NIKOLAJS GOGOLIS: STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

«Un ko, vai tad maz?»

«Par šauteni?»

«Protams, par šauteni.»

«Divi maisi par šauteni?»

«Ne jau divi tukši maisi, bet ar auzām; un cūku aizmirsāt?»

«Varat bučoties ar savu cūku, un ja negribat, tad pie velna!» «

«Nu, jums tik pieskaries! Redzēsiet: sadurstīs jums viņā saulē mēli karstām adatām par tādiem bezdievīgiem vār­diem. Pēc sarunas ar jums jānomazgā ir seja, ir rokas, ir pa­šam jāizsvēpējas.»

«Atļaujiet, Ivan Ivanovič: šautene — dižciltīga lieta, vis­interesantākais laika kavēklis, pie tam arī patīkams istabas rotājums …»

«Jūs, Ivan Ņikiforovič, esat tik iedomīgs par savu šauteni, kā muļķis ar izrakstītu tarbu,» sacīja Ivans Ivanovičs sašu­tumā, jo tiešām sāka jau skaisties.

«Bet jūs, Ivan Ivanovič, esat īsts zostēviņš.»

Ja Ivans Nikiforovičs nebūtu sacījis šā vārda, viņi būtu pa­strīdējušies savā starpā un izšķīrušies kā parasti draudzīgi: bet tagad notika pavisam kas cits. Ivans Ivanovičs pilnīgi aiz­degās.

«Ko jūs tur sacījāt, Ivan Ņikiforovič?» jautāja viņš, pa­augstinājis balsi.

«Es teicu, ka jūs līdzināties zostēviņam, Ivan Ivanovič!»

«Kā jūs iedrošinieties, cienījamais, aizmirsdams pieklājību un cieņu pret cilvēka stāvokli un vārdu, apveltīt to ar tādu lamu vārdu?»

«Kas tad tas par lamu vārdu? Bet ko tad jūs, galu galā, tā vicinieties rokām, Ivan Ivanovič?»

«Es atkārtoju, kā jūs iedrošinieties, pretēji katrai pieklā­jībai, nosaukt mani par zostēviņu?»

«Uzspļaut jums uz galvas, Ivan Ivanovič! Ko jūs tā kla­dzināt?»

Ivans Ivanovičs nevarēja vairs savaldīties: viņa lūpas dre­bēja; mute pazaudēja parasto ižicas stāvokli un kļuva līdzīga O; acis viņš tā mirkšķināja, ka metās bailes. Tas gadījās ar Ivanu Ivanoviču ārkārtīgi reti; lai tas notiktu, viņš bija stipri jāsadusmo. «Nu tad es jums daru zināmu,» sacīja Ivans Iva­novičs, «ka es negribu jūs ne pazīt.»

«Liela nelaime! Nudien, neraudāšu tāpēc!» atbildēja Ivans Nikiforovičs. Meloja, meloja, nudien meloja! Tas viņam bija ļoti nepatīkami.

«Savu kāju nesperšu jūsu mājā.»

«Ehe, he!» teica Ivans Nikiforovičs, aiz nepatikas pats ne­zinādams, ko darīt, un, pretēji paradumam, piecēlies kājās. «Ei, sieva, puika!» Tūdaļ durvīs parādījās tā pati liesā sieva un neliela auguma zēns, ievīstījies garos un platos svārkos. «Paņemiet Ivanu Ivanoviču pie rokām un izvediet viņu aiz durvīm!»

«Kā! muižnieku?» iesaucās ar cieņas un sašutuma sajūtu Ivans Ivanovičs. «Iedrošinieties tikai! nāciet tuvāk! Es jūs iznīcināšu kopā ar jūsu muļķa kungu! Krauklis neatradīs jūsu vietu!» (Ivans Ivanovičs runāja neparasti spēcīgi, kad viņa dvēsele bija satricināta.)

Visa šī grupa veidoja spēcīgu gleznu: Ivans Nikiforovičs, stāvēdams istabas vidū visā savā skaistumā, bez kādiem iz­greznojumiem! Sieva, ar vaļēju muti un pavisam bezjēdzīgu, baiļu pārņemtu sejas izteiksmi! Ivans Ivanovičs ar augšup paceltu roku, kādus tēloja romiešu tribunus! Šis bija nepa­rasts mirklis, lieliska izrāde! Un visam bija tikai viens ska­tītājs: tas bija zēns neizmērojamos svārkos; viņš stāvēja diezgan mierīgi un knibināja ar pirkstu savu degunu.

Beidzot Ivans Ivanovičs paņēma savu cepuri. «Ļoti labi jūs rīkojaties, Ivan Ņikiforovič! skaisti! To es jums pieminēšu.»

«Ejiet, Ivan Ivanovič, ejiet! un pielūkojiet, nerādieties man: citādi — es jums, Ivan Ivanovič, visu purnu sadau­zīšu!»

«Lūk, jums par to, Ivan Ņikiforovič,» atbildēja Ivans Iva­novičs, parādījis viņam pigu un aizcirtis aiz sevis durvis, kas kaucoši iečīkstējās un no jauna atvērās.

