Nikolajs Gogolis: Revidents

Pilsētas priekšnieka balss. Vēlāk, vēlāk, mīļā!

Anna Andrej evna. Vēlāk? Kas par jaunu modi — vēlāk? Es negribu vēlāk… tik vienu vārdu: kas viņš ir — palkavnieks? Ko? (Nikni.) Aizbrauca! Nu, to es tev pieminēšu! Un tikai šitā: «Māmiņ, māmiņ, pagaidiet, tikai lakatiņu uz muguras saspraudīšu; es tūliņ.» Te tev nu bij tūliņ! Te tev bij — nekā nedabūjām zināt! Un viss aiz tās nolādētās koķetības: padzirdusi, ka pastmeistars še, nu tik pie spoguļa vaibstīties: griež vienus sānus, griež otrus. Iedomājusies, ka tas šai taisās klāt, bet viņš vienkārši viebjas, kad tu atgriez muguru.

Marija A n t o n o v n a. Nu ko lai dara, māmiņ? Vienalga, pēc pāra stundām tā kā tā visu dabūsim zināt.

Anna Andrej evna. Pēc pāra stundām! Ļoti pateicos. Tā viņa tev atbild. Kā tev neienāca prātā sacīt, ka pēc mēneša — vēl labāk varēs uzzināt! (Izkaras pa logu.) Ei Avdotja! A? Ko, Avdotja, vai esi dzirdē­jusi, tur kāds atbraucis? … Neesi? Tāda muļķe! Ar roku atmet? Lai met, tomēr varēji viņam izprasīt. Nevarēji to uzzināt! Galvā tikai blēņas, par brūtgāniem vien domā. A? Ātri aizbrauca! Būtu jeb paskrējusi ratiem pakaļ. Ej, ej tūliņ! Dzirdi, skrien, izprasi, uz kurieni aizbrauca: tikai pamatīgi izprasi: kas tas atbraucējs, kāds viņš ir, vai dzirdi? Pa durvju šķirbu palūko, uzzini visu: kādas acis, melnas vai ne, un tūliņ steidzies atpakaļ, dzirdi? Ātrāk, ātrāk, ātrāk, ātrāk!

(Kliedz, kamēr priekškars nolaižas un aizsedz tās abas, pie loga stāvošas.)

OTRAIS CĒLIENS

Maza istabiņa viesnīcā. Gulta, galds, koferis, tukša pudele, zābaki, drēbju suka u. c.

PIRMAIS SKATS

Osips (guļ sava kunga gultā). Velns lai parauj! ēst tā gribas un vēderā tāds troksnis, it kā vesels pulks taurēm pūstu. Lūk, tā tik būs, ka neaizbrauksim mājās. Ko tu padarīsi? Otrais mēnesis jau, kā izbrau­cām no Pēterburgas. Kundziņš ceļā visu naudiņu izšķiedis, tagad sēž, asti pierāvis un rāms palicis. Būtu pieticis ceļa naudas — un kā vēl; nē, vai tu redzēji, katrā pilsētā šim vajag izplātīties! (Mēdīdams.) «Ej, Osip, pameklē istabu un pusdienas apšūti, vislabākās: sliktas pusdienas es nevaru ēst, man vajag vislabākās pusdienas.» Ja nu tiešām bijis kaut vīrs, bet tikai tāds vienkāršs leģistraterītis! Ko tikai satiek ceļā, ar visiem draudzēties, un tad kārtis — te nu bij, nospēlējās! Ech, apnikusi šitā dzīve. Tiešām uz laukiem labāk: lai nu arī publiskuma nav, bet tāpēc arī rūpestu mazāk, paņem sev sievišķi, visu mūžu guli uz lāvas un ēd pīrāgus. Zināms, neviens jau neliedz, ja taisnība jāsaka, tad vislabākā dzīve gan Pēterburgā. Ja tikai nauda, tad dzīve smalku smalkā: teijateri, suņi, kas danco, un viss, ķo vien vēlies. Valoda — tikai pa smalkam vien, pa smalkam vien; gandrīz tāpat kā muižniekiem; iesi pa Ščukina tirgu — tirgotāji tevi sauc: «Cienīgais!» Celsies pār upi, laivā sēdi blakus činavniekam; kompānijas iekārojas ;— ieej alus bodītē: tev zaldāts ar krustu izstāstīs ij par to, ko nozīmē katra zvaigzne pie debesīm, — kā uz delnas visu. Citreiz tur ieklīst kāda oficiera vecene; citreiz istabmeita, tāda kā … he, he, he! (Pasmejas un nopurina galvu.) Galantīga uz­vešanās, velns lai parauj! Nepieklājīgu vārdu nekad nedzirdēsi: katrs tev saka «jūs». Apnīk kājām iet — pasauc ormani un iesēsties kā kungs, bet, ja negribi tam maksāt, kā vēlies: katrai mājai ir vārti ar izeju uz otru ielu, un, kad tu esi sprucis cauri, pats velns tevi neuzies. Viena lieta gan slikta: citreiz pieēdies, cik tīkas, bet citreiz atkal kar zobus vadzī, kā, par piemēru, tagad pat. Un viņš vien tas vainīgais. Ko tu ar viņu darīsi? Atsūta tēvs naudu, un vajadzētu pietaupīt — kas tev to deva! .. . liek vaļā! ar ormani braukā, katru dienu tu skrien, pērc biļeti teijaterī, bet pēc kādas nedēļas, palūk — stiep tikai jauno fraku uz krāmu tirgu pārdot. Citreiz nodzīvo visu līdz pēdējam kreklam, tā ka tikai svārciņi un mētelītis vien paliek mugurā … Nudien, nemeloju! Un drēbe tāda varena, englenderu; sava pusotra simta viena pati fraka iznāk, bet krāmu tirgū par divdesmit rubļiem dod tikai prom; par biksēm kauns ij runāt — tīri par velti jāatdod. Bet kāpēc? — tāpēc, ka nevīžo strādāt: kad vaja­dzētu uz kantori, viņš tev aiziet pastaigāt pa prospektu, kārtis spēlē. Ec.h, ja vecais kungs to dabūtu zināt! Viņš neskatītos uz to, ka tu esi ierēdnis, bet, krekliņu pacēlis, tā uzskaitītu, ka četras dienas tu kasītos. Ja tu esi dienestā, tad strādā. Lūk, tagad pat traktiernieks nosacīja, sak, nedošu jums ēst, kamēr nesamaksāsiet par veco; un ja nu nesamaksājam? (No­pūzdamies.) Ak jēziņ! Kaut jel pāra karotes kāpostu kur izrāvis! Tā vien liekas, visu pasauli tagad varētu apēst. (Dauzās.) Tur laikam viņš nāk. (Žigli izmetas no gultas.)

