ALEKSANDRS PUŠKINS: VARA JĀTNIEKS

Šai stāstā tēlotie notikumi ir patiesi. Dati par plūdiem ņemti no tā laika žurnāliem. Interesenti var pārliecināties V. I. Berha sastādītajā ziņojumā.

Kur krastā drūmi viļņi šļāc,

Viņš stāja, lielu domu māts,

Un tālē vērās. Upe plaši

Pie kājām plūda. Ka jaks kāds

Pār ūdens klaidu īrās aši.

Pa purvu staigniem sūnekļiem,

Pa zemiem, tumšiem mājokļiem

Tik nabadzīgi čuhņi mita;

Un mežs ar baigiem biezokņiem,

Kur saules gaisma neiekrita,

Visapkārt bij.

Un lēma cars:

«Mēs celsim pilsētu šai vietā,

Lai tiktu satriekts zviedra spars,

Te sliesies mūsu dūre cietā;

Jo tāds ir dabas nolēmums —

Uz Eiropu logs jācērt mums;

Pie jūras droši kāju spersim.

Šeit, kad te jaunas ostas būs,

It visi karogi sveiks mus,

Tad plašumā mēs dzīres dzersim.»

Prom gadu simts, un pilsēts košs,

īsts pusnakts saules zemju daiļums,

No mežu ēnām, purviem spožs

Jau slējies lepnumā bez baiļu.

Kur senās dienās somu zvejs,

Sīs skopās dabas skumjais padēls,

Gar zemiem krastiem cik jau reiz

Viens meta satrunušo vadu

Pa ūdens klaidu; tagad tur

Pie staltām celtnēm kuģus tur,

Kas šurp no visām zemēm braukti,

Kur torņi mirdz, kur pilis slij,

Kur ostā steiga steigu mij,

Dod mantas noliktavu plaukti.

Nu Ņeva kalta granītā;

Pār dzelmēm pāri liecas tilti,

Un viņas salu palso smilti

Sedz dārzi tumšā zaļumā;

Un jaunās metropoles zaigā

Bāl Maskavai tās sirmais sejs,

Kā nobāl jaunas cares laikā

Reiz spožums carei atraitnei.

Es mīlu Pēterpili stalto

Un stingro skaudrā veidolā

Un Ņevas krastus granītkaltos,

Un straumi cēlā plūdumā.

Tīk tavu sētu čugunciļņi

Un nakšu caurspīdīgums blāvs,

Kad mani šūpo domu viļņi,

Kad spuldze neaizdegta stāv, —

Bez viņas rakstīt, lasīt mēdzu

Un skaidri celtnes ielās redzu:

Tur smailais tornis gaisos tvirts

Pār Admiralitāti mirdz.

Un, vairīdama tumsu baisu

No debesim, kas zeltā kvēl,

Aiz rieta ausma steidz pa gaisu —

Pusstundas vien tik naktij vēl.

Es mīlu tavu ziemu dziļu,

Kad bargā salā stindzis gaiss, —

Braukt kamanās gar Ņevu zvīļu,

Kad meiču vaigos rozes kaist;

Un runas, čalas, balles smalkas

Un vecu puišu līksmības,

So putojošo kausu šalkas

Un punša liesmas zilganas.

Man mīļi jautrie Marsa lauki,

Kas steigas kareivīgās dzirkst,

Lai tas ir kājinieks vai zirgs,

Te visi vienlīdzīgi jauki —

Kad braši virmo viņu pulks,

Ceļ augstu slavas laiku flagas,

Mirdz veco vara kasku spulgs

Un rāda ložu sistās vagas.

Man, kara metropole bargā,

Tīk lielgabala grāviens vēls,

Kas ziņot steidz, ka tevi sargā,

Ka cara namam dzimis dēls;

Vai aizdegts jaunas slavas l^ēls

Un veikti krievu naidinieki,

Vai arī Ņevā ledus lūst

Un straume pāri krastiem plūst,

Lai sāktos pavasara prieki.

