Nikolajs Gogolis - Revidents

Chļestakovs (pavadīdams). Nekas, nekas. Viss tas ir ļoti jocīgi, ko jūs sacījāt. Lūdzu, tāpat vien arī citu reizi… Man tas ļoti patīkami. (Atgriežas un, durvis atvēris sauc viņam pakaļ.) Ei jūs! kā jūs? Es vienmēr piemirstu, kā jūsu vārds un tēva vārds?

Artemijs Filipovičs. Artemijs Filipovičs.

Chļestakovs. Esiet tik laipni, Artemij Filipovič, man tāds savāds atgadījums: ceļā visu naudu esmu iztērējis. Vai nevarat aizdot man kādus četrsimt rubļus?

Artemijs Filipovičs, Varu.

Chļestakovs. Sakiet, cik brangi! Pazemīgi pateicos!

septītais skats

Chļestakovs, Bobčinskis un Dobčinskis.

Bobčinskis. Man ir tas gods stādīties priekšā: šīs pilsētas iedzī­votājs Pēteris Ivana dēls Bobčinskis.

Dobčinskis. Muižnieks Pēteris Ivana dēls Dobčinskis.

Chļestakovs. Ak, bet es jūs jau esmu redzējis. Jūs laikam toreiz pakritāt? Nu, ko jūsu deguns?

Bobčinskis. Paldies dievam! nemaz nerūpējieties: apkaltis, tagad jau pavisam apkaltis.

Chļestakovs. Labi, ka apkaltis. Man prieks… (Spēji un strupi.) Naudas jums nav?

Dobčinskis. Naudas? Kādas naudas?

Chļestakovs. Kāds tūkstotis rubļu, ko aizdot?

Bobčinskis. Tādas sumas nudie' nav. Bet vai jums nav, Pēter Ivanovič?

Dobčinskis. Klāt man nav, tāpēc ka mana nauda, ja jums patī­kas zināt, noguldīta pilsētas bāriņu kasē.

Chļestakovs. Nu, ja tūkstoša nav, varbūt kāds simts.

Bobčinskis (pa kabatām meklēdams). Vai jums, Pēter Ivanovič, nav simts rubļu? Man tikai četrdesmit papīra naudā.

Dobčinskis (makā lūkodamies). Divdesmit pieci rubļi, vai­rāk nav.

Bobčinskis. Nu pameklējiet vien labāk, Pēter īvanovič! Es zinu, jums tur labajā pusē kabata pārplīsusi, un varbūt nauda pa plīsumu kaut kā aizkritusi.

Dobčinskis. Nē, nudie', arī plīsumā nav.

Chļestakovs. Nu, viena alga. Es jau arī tikai tā. Labi, lai būtu arī sešdesmit pieci rubļi… viss viens. (Saņem_ naudu.)

Dobčinskis. Iedrošinos jūs lūgt kādā ļoti vārīgā lietā.

Chļestakovs. Nu, kas par lietu?

Dobčinskis. Ļoti vārīgas dabas lieta: mans vecākais dēls, at­ļaujiet ziņot, bij man uzradies jau pirms kāzām.

Chļestakovs. Jā?

Dobčinskis. Tas ir, visi tā tikai runā, bet īstenībā viņš mums piedzima tikpat kā laulībā, un visu to es, kā pienākas, nokārtoju ar likumīgām laulības saitēm. Redziet, tad es nu gribētu, lai viņš tagad būtu pavisam, tas ir, mans likumīgais dēls un tāpat kā es sauktos par Dobčinski.

Chļestakovs. Labi, lai saucas, to jau var.

Dobčinskis. Nebūtu jūs nemaz apgrūtinājis, bet tās galvas žēl. Puika tāds… lielas cerības dod: visādas dziesmiņas skaita no galvas un, ja tik kur trāpa nazīti, izgriež mazus ratiņus tik veikli kā nezkāds meistars. Lūk, še, Pēteris Ivanovičs arī var sacīt.

Bobčinskis. Jā, puikam ir lielas dāvanas.

Chļestakovs. Labi, labi! Es par to parūpēšos, es parunāšu… es ceru, ka tas tiks izdarīts, jā, jā … (Pie Bobčinska griezdamies.) Vai jums arī ir kas, ko man sacīt?

Bobčinskis. Kā ne, man ir viens ļoti pazemīgs lūgums .

Chļestakovs. Nu kāds, par ko?

Bobčinskis. Vispadevīgi jūs lūdzu, kad nobrauksiet Pēterburgā, sakiet tur dažādiem augstmaņiem: senatoriem un admirāļiem, ka, sak, jūsu gaišība vai ekselence, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis. Tā tikai pasakiet: dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.

Chļestakovs. Ļoti labi.

Bobčinskis. Un, ja gadās jums satikt ķeizaru, tad sakiet arī ķeizaram, sak, jūsu ķeizariskā augstība, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.

Chļestakovs. Ļoti labi.

Dobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klāt­būtni.

Bobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klāt­būtni.

