ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

— Sveiks, Volodjka! — viņš vārgā balsī sacīja, un Vladimirs sirsnīgi apskāva tēvu. Prieks slimnieku pā­rāk satrauca; viņš ļoti sagura, kājas sagrīļojās, un viņš tūlīt, būtu pakritis, ja dēls to nesaturētu.

— Kāpēc jūs cēlāties no gultas, — Jegorovna vi­ņam teica, — kājās nevar nostāvēt, bet turpat vien dzenas, kur visi.

Veco vīru aizveda uz guļamistabu. Viņš centās gan runāties, bet domas galvā juka, un vārdiem nebija nekādas sakarības. Viņš apklusa un iegrima snaudā. Vladimiru satrauca viņa veselības stāvoklis. Viņš iekārtojās tēva guļamistabā un lūdza, lai viņu atstā­jot vienu pašu pie tā. Mājnieki paklausīja, un tad visi pievērsās Grišam, aizveda to uz saimes istabu, kur pacienāja īsti laucinieciski, visādi izrādīdami sir­snību, nomocīdami ar bezgala daudziem jautājumiem un apsveikumiem.

Kur galds bij klāts, tur šķirsts nu stāv.

Dažas dienas pēc atbraukšanas jaunais Dubrovskis gribēja sākt rīkoties saimniecībā, bet tēvs nevarēja viņam sniegt vajadzīgos paskaidrojumus — Andre­jam Gavrilovičam nebija pilnvarnieka. Tēva papīrus pārcilādams, viņš atrada vienīgi piesēdētāja pirmo vēstuli un atbildes raksta pirmuzmetumu, no kā ne­varēja iegūt skaidru jēdzienu par prāvu, un nolēma gaidīt iznākumu, paļaudamies uz pašas lietas taisnī­gumu.

Andrejs Gavrilovičs kļuva arvien vārgāks. Vladi­mirs paredzēja, ka viņš drīz vien sabruks, un tāpēc neatstāja veco vīru, kas bija kļuvis gluži kā bērns.

Pa tam pagāja noliktais termiņš, un apelācija ne­bija iesniegta. Kisteņevka nu piederēja Trojekuro­vam. Šabaškins ieradās pie viņa ar apsveikumiem un lūgumu noteikt laiku, kad viņa augstajai ekselencei labpatiks pārņemt jauniegūtās muižas pārvaldī­šanu, — vai viņš to darīšot pats vai arī izdošot kādam uz to pilnvaru. Kirila Petrovičs samulsa. Pēc dabas viņš nebija mantkārīgs, atriebības kāre bija viņu aiz­rāvusi pārāk tālu, viņa sirdsapziņa kurnēja. Viņš zi­nāja, kādā stāvoklī atradās viņa pretinieks — viņa vecais jaunības draugs, un uzvara neielīksmoja sirdi. Viņš nikni pavērās Šabaškinā, meklēdams, kam pie­ķerties, lai to izlamātu, bet, neatrazdams pietiekamu iemeslu, dusmīgi uzsauca:

— Arā, man nav vaļas te ar tevi noņemties!

Šabaškins, redzēdams, ka kungs nav labā prātā, palocījās un steidzās projām. Bet Kirila Petrovičs, viens palicis, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, svil­podams «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!», kas allaž lieci­nāja par viņa domu neparastu satrauktību.

Pēdīgi viņš lika aizjūgt vieglā droškā, saģērbās pasiltāk (tas bija jau septembra beigās) un, pats grožus saņēmis, izbrauca no pagalma.

Drīz vien viņš ieraudzīja Andreja Gavriloviča mā­jiņu, un pretējas jūtas pildīja viņa sirdi. Apmieri­nāto atriebību un varaskāri zināmā mērā uzveica daudz cēlākas jūtas, un tās galu galā arī ņēma virs­roku. Viņš nolēma izlīgt ar savu veco kaimiņu, galīgi izbeigt ķildu uņ atdot viņam atpakaļ īpašumu. Ar šo krietno nodomu atvieglojis sirdi, Kirila Petrovičs laida rikšos uz kaimiņa māju un iebrauca taisni pa­galmā.

Šai brīdī slimnieks sēdēja guļamistabā pie loga. Viņš pazina Kirilu Petroviču, un viņa sejā atplaiksnī- jās šausmīga mulsa — tumšs sārtums pārmāca parasto bālumu, acis iedzirkstījās, viņš izdvesa nesaprotamas skaņas. Viņa dēls, kas sēdēja turpat pie saimniecību grāmatām, pacēla galvu un satrūkās par tēva iz­skatu. Slimnieks, šausmu un dusmu pārņemts, ar pirk­stu rādīja uz pagalmu. Viņš steidzīgi saņēma sava rītasvārka malas, taisīdamies piecelties no krēsla, pa­cēlās … un pēkšņi nokrita. Dēls piesteidzās pie viņa: vecais vīrs gulēja bez samaņas un bez elpas — viņu bija ķērusi trieka.

— Ātrāk, ātrāk uz pilsētu pēc ārsta! — Vladimirs sauca.

