ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

Pirms dažiem gadiem vienā no savām muižām dzī­voja senlaiku krievu kungs Kirila Petrovičs Trojekurovs. Bagātības, ievērojamās dzimtas un sakaru dēļ viņam bija liela ietekme guberņās, kur atradās viņa īpašumi. Kaimiņi ar prieku izdabāja viņa visniecīgā­kajām iegribām; guberņas ierēdņi drebēja, viņa vārdu vien padzirdot; Kirila Petrovičs viņam izrādīto verdzisko padevību uzņēma kā pienācīgus meslus; viņa māja allaž bija viesu pilna, kuri tiecās izklaidēt viņu dīkajā dzīvē, piedaloties trokšņainajās, bet reizēm arī pavisam trakulīgas izpriecās. Neviens ne­uzdrošinājās noraidīt viņa ielūgumu vai zināmās die­nās neierasties pienācīgā godbijībā pie viņa Pokrov- skas muižā. Kirilas Petroviča mājas dzīvē izpaudās visi neizglītota cilvēka netikumi. Būdams ārkārtīgi izlutināts, viņš bija paradis ļaut pilnu vaļu visām neapvaldītās dabas dziņām un visām sava diezgan aprobežotā prāta iegribām. Kaut arī viņam bija ne­parasti liels fiziskais spēks un izturība, viņš pāris reižu nedēļā mocījās pārēšanās dēļ un ik vakarus bija jautrā prātā. Vienā no blakus ēkām uzturējās sešpadsmit istabenes, kuras strādāja dažādus rokdar­bus. Šīs ēkas logi bija režģiem aizrežģoti, durvis no­slēgtas, bet atslēgas glabājās pie Kirilas Petroviča. Jaunās gūsteknes noteiktās stundās izgāja dārzā un pastaigājās divu veceņu uzraudzībā. Laiku pa laikam Kirila Petrovičs dažas izprecināja un viņu vietā nāca jaunas. Pret zemniekiem un saimes ļaudīm viņš iztu­rējās bargi un patvaļīgi, tomēr tie bija uzticīgi, dižo­jās ar sava kunga bagātību un slavu un savukārt daudz ko atļāvās pret kaimiņiem, pārliecināti par viņa aizstāvību.

Trojekurova parastā nodarbošanās bija apbraukāt savus īpašumus, sarīkot ilgstošas dzīres un visādas draiskulības, kas tika izdomātas katru dienu un kam par upuri krita aizvien kāds jauns paziņa, kaut gan arī vecie draugi nevarēja no tā izvairīties, izņemot tikai Andreju Gavriloviču Dubrovski. Šis Dubrovskis, atvaļināts gvardes poručiks, bija Kirilas Petroviča tuvākais kaimiņš, un viņam piederēja septiņdesmit dvēseļu. Trojekurovs, kas bija augstprātīgs pat pret visaugstākās kārtas ļaudīm, Dubrovski tomēr cienīja,

par spīti viņa šaurajai rocībai. Kādreiz agrāk viņi bija dienesta biedri, un Trojekurovs no piedzīvojumiem pazina viņa rakstura neiecietību un noteiktību. Ap­stākļi viņus uz ilgāku laiku izšķīra. īpašumam papu­tot, Dubrovskis bija spiests atstāt dienestu un apmes­ties uz dzīvi ciematā. Kirila Petrovičs, to uzzinājis, piedāvāja palīdzību, bet Dubrovskis viņam pateicās un palīdzību noraidīja, palikdams nabags un neatka­rīgs. Pēc dažiem gadiem Trojekurovs, atvaļināts ģe- nerālanšefs, ieradās savā dzimtmuižā; viņi sastapās un priecājās, viens otru redzot. Kopš tā laika viņi katru dienu bija kopā un Kirila Petrovičs, kurš savā mūžā nepagodināja nevienu ar apmeklējumu, bieži mēdza iegriezties vecā drauga mājiņā. Būdami vienos gados, cēlušies no vienas un tās pašas kārtas, vie­nādi audzināti, viņi arī raksturā un tieksmēs savā ziņā bija līdzīgi. Pa daļai arī viņu liktenis sagadījās vienāds: abi bija apprecējušies aiz mīlestības, abi drīz vien kļuvuši atraitņi, abiem bija palicis pa bēr­nam. Dubrovska dēls tika audzināts Pēterburgā, Kiri­las Petroviča meita auga tēva acu priekšā, un Troje­kurovs bieži mēdza teikt Dubrovskim: «Paklau, brāl Andrej Gavrilovič, ja no tava Volodjas kas labs iz­nāks, es došu viņam Masu; kas par to, ka viņš pliks kā vanadzēns.» Andrejs Gavrilovičs pagrozīja galvu un parasti atbildēja: «Nē, Kirila Petrovič, mans Volodjka nav Marijai Kirilovnai piemērots līgavai­nis. Nabaga muižniekam labāk apprecēt nabadzīgu muižnieci un būt noteicējam paša mājās nekā izluti­nāta sievišķa muižas pārvaldniekam.»

