Nikolajs Gogolis - Revidents

Pilsētas priekšnieks. Jā, abi šaujat garām!

Pastmeistars. Kad es jums saku, karš ar turkiem. Tur atkal francūzis kūda.

Pilsētas priekšnieks. Kas par karu ar turkiem? Mums pašiem klāsies slikti, ne turkiem. Tas jau zināms: man ir vēstule .

Pastmeistars. A… ja tā, tad nu gan kara ar turkiem nebūs.

Pilsētas priekšnieks. Nu kā tad, ko jūs, Ivan Koizmič?

Pastmeistars. Ko nu es! Kā jūs, Anton Antonovič?

Pilsētas priekšnieks. Ko tad es? Bail jau man nav, bet tik tāpat mazlietiņ .. . Par tirgotājiem un pilsoņiem man rūpes. Runā, ka es viņus drusku par daudz plucinājis; bet es, nudie', ja ari ko ņēmis no viena otra, tad patiešām bez jebkāda naida. Man pat prātā (ņem viņu zem rokas un noved sāņus), man pat prātā, vai tikai kāds nav nosūdzējis mani. Kādēļ tad gan īsti revidentam jābrauc pie mums? Klausieties, vai jums, Ivan Kuzmič, mūsu visu labā nav iespējams katru vēstuli, kas ienāk un iziet no jūsu pasta kantora, tā mazlietiņ uzplēst un izlasīt? Vai nav tur iekšā kaut kāda sūdzība vai vienkārši sarakstīšanās. Ja nav, tad var atkal aizlipināt; var pat atdot vēstuli tāpat uzplēstu.

Pastmeistars Zinu, zinu … Mani nemāciet, to es jau daru ne aiz uzmanības, bet vairāk tik aiz ziņkāres: man nāvīgi kārojas zināt, kas jauns pasaulē. Es jums teikšu, tā ir visinteresantākā lasīšana. Dažu vēstuli lasi ar tīru baudu — tik smalki apraksta dažādus atgadījumus . .. un kas par pamācību … labāka nekā Maskavas Vēstnesī».

Pilsētas priekšnieks. Bet sakiet, vai tad neko neesat izlasī­juši par kaut kādu ierēdni no Pēterburgas?

Pastmeistars. Nē, par Pēterburgas ierēdni nav nekas, par Kostromas un Saratovas ierēdņiem gan daudz raksta. Zēl, ka jūs ne­dabūjāt vēstules lasīt: gadās ļoti skaistas vietas. Tā nesen kāds poručiks raksta draugam un apraksta balli tik rotaļīgi… ļoti ļoti jauki. «Mana dzīve, mīļais draugs,» viņš raksta, «rit kā debesīs: jaunkundžu daudz, muziķa spēlē, standarts joņo…» Ar lielām lielām jūtām aprakstījis. Es to tīšām uzglabāju. Vai gribat, izlasīšu priekšā.

Pilsētas priekšnieks. Nu, tagad tādām lietām nav laika. Tad esat gan tik laipns, Ivan Kuzmič: ja gadās kāda sūdzība vai norā­dījums, bez kavēšanās aizturiet.

Pastmeistars. Ar lielāko patiku.

Amoss Fjodorovičs. Palūkojiet tik, gan jūs kādreiz dabūsiet par to.

Pastmeistars. Ak tu tētiņ!

Pilsētas priekšnieks. Nekas, nekas. Cita lieta, ja jūs no tā ko palaistu atklātībā, bet tas taču paliek pašu mājās.

Amoss Fjodorovičs. Jā, nejēdzīga būšana ievārās. Un jāat­zīstas, es nācu pie jums, Anton Antonovič, piesolīt kucīti. Miesīga māsa tam šunelim, kuru jūs pazīstat. Jūs taču esat dzirdējuši, ka Ceptovičs ar Varchovinski tiesājās, bet man tas par laimi, varu dzenāt zaķus ij pa viena, ij otra laukiem.

Pilsētas priekšnieks. Ak kungs, lieciet mani tagad mierā ar saviem zaķiem; man tas nolādētais incognito iestrēdzis galvā! Tā tik vien gaidi, pavērsies durvis — un caps …

TREŠAIS SKATS

Tie paši, Bobčinskis un Dobčinskis (abi ienāk aizelsušies).

Bobčinskis. Ārkārtīgs notikums!

Dobčinskis. Negaidītas ziņas!

Visi. Kas, kas tad?

Dobčinskis. Neparedzēta lieta: nonākam viesnīcā…

Bobčinskis (pārtraukdams) . Nonākam ar Pēteri Ivanoviču vies­nīcā …

Dobčinskis (pārtraukdams). Ē, atļaujiet, Pēter Ivanovič, es iz­stāstīšu.

Bobčinskis. Ē, nē, atļaujiet man, es… atļaujiet, atļaujiet…jums arī valoda tā nevedas…

Dobčinskis. Bet jums samisēsies, jūs vēl ko aizmirsīsiet.

Bobčinskis. Atcerēšos, nudie' atcerēšos. Labāk netraucējiet, lai es izstāstu, netraucējiet! Sakiet, kungi, esiet tik laipni, sakiet, lai Pēteris Ivanovičs netraucē.

