Pie Ivana Nikiforoviča tās pašas dienas pievakarē atbrauca Agafija Fedosejevna. Agafija Fedosejevna nebija Ivanam Nikiforovičam ne asins radiniece, ne tālāka radiniece, pat ne kūma. Varētu likties, ka viņai nebija pilnīgi nekāda iemesla pie viņa braukāt, un arī viņš pats par to ne pārāk priecājās; tomēr viņa pie tā brauca un dzīvoja veselām nedēļām, un dažreiz arī vairāk. Tad viņa atņēma atslēgas un visu māju pārņēma savās rokās. Tas bija ļoti nepatīkami Ivanam Nikiforovičam, tomēr viņš, kā par brīnumu, klausīja viņai kā bērns, un kaut arī dažreiz lūkoja strīdēties, taču arvien Agafija Fedosejevna dabūja virsroku.
Es, atzīšos, nesaprotu, kam tas tā ierīkots, ka sievietes satver mūs aiz deguna tikpat veikli kā tējkannas rokturi: vai nu viņu rokas tā radītas, vai arī mūsu deguni nekam vairs neder. Un, neraugoties uz to, ka Ivana Nikiforoviča deguns bija mazliet līdzīgs plūmei, viņa to tomēr satvēra aiz šī deguna un vadāja aiz sevis kā sunīti. Negribot viņš pat mainīja viņas klātienē savu parasto dzīves veidu: negulēja tik ilgi saulē, un, ja arī gulēja, tad nevis kails, bet vienmēr uzvilcis kreklu un bikses, kaut gan Agafija Fedosejevna nemaz to neprasīja. Viņa nebija ceremoniju mīlētāja un, kad Ivans Nikiforovičs slimoja ar drudzi, viņa pati savām rokām berzēja to no kājām līdz galvai ar terpentinu un etiķi. Agafija Fedosejevna valkāja galvā aubi, trīs kārpa3 uz deguna un kafijas krāsas rīta kleitu ar dzeltenām puķēm. Viss viņas augums izskatījās pēc mucas, un tāpēc atrast viņas taļļas vietu bija tikpat grūti kā ieraudzīt bez spoguļa savu degunu. Kājiņas viņai bija īsiņas, izveidotas pēc divi spilveniem. Viņa mēļoja, un ēda vārītas bietes no rītiem, un lieliski bārās; un visās šais dažādajās nodarbībās viņas seja ne uz mirkli nemainīja savu izteiksmi, ko parasti var uzrādīt vienīgi tikai sievietes.
Tiklīdz viņa atbrauca, viss sāka iet ačgārni: «Tu, Ivan Ņikiforovič, neizlīgsti ar viņu un nelūdz piedošanas; viņš tevi postā grib iedzīt; tas jau tāds cilvēks! Tu vēl viņu nepazīsti.» čukstēja, čukstēja nolādētā sieva un panāca to, ka Ivans Nikiforovičs pat dzirdēt negribēja par Ivanu Ivanoviču.
Viss kļuva citāds. Ja kaimiņu suns ieskrēja kādreiz pagalmā, tad to dauzīja, ar ko vien pagadījās; bērni, kas kāpa pāri žogam, atgriezās brēkdami, ar augšup saceltiem krekliņiem un žagara zīmēm uz muguras. Pat pati vecene, kad Ivans Ivanovičs gribēja tai kaut ko pajautāt, uzvedās tik nepieklājīgi, ka Ivans Ivanovičs, kā ārkārtīgi delikāts cilvēks, nospļāvās un piebilda tikai: «Kas par draņķīgu sievu! sliktāka par savu kungu!»
Beidzot, vainagojot visus apvainojumus, neieredzētais kaimiņš uzbūvēja taisni viņam pretī, kur parasti bija pār žogu kāpjamā vieta, zosu kūti, it kā ar sevišķu nodomu padziļināt apvainojumu. Šo Ivanam Ivanovičam pretīgo kūti uzcēla velnišķi ātri — vienā dienā.
Tas pamodināja Ivanā Ivanovičā niknumu un vēlēšanos atriebties. Taču viņš neizrādīja nekāda sarūgtinājuma, neraugoties uz to, ka kūts aizņēma daļu viņa zemes; bet sirds viņam tā pukstēja, ka viņam bija pārmērīgi grūti saglabāt šo ārējo mierīgumu.
