāda? Viņš lūdz mūsu meitas roku.

Pilsētas priekšnieks. Kur nu! kur nu! … Prātu pazaudē­jusi, mīļā! Nedusmojieties, jūsu ekselence: viņa mazliet tāda paglupja, tāda pati viņas māte arī bij.

Chļestakovs. Jā, es tiešām lūdzu roku. Esmu iemīlējies.

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence.

Anna Andrejevna. Nu kad tev saka!

Chļestakovs. Es runāju bez jokiem!… Aiz mīlestības es varu prātu pazaudēt.

Pilsētas priekšnieks. Nedrīkstu ticēt, neesmu tāda goda cienīgs.

Chļestakovs. Ja jūs liegsiet man Marijas Antonovnas roku, tad es velns zin uz ko esmu gatavs…

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence; jūs tikai jokojat!

Anna Andrejevna. Ak, patiešām, kas tas par tītaru! Nu, bet kad tev saka!

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt.

Chļestakovs. Neliedziet, neliedziet! Es esmu ātrs cilvēks, uz visu esmu gatavs: ja nošaušos, jūs nodos tiesai.

Pilsētas priekšnieks. Ak kungs! Es patiešām ar miesu un dvēseli esmu nevainīgs! Neļaunojieties! Lūdzu, dariet tā, kā jūsu žēlastī­bai patīkas! Man galvā tagad patiešām… es pats nezinu, kas tur notiekas… Par tādu muļķi esmu kļuvis, kāds nekad neesmu bijis.

Anna Andrejevna. Nu, dod svētību.

Chļestakovs ar Maīiju Antonovnu (pienāk).

Pilsētas priekšnieks. Lai dievs jūs svētī! bet es neesmu vainīgs! (Chļestakovs ar Mariju skūpstās, pilsētas priekšnieks skatās viņos.) Velns viņu zina! vai tad patiešām! (Izberzē acis.) Bučojas! Ak kungs, bučojas! Taisni kā īsts brūtgāns. (Iekliedzas un palecas no prieka.) Ech Anton! Ech Anton! Ech pilsētas priekšniek! Tad re, kā tās lietas izgriezās!

SEŠPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Osips.

0 s i p s. Zirgi klāt.

Chļestakovs. Ā, labi, es tūliņ.

Pilsētas priekšnieks. Kā, jums labpatiks braukt?

Chļestakovs. Jā, es braukšu.

Pilsētas priekšnieks. Bet kad tad, tas ir… Jums pašiem labpatikās minēt… Šķiet, tā kā par kāzām?

Chļestakovs. Nu, tas… Tikai uz acumirkli, uz vienu dienu pie krusttēva — bagāts vecis; rītu būšu atpakaļ.

Pilsētas priekšnieks. Nekādi neuzdrošināmies aizturēt un ceram uz laimīgu atgriešanos.

Chļestakovs. Kā tad, kā tad, es drīz. Palieciet vesela, mana mīļā … nē, nevaru izteikt! Vesela, sirsniņ! (Skūpsta viņai roku.)

Pilsētas priekšnieks. Nu, vai jums kaut ko nevajag ceļam? Jums laikam bija tā kā naudas trūkums?

Chļestakovs. O nē, kam nu to? (Drusku padomājis.) Bet galu galā … jā, gandrīz.

Pilsētas priekšnieks. Cik jūs vēlaties?

Chļestakovs. Jā, toreiz jūs man iedevāt divi simti, tas ir, ne divi, bet četri simti, — es negribu izmantot jūsu kļūdu, — tad tagad ari varbūt tikpat daudz, lai būtu apaļi astoņi simti.

Pilsētas priekšnieks. Tūliņ! (Ņem naudu no maka.) It kā zinājis, gluži jauni papīri.

Chļestakovs. Jā! (Paņem un apskata kredītbiļetes.) Tas ir labi. Saka taču, ka jauna nauda uz jaunu laimi.

Pilsētas priekšnieks. Taisni tā.

Chļestakovs. Ardievu, Anton Antonovič! Ļoti pateicos par jūsu viesmīlību! No visas sirds atzīstos: nekur neesmu ticis tik labi uzņemts. Ardievu, Annna Andrejevna! Ardievu, sirsniņ Marija Antonovna! (Visi iziet)

Aiz kulisēm.

Chļestakova balss. Ardievu, mans dvēseles eņģelīt Marija Antonovna!

Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taisni pasta ratos braucat?

Chļestakova balss. Jā, esmu tā paradis. No atsperēm man galva sāp.

Kučiera balss. Tpru …

Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taču vis­maz kaut ko uzsegt vajadzēja, nu, kaut paklājiņu. Vai nepavēlēsiet, es likšu atnest paklājiņu.

Chļestakova balss. Nē, kam to? nav vajadzīgs: bet galu galā . .. gandrīz, lai dod ar to paklājiņu.

Pilsētas priekšnieka balss. Ei Avdotja! Ieskrien pielie­kamajā, dabū vislabāko paklāju — ar zilo pamatni, persiešu paklāju, bet žigli!