OTRAIS SKATS

Osips un Chļestakovs.

Chļestakovs. Na, saņem sitos (atdod cepuri un spieķi) . A, atkal esi vāļājies pa gultu?

Osips. Diez kāpēc es vāļāšos? Vai es gultu neesmu redzējis, vai?

Chļestakovs. Melo, esi vā-ļājies; palūk, kā saņurcīta!

Osips. Kam man tā vajadzīga? Es laikam nezinu, kas gulta ir? Man tak ir kājas: varu tāpat pastāvēt. Kam man jūsu gulta?

Chļestakovs (staigā pa istabu). Paskaties, vai tur kārbiņā vēl nav tabaka!

Osips. No kurienes tā tabaka tur rāsies? Jau ceturtā diena, kā beidzamo izpīpējāt.

Chļestakovs (staigādams dažādi izviebj lūpas; beidzot ierunājas skaņā, noteiktā balsī) . Klausies… ei Osip!

Osips. Ko vēlaties?

Chļestakovs (skaņā, bet vairs ne tik noteiktā balsī). Tu aizej turp.

O s i p s. Kur?

Chļestakovs (pavisam nedrošā un neskaņā balsī, kurā dzirdams gandrīz vai lūgums ) . Lejā, bufetē… Saki tur… lai uznes man pus­dienas.

O s i p s. N-nē! es gan negribu iet.

Chļestakovs. Muļķi, kā tu drīksti?

O s i p s. Nu tā; lai ari ietu, viena alga, nekas tur neiznāks. Saimnieks noteica, ka pusdienas vairs nedošot.

Chļestakovs. Kā viņš drīkst nedot? Kas par muļķībām?

O s i p s. Un vēl viņš saka: pie pilsētas priekšnieka iešu; trešā nedēļa jau, kā kungs nemaksā. Jūs ar savu kungu, viņš saka, esat krāpnieki un tavs kungs — blēdis. Mēs, viņš saka, šitādus diedelniekus un neliešus pazīstam.

Chļestakovs. Tu lops! Tev prieks man atkal visu to atstāstīt.

O s i p s. Viņš saka: «Sitā jau dažs labais atbrauc, izdzīvojas, ietaisa parādus, vēlāk ne izdzīt nevar.» «Es,» viņš saka, «joku neprotu, es taisni ar sūdzību, lai ved prom uz iecirkni un tad uz cietumu.»

Chļestakovs. Nu, nu, muļķi, diezgan! Ej, ej, saki viņam! Tāds rupjš kustonis!

O s i p s. Tad jau labāk saimnieku pašu pasaukšu šurp.

Chļestakovs. Kam saimnieku? Ej vien, pasaki pats.

O s i p s. Redziet, kungs, man tiešām …

Chļestakovs. Velns lai parauj! Nu ej, pasauc saimnieku.

(Osips aiziet.)

TREŠAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Briesmīgi gribas ēst. Tā mazlietiņ pastaigājos, domāju, sak, vai ne­pāries ēstgriba, — nekā, velns lai parauj, nepāriet. Ja nebūtu Penzā uzdzīvojis, naudas pietiktu līdz mājām. Tas infanterijas kapteinis mani nejauki apcirpa: brīnišķīgus ķērienus, maita, prot. Tikai kādu pusstundiņu pasēdēju, bet noplucināja gludi. Bet tomēr man trakiski gribētos vēlreiz ar viņu saraut. Nav tikai tā gadījies. Kas te par nejēdzīgu pilsēteli! Sakņu bodītes nedod uz parāda it neko. Tas taču ir pavisam nelietīgi! (Svelpj — no sākuma no «Roberta», pēc kādu tautas dziesmiņu, beigas ne šo, ne to.) Laikam neviens negrib nākt.