Pilsētas priekšnieks. Tad runājiet taču, dieva dēļ, kas no­ticis! Man sirds kāpj pa kaklu. Kungi, sēdieties! Ņemiet krēslus! Pēter Ivanovič, še jums krēsls! (Visi sasēstas apkārt abiem Pēteriem Ivanovičiem.) Nu kas tad, kas tad ir?

Bobčinskis. Atļaujiet, atļaujiet; es visu pēc kārtas. Tikko biju izgājis no šejienes, pēc tam kad jums labpatikās uztraukties dabūtās vēstules pēc, jā … tad es tūliņ noskrēju … lūdzu, Pēter Ivanovič, nepār­trauciet! Es pats zinu visu, visu. Jā, redziet, tad es noskrēju pie Korob-kina. Korobkinu nesastapts mājās, iegriezos pie Rastakovska, bet, Rastakovski nesastapis, nogāju, lūk, še, pie Ivana Kuzmiča, pastāstīt arī viņam jūsu jauno ziņu, jā, un, no turienes nākdams, satikos ar Pēteri Ivanoviču…

Dobčinskis (pārtraukdams). Pie būdas, kur pīrāgus pārdod.

Bobčinskis, Pie būdas, kur pīrāgus pārdod. Jā, Pēteri Ivanoviču saticis, es viņam saku: vai esat jau dzirdējuši jauno ziņu, ko Antons Antonovičs dabūjis ar ticamu vēstuli? Bet Pēteris Ivanovičs to jau dabūjis zināt no jūsu saimnieces Avdotjas, kura nezin pēc kā sūtīta pie Filipa Antonoviča Počečujeva.

Dobčinskis (pārtraukdams). Pēc muciņas franču brandvīnam.

Bobčinskis (viņa roku atbīdīdams). Pēc muciņas franču brand­vīnam. Un tā mēs ar Pēteri Ivanoviču gājām pie Počečujeva … Jūs, Pēter Ivanovič … ē … nemaisieties, lūdzami nemaisieties! Gājām pie Počečujeva, bet ceļā Pēteris Ivanovičs saka: «Iegriezīsimies,» viņš saka, «traktieri. Vēders man… no paša rīta nekā neesmu ēdis, vēders man raustās vien …» Jā, Pēterim Ivanovičam tas vēders … «Traktierim,» viņš saka, «tikko atvests svaigs lasis, iesim iekost.» Bet, kā mēs viesnīcā, tā piepeši jauns cilvēks …

Dobčinskis (pārtraukdams). Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs …

Bobčinskis. Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs, staigā pa istabu … šitā … sejā pārdomas … fizionomija … uzstāja, un šite (velk ar pirkstu ap pieri) — daudz daudz kas. It kā jau nojautis, es saku Pēterim Ivanovičam: «Še kaut kas nav tik vienkārši.» Jā. Bet Pēteris Ivanovičs jau pametis ar pirkstu un pasaucis traktiernieku Vlasu, to pašu, kam trīs nedēļas atpakaļ atskrēja jauni dēli… tāds ņiprs puika, arī reiz turēs traktieri tāpat kā tēvs. Pasaucis Vlasu, Pēteris Ivanovičs tam klusītiņām prasa: «Sak, kas tas jaunais cilvēks tāds ir?» bet Vlass uz to atbild: «Tas,» viņš saka … Ē, lūdzu, nepārtrauciet, Pēter Ivanovič, nudien jūs neizstāstīsiet: jūs šļupstat, es zinu, jums viens zobs mutē piesvelpj… «Tas,» viņš saka, «jauns cilvēks, ierēdnis,» j-jā, «no Pēterbur­gas braukdams, bet pēc uzvārda,» viņš saka, «Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs, bet ceļā,» viņš saka, «uz Saratovas guberņu un,» viņš saka, «ļoti dīvaini uzvedas: dzīvo jau otru nedēļu, no viesnīcas nekur ne­iziet, visu ņem uz rēķina un ne kapeikas negrib maksāt.» Un, kā šis man to pateic, tikpat kā gaisma man atspīd no augšienes. «Ē!» es saku Pēterim Ivanovičam …

Dobčinskis. Nē, Pēter Ivanovič, es sacīju — «ē»!

Bobčinskis. Papriekšu jūs sacījāt, un tad arī es sacīju. «E!» mēs ar Pēteri Ivanoviču sakām. «Kādēļ viņš sēž še, ja ceļš tam uz Saratovas guberņu?» — J-jā. Redziet, tas pats jau ir tas ierēdnis.

Pilsētas priekšnieks. Kas, kāds ierēdnis?

Bobčinskis. Tas ierēdnis, par kuru jurns tika ziņots, — revidents.

Pilsētas priekšnieks (izbijies). Kungs tētiņ, ko jūs runājat! Tas nevar būt viņš.

D o b č i n s k i s. Ir! ne naudu maksā, ne tālāk brauc. Kas tad tas cits, ja ne viņš? Un komandējums ar uz Saratovu izrakstīts.

Bobčinskis. Tas pats, tas pats, nudie' tas pats … Tāds ievērīgs, visu aplūkoja. Pamanījis, ka mēs ar Pēteri Ivanoviču ēdam lasi, it īpaši tāpēc, ka Pēterim Ivanovičam tas vēders … jā, tad viņš pat mūsu šķīvjos ieskatījās. Es tā nobijos.