Kučiera balss. Tpru—

Pilsētas priekšnieka balss. Nu kad tad pavēlat gaidīt jūs atpakaļ?

Chļestakova balss. Rītu vai parīt.

Osipa balss. Ak tā, tas paklājs? Dod šurp, liec šitā! Tagad no viņas puses pabāz sienu.

Kučiera balss. Tpru …

Osipa balss. No šīs puses! te! vēl! labi! Tagad būs lieliski (Sit ar roku pa paklāju.) Sēstieties nu, jūsu labdzimtība.

Chļestakova balss. Ardievu, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieka balss. Ardievu, jūsu ekselence!

Sieviešu balsis. Ardievu, Ivan Aleksandrovič!

Chļestakova balss. Ardievu māmiņ!

Kučiera balss. Nu, aiziet!

(Pulkstentiņš zvana; priekškars krīt.)

PIEKTAIS CĒLIENS

Tā pati istaba.

PIRMAIS SKATS

Pilsētas priekšnieks, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Pilsētas priekšnieks. Nu ko, Anna Andrejevna? Vai tu kādreiz domāji kaut ko par to? Kas par brangu ķērienu, taisni cūkas laime! Nu atzīsties atklāti: tev ne sapnī nebij rādījies — ka tu no kaut kādas pilsētas priekšnieces ar reizi… ech, cūkas laime… ar tādu velnu tiksi rados!

Anna Andrejevna. Pavisam nē; es to jau sen zināju. Tev tas liekas dīvaini, tāpēc ka tu esi vienkāršs cilvēks, kārtīgus ļaudis nekad neesi redzējis.

Pilsētas priekšnieks. Es, māmiņ, pats esmu kārtīgs cilvēks. Bet patiešām, padomā tik, Anna Andrejevna, kas mēs abi nu esam tikuši par putniem! Ko, Anna Andrejevna? Augstu mēs uzlaidusies, velns pa­rauj! Pagaidi tik, tagad es sadošu piparus visiem tiem lūdzējiem, un sūdzētājiem! Ei, kas tur ir? (Ienāk policists.) Ā, tu tas esi, Ivan Karpovič! Pasauc, brāl, šurp tirgoņus. Es viņiem, maitas gabaliem! Žēloties par mani! Vai tu redzēji, nolādētā jūdasu suga! Pagaidiet man, balo­dīši! Līdz šim es jūs baroju ar zirņiem, nu es pabarošu ar pupām, Pie­raksti visus, kas te bij sūdzēties par mani, bet visvairāk tos rakstītājus, kas viņiem lūgumrakstus taisīja. Un pastāsti visiem, lai zina: ka, lūk, kādu godu dievs piešķīris pilsētas priekšniekam, sak, izdos savu meitu nevis kaut kādam vienkāršam cilvēkam, bet tādam, kāda pasaulē vēl nav bijis, kas spēj izdarīt visu, visu, visu! Visiem paziņo, lai visi zin. Uz ielas visiem kliedz, ar zvaniem lai zvana, velns parauj! Kad līksmot, tad līksmot!(Policists aiziet.) Tad palūk kā, Anna Andrejevna, a? Kā tad nu mēs, kur mēs nu dzīvosim? Se vai Pēterburgā?

Anna Andrejevna. Saprotams, kā Pēterburgā. Ko mēs te vairs darīsim!

Pilsētas priekšnieks. Nu, kad Pēterburgā, tad Pēterburgā, bet tepat ar nebūtu slikti. Es domāju, pilsētas priekšnieka amatu nu metīsim pie velna, — kā tu saki, Anna Andrejevna!

Anna Andrejevna. Saprotams, kas tas nu par amatu!

Pilsētas priekšnieks. Kā tu, Anna Andrejevna, domā, bet man liekas, ka tagad var tikt lielā činā, tāpēc ka viņš ar visiem ministriem tuvos draugos, uz ķeizara pili brauc, var izgādāt tādu vietiņu, ka ar laiku ģenerāļos uzrāpsies. Kā tu, Anna Andrejevna, domā: vai varēs uzrāpties ģenerāļos?

Anna Andrejevna. Kā nu ne! Zināms, ka varēs.

Pilsētas priekšnieks. Velns lai parauj, lieliski būt par ģe­nerāli. Ordeņa kavaliera lentu uzkar tev šķērsu pār plecu … Bet kādu labāk, sarkanu vai zilu?

Anna Andrejevna. Saprotams, ka labāk zilu.

Pilsētas priekšnieks. E? redzi, ko viņa tev kāro! Sarkana arī nav slikta. Vai tu zini, kādēļ tā gribas tikt par ģenerāli? — tādēļ, ka, ja gadās kur braukt, feldjegeri un adjutanti visur auļo pa priekšu: «zirgus!» Un tad tur stacijās nevienam citam nedos, visiem jāgaida: visiem šiem titularajiem, kapteiņiem un pilsētu priekšniekiem, bet tu neliecies ne protot. Ēd pusdienas pie kāda gubernatora, bet pilsētas priekšnieciņš — tas stāv un gaida. He, he, he! (Gluži vai pamirst aiz smiekliem.) Lūk, tad ir vilinoši!