Tā aizvadīja viņš dienu. Iestājās nakts… Ai, ja es būtu gleznotājs, cik es skaisti parādītu visu nakts krāšņumu! Es parādītu, kā gul visa Mirgoroda; cik nekustīgi uz to noraugās neskaitāmās zvaigznes; kā redzamais klusums tuvu un tālu atbalso suņu rejas; kā viņiem garām aizdrāžas iemīlējies zvaniķis un kāpj pāri pār žogu bruņinieciskā bezbailībā; kā baltās namu sienas, mēness gaismas pārņemtas, kļūst baltākas, tos apņemošie koki tumšāki, koku ēna gulst melnāka, puķes un apklususī zāle smaržīgāka, un sienāži, nerimstošie nakts bruņinieki, draudzīgi visās malās uzņem savas čirkstošās dziesmas. Es parādītu, kā vienā no šīm zemajām māla mājiņām vientuļā gultā nemierīgi svaidās melnskropstaina pilsētniece ar drebošām jaunām krūtīm, kura sapņo par huzara ūsām un piešiem, un mēness gaisma smejas viņas vaigos. Es parādītu, kā pa balto ceļu aizzib sikspārņu melnā ēna, kas metas uz baltajiem māju skursteņiem … Bet diezi vai es spētu parādīt Ivanu Ivanoviču, kas izgāja šai naktī ar zāģi rokā: tik daudz viņa sejā bija ierakstīts dažādu jūtu! Klusi klusītiņām piezagās viņš un palīda zem zosu kūtiņas. Ivana Nikiforoviča suņi vēl nekā nezināja par ķildu starp viņiem un tāpēc atļāva viņam kā vecam draugam pieiet pie kūts, kas visa turējās uz četriem ozola stabiem. Pielīdis tuvākajam stabam, viņš tam pielika zāģi un sāka zāģēt. Troksnis, ko radīja zāģis, spieda viņu uz mirkli atskatīties, .bet. doma par apvainojumu deva no jauna drosmi. Pirmais stabs bija pārzāģēts; Ivans Ivanovičs ķērās pie otra. Viņa acis dega un nekā neredzēja aiz bailēm. Piepeši Ivans Ivanovičs iekliedzās un sastinga: viņam parādījās mironis; bet drīz viņš attapās, redzēdams, ka tā bija zoss, kas bija izbāzusi pie viņa savu kaklu. Ivans Ivanovičs nospļāvās aiz sašutuma un sāka turpināt darbu. Arī otrs stabs pārzāģēts; celtne sagrīļojās. Sirds Ivanam Ivanovičam sāka tik briesmīgi pukstēt, kad viņš ķērās pie trešā, ka viņš vairākas reizes pārtrauca darbu. Jau vairāk nekā pusē stabs bija pārzāģēts, kad pēkšņi kustīgā ēka stipri sašūpojās … Ivans Ivanovičs tikko paguva atlēkt nost, kad tā ar troksni sagruva. Paķēris zāģi, briesmīgi pārbijies, pārskrēja viņš mājās un metās gultā; viņam nebija pat dūšas paraudzīties pa logu uz sava briesmīgā darba sekām. Viņam šķita, ka ir sapulcējusies visa Ivana Nikiforoviča sēta: vecā sieva, Ivans Nikiforovičs, zēns bezgalīgajos svārkos, visi dakšām, ar Agafiju Fedosejevnu priekšgalā nāca nopostīt un lauzt viņa māju.
Visu nākamo dienu Ivans Ivanovičs pavadīja kā drudzī. Viņam visu laiku spokojās, ka ienīstais kaimiņš atriebībā par to vismaz aizdedzinās viņa māju, un tāpēc viņš pavēlēja Gapkai. ik mirkli visu pārbaudīt, vai nav pielikti kur sausi salmi. Beidzot, lai Ivanu Nikiforoviču brīdinātu, viņš nolēma kā zaķis aizsteigties priekšā un iesniegt par viņu sūdzību Mirgorodas apriņķa tiesā. Kāda bija šī sūdzība, to var dabūt zināt nākamajā nodaļā.
Par to, kas notika Mirgorodas apriņķa tiesā.
Brīnišķīga pilsēta Mirgoroda! Kādu tik tur nav ēku! Gan zem salmu, gan zem niedru, pat zem koka jumtiem. Pa labi iela, pa kreisi iela, visur brīnišķīgs zedeņu žogs; gar to vijas apīņi, uz tā karājas podi, aiz tā saulespuķe rāda savu saulei līdzīgo galvu, sarkst magones, zib resni ķirbji… Skaistums! Zogu arvien rotā priekšmeti, kas to dara vēl gleznaināku: vai nu uzspīlēta plachta, vai krekls, vai bikses. Mirgorodā nav ne zagšanas, ne blēdīšanas, un tāpēc katrs karina uz zedeņiem, kas vien nāk prātā. Ja jūs nāksiet no laukuma puses, tad, droši vien, brīdi apstāsieties, lai patīksminātos gar skatu: tur ir peļķe, apbrīnojama peļķe! vienīgā no visnin tām, kādas jums ir izdevies jebkad redzēt! Tā aizņem gandrīz visu laukumu. Lieliska peļķe! Mājas un mājiņas, kuras no tālēm var noturēt par siena gubiņām, apkārt sapulcējušās» brīnās par tās skaistumu.
Bet es esmu ieskatos, ka nav labākas mājas par apriņķa tiesu. Vai tā ir ozola vai bērza — man nav daļas, bet tai. cienītie kungi, ir astoņi logi! astoņi logi pēc kārtas, tieši uz laukumu un uz to ūdens plašumu, par ko es jau runāju un kuru policijas priekšnieks sauc par ezeru! Tā ir vienīgā, kas nokrāsota granita krāsā; visas pārējās rņājas Mirgorodā vienkārši nobalsinātas. Jumts tai viscaur koka un būtu pat nokrāsot - ; sarkanu krāsu, ja vien tam sagatavoto eļļu kancelej- nieki, sajaukuši ar sīpoliem, nebūtu apēduši, kas gadījās, it kā tīši, gavēņa laikā, un jumts palika nekrāsots. Uz laukumu iziet lievenis, pa kuru bieži skraida vistas, jo lievenī gandrīz vienmēr izbārstīti putraimi vai kaut kas cits ēdams, kas, protams, netiek darīts tīši, bet vienīgi aiz lūdzēju neuzmanības. Māja sadalīta divi pusēs: vienā tiesas sēžu telpa, otrā arestantu telpas. Tai pusē, kur tiesas sēžu telpa, atrodas divi tīras, izbalsinātas istabas: viena ir priekšistaba, lūdzējiem, otrā ir galds, izrotāts tintes traipiem; uz galda rīkojumu krājums; četri ozola krēsli, augstām atzveltnēm; gar sienām lādes, apkaltas dzelzi, kurās glabājās apriņķa sūdzību kaudzes. Uz vienas no šīm lādēm stāvēja toreiz ar zābaku ziedi nospodrināts stulmainis.
Читать дальше