Ivans Nikiforovičs parādījās durvīs un gribēja kaut ko pie­metināt, bet Ivans Ivanovičs vairs neskatījās atpakaļ un lai­dās prom no pagalma.

Kas notika pēc Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča ķildas?

Tātad divi cienījami vīri, Mirgorodas lepnums un rota, sa­ķildojās savā starpā! un par ko? par niekiem, par zostēviņu. Negribēja redzēt vairs viens otru, sarāva visus sakarus, ka­mēr agrāk viņi bija pazīstami kā visnešķiramākie draugi! Senāk katru dienu Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs sūtīja viens pie otra apvaicāties par veselību un bieži sarunājās viens ar otru no saviem balkoniem, un teica viens otram tik patīkamas valodas, ka sirdij bija prieks klau­sīties. Svētku dienās Ivans Ivanovičs štameta bekešā, Ivans Nikiforovičs dzelteni brūnā satina kazakinā dodas gandrīz roku rokā abi divi uz baznīcu. Un ja Ivans Ivanovičs, kam bija ārkārtīgi redzīgas acis, pirmais pamanīja peļķi vai kādu netīrumu ielas vidū, kas dažkārt Mirgorodā pagadās, tad vienmēr teica Ivanam Nikiforovičam: «Piesargieties, neiekā­piet te ar kāju, jo te nav labi.» Ivans Nikiforovičs no savas puses arī izrādīja visaizkustinošākās draudzības zīmes, un lai viņš stāvēja cik tālu, vienmēr pasniedza Ivanam Ivanovičam roku ar radziņu, sacīdams: «pagodiniet!» Un kas par brī­nišķīgu saimniecību abiem!… Un šie divi draugi… Kad es dabūju par to dzirdēt, tas mani kā pērkons pārsteidza! Es ilgi negribēju ticēt. Dievs taisnais! Ivans Ivanovičs saķildo­jies ar Ivanu Nikiforoviču! Tādi cienījami ļaudis! Kas nu vēl ir nesaraujams šai pasaulē?

Kad Ivans Ivanovičs atnāca pie sevis mājās, viņš ilgi bija stipri satraukts. Agrāk viņš vispirms iegāja stallī, paraudzī­ties, vai ķēve ēd sienu (Ivana Ivanoviča ķēvīte gaiši bēra, ar lauku pieri; ļoti labs zirdziņš); tad pabaroja tītarus un sivē­nus pats savām rokām un tikai pēc tam gāja telpās, kur tai­sīja vai nu koka traukus (viņš ļoti mākslīgi, ne sliktāk par virpotāju, prot pagatavot dažādas lietas no koka), vai lasīja grāmatu, iespiestu pie Ļubija, Harija un Popova (tās no­saukumu Ivans Ivanovičs neatceras, jo istabene jau ļoti sen; noplēsusi titullapas virsējo daļu, bērnu mierinādama), vai arī atpūtās zem nojumes. Bet tagad viņš neķērās ne pie vienas savas parastās nodarbības. Tai vietā, saticis Gapku, sāka ta bārt, kāpēc viņa slaistās bez darba, kaut gan viņa stiepa put­raimus uz virtuvi; iesvieda ar nūju gailim, kas bija pienācis pie lieveņa pēc parastās devas, un kad pie viņa pieskrēja no­smulējies puika saplīsušā krekliņā un sauca: «Tēti, tēti! iedod cepumu!» tad viņš tam tik briesmīgi piedraudēja un sāka mīņāties kājām, ka izbiedētais puika aizskrēja diezin kur.

Beidzot taču viņš apdomājās un sāka nodarboties ar veca­jām lietām. Pusdienas viņš ēda vēlu un gandrīz jau pieva­karē nolikās atpūsties zem nojumes. Labais borščs ar balo­žiem, ko Gapka bija izvārījusi, pilnīgi izdzēsa rīta notikumu. Ivans Ivanovičs atkal sāka ar labpatiku aplūkot savu saim­niecību. Beidzot viņa acis apstājās pie kaimiņu pagalma, un viņš sacīja pats sev: «Šodien es neesmu bijis pie Ivana Niki­foroviča; aiziešu pie viņa.» To sacījis, Ivans Ivanovičs pa­ņēma nūju un cepuri un devās uz ielas, bet tikko izgāja aiz vārtiem, tā atcerējās ķildu, nospļāvās un atgriezās atpakaļ. Gandrīz tāda pati kustība notika arī Ivana Nikiforoviča pa­galmā. Ivans Ivanovičs redzēja, kā sieva jau uzlika kāju uz žoga ar nodomu pārkāpt viņa pagalmā, kad pēkšņi atskanēja Ivana Nikiforoviča balss: «Atpakaļ, atpakaļ! nevajag!» Taču Tvanam Ivanovičam sametās ļoti garlaicīgi. Visai iespējams, ka šie cienījamie ļaudis jau otrā dienā būtu izlīguši, ja .se­višķs notikums Ivana Nikiforoviča mājā nebūtu iznīcinājis katru cerību un nebūtu pielējis eļļu naida ugunij, kas dzirās apdzist.