— Kirila Petrovičs vēlas jūs sastapt, — ienākušais kalpotājs sacīja.

Vladimirs uzmeta tam briesmīgu skatienu.

— Pasaki Kirilam Petrovičam, lai viņš jo drīzāk taisās projām, pirms neesmu pavēlējis viņu izdzīt no sētas, ej!

Kalpotājs priecīgi aizsteidzās darīt, kā kungs licis; Jegorovna rokas vien noplātīja.

— Ak tu tētīt, — viņa gaudulīgā balsī iesaucās,

— tu iedzīsi sevi postā! Kirila Petrovičs mūs apēdīs.

— Ciet klusu, aukle, — Vladimirs pikti teica,

—sūti tūliņ Antonu uz pilsētu pēc ārsta! Jegorovna izgāja. Priekšnamā neviena nebija —

visi saimes ļaudis bija izskrējuši pagalmā skatīties Kirilu Petroviču. Viņa izgāja uz lievenēm un dzirdēja kalpotāja atbildi, ko viņš teica sava jaunā kunga vārdā. Kirila Petrovičs to noklausījās, sēdēdams droškā. Viņa seja kļuva tumšāka pārnākti, viņš nicīgi pasmīnēja, nikni palūkojās uz saimes ļaudīm un sāka soļos braukt pagalmam apkārt. Viņš paraudzījās logā, pie kura pirms brītiņa bija sēdējis Andrejs Gavri­lovičs, bet kur tā vairs nebija. Aukle stāvēja uz lie­venēm, kunga pavēli piemirsusi. Saimes ļaudis skaļi sarunājās par notikušo. Piepeši Vladimirs iznāca pie ļaudīm un aprauti sacīja: — Ārsts nav vajadzīgs, tētiņš nomira.

Izcēlās apjukums. Saimes ļaudis steidzās uz vecā kunga istabu. Viņš gulēja atzveltnī, kur viņu bija no­licis Vladimirs: viņa labā roka nokarājās līdz grīdai, galva noslīgusi uz krūtīm — nebija vairs ne mazākās dzīvības zīmes šai vēl neatdzisušajā, bet jau nāves pārvērstajā miesā. Jegorovna sāka skaļi raudāt; kal­potāji apstāja mironi, kas bija atstāts viņu ziņā, — nomazgāja to, ieģērba formas tērpā, kas bija šūts vēl 1797. gadā, un noguldīja uz tā paša galda, pie kura viņi savu kungu tik ilgus gadus bija apkalpojuši.

Bēres rīkoja trešajā dienā. Nabaga vecā vīra miesas guldīja uz galda, pārklātas ar līķautu un apliktas sve­cēm. Ēdamistaba bija pilna saimes ļaužu. Visi gatavo­jās izvadībām. Vladimirs un trīs kalpi pacēla šķirstu. Priesteris gāja pa priekšu, ķesteris viņu pavadīja, bēru lūgsnas dziedādams. Kisteņevkas saimnieks pē­dējo reizi pārgāja pār sava nama slieksni. Šķirstu nesa cauri birzij. Baznīca atradās aiz tās. Diena bija skaidra un dzestra. No kokiem bira rudens lapas.

No birzs izejot, kļuva redzama Kisteņevkas koka baznīca un vecu liepu apēnota kapsēta. Tur atdusējās Vladimira mātes mirstīgās atliekas; turpat blakus viņas kapam iepriekšējā dienā bija izrakta jauna bedre.

Baznīca bija pilna Kisteņevkas zemnieku, kas bija atnākuši teikt pēdējās ardievas savam kungam. Jau­nais Dubrovskis nostājās pie klirosa; viņš neraudāja un arī nelūdza dievu, bet viņa seja bija baisa. Sēru dievkalpojums beidzās. Vladimirs pirmais piegāja at­vadīties no aizgājēja, pēc viņa — visa saime. Tad pienesa vāku un aiznagloja šķirstu. Sievietes skaļi raudāja, zemnieki brīžam notrausa asaras ar dūrēm. Vladimirs un tie paši trīs kalpi nesa šķirstu uz kap­sētu, viņus pavadīja viss ciemats. Šķirstu nolaida kapā, visi klātesošie uzmeta pa saujai smilšu, bedri aizbēra, ļaudis palocījās pret to un aizgāja. Vladimirs steidzīgi devās projām, pagāja visiem garām un no­zuda Kisteņevkas birzī.

Jegorovna viņa vārdā aicināja popu un visus baz­nīcas kalpotājus uz bēru maltīti, paziņodama, ka jau­nais kungs tanī nepiedalīšoties, — un tā priesteris Antons, viņa sieva Fedotovna un ķesteris kājām de­vās uz kungu māju, runādamies ar Jegorovnu par aizgājēja labsirdību un par to, kas, acīm redzot, sa­gaida viņa mantinieku. (Trojekurova ierašanās un viņam parādītā uzņemšana bija jau zināma visā ap­kārtnē, un šejienes politiķi pareģoja visam tam svarīgas sekas.)