Nikolajs Gogolis - Revidents

Dobčinskis. A, Antons Antonovičs steigā uzrakstīja uz kaut kāda papīra gabaliņa: tur laikam bij kāds rēķins.

Anna Andrejevna. Ā, tiešām gan. (Turpina lāsīt.) «Bet, pa­ļaudamies uz dieva žēlastību, ceru, ka galu galā viss būs labi. Sagatavo žigli ievērojamam viesim to istabu, kas izlipināta ar dzeltenām tapetēm: par pusdienām sevišķi nerūpējies, tāpēc ka mēs iekodīsim patversmē pie Artemija Fiļipoviča, bet vīna pagādā papilnam: paziņo tirgotājam Abduļinam, lai sūta to vislabāko; ja ne, es pats izmaisīšu visu viņa pagrabu. Tavu rociņu, sirsniņ, skūpstīdams, palieku tavs: Antons Skvozņiks-Dmuchanovskis…» Ak dievs! Bet tad taču vajag ātrāk! Ei, kas tur ir? Miška!

Dobčinskis (skrien pie durvīm un kliedz). Miška, Miška! Miška! (Miška ienāk.)

Anna Andrejevna. Klausies: aizskrien pie tirgotāja Abdu-ļina … pagaidi, es tev iedošu zīmīti līdzi (sēžas pie galda, raksta zirnīti, pie tam runā): nodod šo zīmīti kučierim Sidoram, lai viņš ar to skrien pie tirgotāja Abduļina un atnes vīnu. Un pats tūliņ ej, labi krietni uzpos *to'istabu viesim. Tur vajag ienest gultu, mazgājamo galdiņu un visu, kā klājas.

Dobčinskis. Nu, Anna Andrejevna, es tagad žigli skriešu pa­skatīties, kā viņš tur revidē.

Anna Andrejevna. Ejiet vien, ejiet! Es jūs neturu.

TREŠAIS SKATS

Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Anna Andrejevna. Nu, Mašeņka, tagad mums jārūpējas par tualeti. Tas no galvaspilsētas švītiem. Lai dievs pasarg, kad tik nezobo­tos vien par ko. Tu vislabāk velc gaišzilo kleitu ar sīkajiem kruzuļiem.

Marija Antonovna. Fui, māmiņ, gaišzilo! Tā man pavisam nepatīk, ij Ļapkin-Tjapkinietei ir gaišzila, ij Zemļaņikas meitai gaišzila. Nē, es labāk vilkšu puķoto.

Anna Andrejevna. Puķoto! … Tiešām — tu runā tikai, lai būtu otrādi. Bet puķotā tev stāvēs gan labāk, tāpēc ka es gribu vilkt dzelteno; man dzeltens ļoti patīk.

Marija Antonovna. Ak māmiņ, jums dzeltens nekā nestāv!

Anna Andrejevna. Man dzeltens nestāv?

Marija Antonovna. Nestāv; dariet, ko zināt, bet nestāv! tur vajag, lai acis būtu pavisam tumšas.

Anna Andrejevna. Tas tik ir jauki! un man acis nav tumšas — pavisam tumšas? Kam runā niekus! Kā tad nav tumšas, kad, kārtis liekot, man vienmēr iznāk uz krusta dāmu?

Marija Antonovna. Ak māmiņ! jūs tak vairāk esat sirds dāma!

Anna Andrejevna. Nieki, skaidrie nieki! Es nekad neesmu bijusi sirds dāma. (Steigšus abas aiziet ar Mariju Antonovnu un runā aiz kulisēm.) Kas viņai piepeši neienāk prātā! Sirds dāma! Ni šā, ni tā!

(Pēc viņu aiziešanas paveras otras durvis un Miška slauka pa tām mēslus. Pa citām durvīm ienāk Osips ar ceļasomu uz galvas.)

CETURTAIS SKATS

Miška un Osips.

O s i p s. Kur te lai iet?

Miška. Šurp, onkulīt, šurp!

O s i p s. Pagaidi, papriekš drusku atpūtīšos. Ak tu sūrā, grūtā dzīve! Ar tukšu vēderu katra nasta liekas smaga.

Miška. Bet sakiet, onkulīt, vai ģenerālis drīz būs klāt?

O s i p s. Kāds ģenerālis?

Miška. Nu, jūsu kungs.

O s i p s. Kungs? kas tad šis par ģenerāli?

Miška. Ak tad nav vis ģenerālis?

O s i p s. Ģenerālis gan, tikai no citas puses.

Miška. Vai tad lielāks vai mazāks par īstu ģenerāli?

O s i p s. Lielāks.

Miška. Vai tu redz! tāpēc te pie mums visu sagriež apkārt.

O s i p s. Klausies, draugs; tu, kā redzu, esi veikls puisis; paraugi man ko neko ēst.

Miška. Jā, bet priekš jums, onkulīt, nekas vēl nav gatavs. Vien­kāršu ēdienu jūs negribēsiet ēst, bet, kad jūsu kungs sēdīsies pie gaida, jums pasniegs to pašu, ko viņam.

O s i p s. Nu, bet kas jums ir no tā vienkāršā?