Chļestakovs. Nekas, nekas! Man bij ļoti patīkami. (Izvada viņus.)

ASTOTAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Chļestakovs. Še ir daudz ierēdņu. Man tomēr liekas, ka viņi mani tur par kādu valdības vīru. Laikam vakar būšu samuldējis. Bet tad tik ir muļķa galvas! Aizrakstīšu par visu Trjapičkinam Pēterburgā; viņš raksta avīzēm, lai tad sitos ar krietni paplucina. Ei Osip, atnes man tinti un papīru! (Osips pabāž galvu pa durvīm un saka: «tūliņ».) Bet, ja Trjapičkinam kas gadās pa zobam, lai piesargās; ja sāks rakstīt, miesīgu tēvu netaupīs, un naudu arī mīl. Bet tomēr šitie ierēdņi ir labi cilvēki; tā viņiem ir laba īpašība, ka aizdeva man naudu. Pārskaitīšu, cik tad īsti man ir naudas. Šie trīs simti no tiesneša; šie trīs no pastmeistara … seši simti, septiņi simti, astoņi simti. . . Kāds notaukots papīrs! Astoņi simti, deviņi simti… Oho! pāri tūkstotim… Nu, tagad, kaptein, nāc tagad man priekšā! Palūkosim, kurš kuro!

DEVĪTAIS SKATS

Chļestakovs un Osips ar tinti un papīru.

Chļestakovs. Nu, muļķi, vai redzi, kā mani še mielo un uzņem? (Sāk rakstīt.)

O s i p s. Jā, paldies dievam! Tikai vai zināt ko, Ivan Aleksandrovič?

Chļestakovs. (rakstīdams). Nu ko?

O s i p s. Brauciet prom no šejienes. Nudie', ir laiks!

Chļestakovs. (rakstīdams). Blēņas! Kādēļ?

O s i p s. Tāpat vien. Lai dievs ar viņiem visiem! Padzīvojām še divasdieniņas' — pietiek. Ko ar tiem tik daudz pīties? Nospļaujieties uz viņiem! ko var zināt: atbrauks vēl kāds cits … nudie', Ivan Aleksandrovič! Un zirgi še brangi — tā aizvizinātu!

Chļestakovs. (raksta). Nē, man gribas še vēl padzīvoties. Aiz­brauks rītu.

O s i p s. Kāpēc ritu! Nudie', brauksim, Ivan Aleksandrovič! Lai nu ar jums še liels gods, bet tomēr, vai zināt, labāk aizbraukt ātrāk: jūs te katrā ziņā ieskata par ko citu … un tētiņš arī dusmosies, ka tik ilgi no­kavējušies. Tiešām, tā slaveni aizlaistum! Lieliskus zirgus mums te dotu.

Chļestakovs (raksta). Nu labi. Papriekš tikai aiznes šo vēstuli, tad, manis dēļ, ar to reizi pagādā arī zirgus. Tikai pielūko, lai tie būtu labi! Kučieriem saki, ka došu pa rublim, lai izbrauc spoži kā feldjegeri un dziesmu dzied! … (Turpina rakstīt.) Varu iedomāties, kā Trjapičkins plīsīs no smiekliem …

O s i p s. Es, kungs, to vēstuli labāk aizsūtīšu ar šejienes kalpu, bet pats sakravāšu lietas, lai laiks nepaiet velti.

Chļestakovs. (raksta). Labi, atnes tikai sveci.

Osips (aiziet, runā aiz kulisēm). Ei, klausies, brāl! Aiznes vēstuli, uz pastu un saki pastmeistaram, lai paņem tāpat bez naudas, un saki, lai tūliņ sūta kungam pašu labāko trijjūgu, ātro; un par vedumu, saki, kungs nemaksās: saki, brauciens uz kroņa rēķina. Bet tā kā būtu žigli, citādi kungs skaišas, Pagaidi, vēstule vēl nav gatava.

Chļestakovs (turpina rakstīt). Interesanti zināt, kur viņš tagad dzīvo — Pasta vai Zirņu ielā? Viņš taču arī mīl pārcelties no viena dzīvokļa uz otru un nemaksāt. Uz labu laimi rakstīšu Pasta ielā. (Saloka un raksta adresi.)

Osips (Ienes sveci. Chļestakovs aizlipina vēstuli. Sājā acumirkli dzirdama Deržimordas balss: «Kur lien, bārzdaini? Sacīts, ka nevienu nav brīv laist»).

Chļestakovs (sniedz vēstuli Osipam). Še, aiznes.

Tirgoņu balsis. Pielaidiet, tētiņ! Jūs nevarat nelaist: darīša­nās nākam.

Deržimordas balss. Prom, prom! Nepieņem, guļ! (Troksnis pieņemas.)

Chļestakovs. Kas tur ir, Osip? Paskaties, kas tas par troksni.

Osips (pa logu skatīdamies). Nezkādi tirgoņi grib nākt iekšā, bet policists nelaiž. Vēcina ar papīriem, laikam jūs grib redzēt.