Visi apskauda saderību, kāda valdīja starp augst­prātīgo Trojekurovu un viņa nabadzīgo kaimiņu, un brīnījās par tā pārdrošību, kad tas pie Kirilas Petro­viča galda droši izteica savas domas, neraizēdamies par to, vai tās saskan vai nesaskan ar namatēva ieska­tiem. Daži mēģināja sekot viņa priekšzīmei un pār­kāpt zināmas padevības robežas, bet Kirila Petrovičs tos tā nobaidīja, ka viņiem uz visiem laikiem zuda patika pasākt ko tamlīdzīgu, un Dubrovskis bija un palika viens pats ārpus vispārējā likuma. Nejaušs gadījums visu izjauca un pārveidoja.

Reiz rudens sākumā Kirila Petrovičs taisījās ceļā uz tālajiem laukiem. Vakarā deva rīkojumu piķie­riem un zirgu puišiem sagatavoties izbraukšanai pulk­sten piecos rītā. Telti un virtuvi nogādāja jau iepriekš uz to vietu, kur Kirila Petrovičs bija nolēmis ieturēt pusdienu maltīti. Saimnieks un viesi devās uz suņu kūti, kur vairāk nekā pieci simti kvekšķu un kurtu dzīvoja pārticībā un siltumā, slavēdami Kirilas Petroviča devību savā suņu valodā. Turpat atradās arī lazarete slimajiem suņiem bijušā štāba ārsta Timoškas uzraudzībā un nodalījums, kur dižciltīgās kuces bērnojās un baroja kucēnus. Kirila Petrovičs lepojās ar šo lielisko ierīkojumu un nekad nepalaida garām gadījumu padižoties ar to viesiem, kuri to skatīja jau, mazākais, divdesmito reizi. Viņš staigāja pa suņu kūti, viesu ielenkts, Timoškas un galveno piķieru pavadībā; apstājās pie dažām, būdām, gan apvaicādamies par slimajiem, gan izteikdams vairāk vai mazāk bargas un taisnīgas piezīmes, gan paaici­nādams pie sevis suņus un laipni ar tiem sarunāda­mies. Viesi ieskatīja par savu pienākumu apbrīnot Kirilas Petroviča suņu kūti. Vienīgi Dubrovskis klu­sēja un rauca pieri. Viņš bija kaislīgs mednieks, bet rocība viņam ļāva turēt tikai divus kvekšķus un vienu kurtu pāri: redzot šo lielisko ierīkojumu, viņš nevarēja pārvarēt zināmu skaudību.

— Ko tu viebies, brāl, — vaicāja viņam Kirila Petrovičs, — vai tev mana suņu kuts nepatīk?

— Nē, — viņš īgni atbildēja, — suņu kūts ir brī­nišķīga, diez vai jūsu ļaudīm ir tāda dzīve kā jūsu suņiem.

Kāds piķieris jutās aizskarts.

— Mēs par savu dzīvi, — viņš sacīja, — paldies dievam un mūsu kungam, nežēlojamies, bet, kas tiesa, tas tiesa, dažam muižniekam gan nebūtu par ļaunu pārmainīt savu kungu māju pret kuru katru mūsu suņu būdu. Tur viņam būtu pilnāks vēders un siltāk.

Kirila Petrovičs skaļi iesmējās par sava kalpa ne­kautrīgo piezīmi, arī viesi tūliņ sāka smieties, kaut gan juta, ka piķiera joks varēja attiekties arī uz vi­ņiem. Dubrovskis nobālēja un neteica ne vārda.

Šai brīdī Kirilam Petrovičam ķocī pienesa jaunpie- dzimušos kucēnus; viņš sāka noņemties ar tiem, izvē­lējās sev divus, pārējos lika noslīcināt. Pa to laiku Andrejs Gavrilovičs nozuda, un neviens to nepa­manīja.

Pārnācis kopā ar viesiem no suņu kūts, Kirila Pet­rovičs sēdās ieturēt vakara maltīti un, neredzēdams Dubrovski, tikai tad pamanīja, ka viņa nav. Saimes ļaudis pateica, ka Andrejs Gavrilovičs aizbraucis mā­jās. Trojekurovs pavēlēja tūliņ dzīties viņam pakai un katrā ziņā atvest atpakaļ. Nekad viņš nebija brau­cis medībās bez Dubrovska — saprātīga un smalka suņu labo īpašību cienītāja un taisnīga mednieku dažādo ķildu izšķīrēja. Kalps, kas bija auļojis viņam pakaļ, atgriezās, kad visi vēl sēdēja pie galda, un ziņoja savam kungam, ka, proti, Andrejs Gavrilovičs neesot klausījis un negribot braukt atpakaļ. Kirila Petrovičs, kā parasti, jau iesilis pēc iebaudītā liķiera, saskaitās un sūtīja otrreiz to pašu kalpu, lai pasaka Andrejam Gavrilovičam: ja viņš tūliņ neatbraukšot pārnakšņot Pokrovskā, tad viņš, Trojekurovs, būšot naidā ar viņu visu mūžu. Kalps atkal aizauļoja, Kirila Petrovičs, no galda piecēlies, atlaida viesus un devās pie miera.