Miška. Kāposti ir, biezputra un pīrāgi.

O s i p s. Nu dod šurp tos kāpostus, biezputru un pīrāgus! Neko nekait, ēdīsim visu. Nu, ienesīsim to somu! Ko vai tur ir otra izeja?

Miška. Ir. ( Abi ienes ceļasomu blakus istabā.)

PIEKTAIS SKATS

Policisti atver divpušu durvis. Ienāk C h ļ e s t a k o v s; aiz viņa pilsētas priekšnieks, tad patversmju pārzinis, skolu pārraugs, Dobčinskis un Bobčinskis, pēdējais ar plākstera plankumu uz deguna. Pilsētas priekšnieks parāda policistiem papīra gabaliņu uz grīdas — tie skrien, steigā viens otru grūstīdami, paceļ papīru.

Chļestakovs. Krietnas iestādes. Man patīk, ka pie jums iebrau­cējiem izrāda visu, kas pilsētā. Citās pilsētās man nekas netika rādīts.

Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos aizrādīt, ka citās pilsētās pilsētu priekšnieki un ierēdņi vairāk rūpējas par savu labumu, bet pie mums, var teikt, nav citas domāšanas kā tikai ar čaklību un modrību izpelnīties priekšniecības ievērību.

Chļestakovs. Brokastis bij ļoti labas; es gandrīz vai pārēdos. Ko, vai jums katru dienu tādas?

Pilsētas priekšnieks. Tikai šodien, tādam patīkamam viesim par godu,

Chļestakovs. Es mīlu krietni paēst. Tādēļ vien tak dzīvojam pasaulē, lai baudītu, kas baudāms. Kas tā bij par zivi?

Artemijs Filipovičs (pieskriedams). Laberdans (*Svaigi sālīta menca) .

Chļestakovs. Ļoti garšīgs. Kur mēs tur brokastojām? Slim­nīcā, vai?

Artemijs Filipovičs. Jā gan, patversmē.

Chļestakovs. Atminos, atminos, tur gultas vis bij. Nu, un slimie izveseļojušies? tur viņu, šķiet, nebij visai daudz.

Artemijs Filipovičs. Cilvēku desmit atlicis, ne vairāk; pā­rējie visi izveseļojušies. Tas mums tā ierīkots, kārtība tāda. Jums tas varbūt liksies pat neticami, bet no tā laika, kā esmu uzņēmies priekšnie­cību, visi kā mušas izveseļojušies. Slimais pat lāgā nepagūst ienākt slim­nīcā, kad jau vesels; un tas ne tik daudz no zālēm, cik no godīgas rūpības un kārtības.

Pilsētas priekšnieks. Šā vai tā, iedrošinos jums ziņot, cik grūts pilsētas priekšnieka uzdevums! Cik nav rūpju ar to vienu pašu tīrību, izlabojumiem, izlāpījumiem… vārdu sakot, pašam gudrākajam cilvēkam padoma aptrūktu, bet, paldies dievam, viss iet kārtīgi. Cits pilsētas priekšnieks, zināms, lūkotos arī pats uz savu peļņu, bet es, ticat vai nē, pat, gulēt iedams, vēl domāju: «Ak tu mans kungs un dievs, kaut nu tik varētu tā ierīkot, ka priekšniecība ievērotu manu centību un būtu apmierināta?!» Vai nu piešķir man kādu balvu vai nē, tas, zināms, viņas ziņā, bet man vismaz sirds būs mierīga. Kad tik pilsētā visur kārtība, ielas noslaucītas, cietumnieki tiek labi turēti, piedzērušos maz … ko tad man vēl vairāk? Nudie', ij atzinību nekādu negribu. Tas, zināms, vilinoši, bet pret labiem darbiem viss tikai pīšļi un blēņas.

Artemijs Filipovičs (sāņus). Ek, nolāpīts, kā iztēlo! Bet tad ir ar mute!

Chļestakovs. Taisnība. Atzīstos, es pats arī mīlu reizēm tā pa­prātot: dažreiz prozā, bet citreiz ij pantiņi iznāk.

Bobčinskis (Dobčinskim). Taisnība, tas viss taisnība. Pēter Ivanovič! Kas par izteikšanu… tūliņ var redzēt, ka zinības mācījies.

Chļestakovs. Sakiet, lūdzami, vai jums te nav kādas nekādas izpriecas, biedrības, vai, kur, par piemēru, varētu kārtis paspēlēt.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ehe, sitos putnus tik viegli neķer! (Skani.) Dievs pasarg! mēs ij dzirdējuši neesam par tādām bied­rībām. Es kārtis savā rokā vēl neesmu ņēmis; pat nezinu, kā ar tām kārtīm spēlē. Paskatīties uz viņām nekad nevaru, un, ja gadās kur redzēt kaut kādu kārava ķēniņu vai ko citu, tad man kļūst tik pretīgi, ka vienkārši jānospļaujas. Reiz, man ar bērniem spēlējoties, nezkā tur gadījās uztaisīt namiņu no kārtīm, pēc tam, nolādētās, visu nakti sapnī rādījās! Lai dievs ar viņām! Kas nu ies ar tām tik dārgu laiku tērēt.