Jel.topi spoža, Pēterpils,

Kā krievu zeme stipra esi,

Tad dabas spēku niknums dils,

Kam padoties un klusēt dvesi:

Lai aizmirst somu vilnis zils

Nu savus gūstniecības gadus,

Lai Pēterim, kas mierā atdus,

Vairs rūpēs neapmācas vaigs!

Un bija nācis šausmu laiks .. .

Par to vēl skaidras ļaužu miņas —

Par to es, mani draugi, jums

Nu gribu pateikt dažas ziņas.

Mans stāsts būs bēdu pilns un drūms .

Pār Pēterpili salta, plaša

Jau brāza novembrīgā dvaša;

Bij dzirdams viļņu šļāciens pikts,

Tur Ņeva lauzās akmens sprostā

Kā slimotājs, kas gultā likts,

Kad drudža murgi negrib nostāt.

Jau bija vakars vēls un tumšs;

Un logos brāza lietus skumjš,

Bet ārā drūmi vētra krāca.

Lūk, šādā nakti baismīgā

Jevgeņijs — sauksim viņu tā —

No viesībām uz māju nāca .. .

Jevgeņijs manai ausij tīk,

To spalva rakstīt neapnīk,

Mēs esam veci tuvinieki,

Un tāpēc uzvārdu teikt lieki.

Kaut agrāk — senie laiki zin —

To slavas košums apmirdzēja,

Kad spalvu tvēra Karamzins,

Tas tautas teiksmās ieskanēja, —

Bet tagad mainījies ir viss,

Tas aizmirsts. Mūsu varonis

Mīt Kolomnā un maizi pelna,

No kungiem vairās, un ne velna

Viņš nesēro par nelaiķiem

Un slavas laikiem senajiem.

Un tā — Jevgeņijs bija mājās!

Viņš izģērbās un apgūlās —

Bet velti aizmigt pūlējās,

Jo domas viļņot neapstājās.

Par ko viņš domāja? Par to,

Kā dzīve nomāc nabago,

Ka vienmēr jāstrādā bez sāta,

Lai nezūd patstāvība, gods;

Kaut dievs jel vairāk devis prāta

Un naudas. — Kāpēc gan tāds sods?

Jo ir pat nejēgas un slaisti,

Kam prāta maz, bet izliek skaisti —

Tiem dzīve vienās dzīrās māj!

Jau kalpots divi gadi cauri;

Viņš domāja, ka vēja auri

Aizvien vēl ārā nenostāj,

Ka upes straume augšup veļas,

Ka tilti laikam nost jau ceļas

Un ka ar Parašu paties

Trīs dienas nespēs satikties.

Tā domādams, viņš skuma ļoti,

Un vēlējās šai naktī tas,

Lai ārā vēji negaudotu

Un logā lietus šļakatas

Lai mitētos . ..

Tad miegā vārā

Viņš acis aizvēra. Un, lūk,

Jau balo miglas blāķi ārā,

Tiem rīta gaisma pāri brūk.

Ai šausmu rīts!

Kopš pusnakts jau

Pret vētru Ņeva jūrā plūda,

Kas brāžot atpakaļ to grūda . ..

Lauzt vēja spītu spēka nav . ..

Vēl rītā agri Ņevas krastā

Bij ļaudis pulcinājis prieks,

Tiem tika aina neparastā —

Šie viļņu milži, putu sniegs.

Bet pēkšņi, vēju varas lauzta,

Pie jūras līča upe stāj

Un tad — pret straumi ceļu tausta,

Jau visas salas ūdens klāj,

Aug vētras balsis aukā trakā,

Un Ņeva briest un krastus šļakā,

Kā milzu katlā verd un irdz,

Un rīkli pleš, un zobus ņirdz

Pret pilsētu. Un viņas priekšā

Nu pēkšņi viss ir kļuvis klajš

Un atstāts, tuksnesīgi baiss;

Jau pieplūst apakšzemes ejas,

Jau pat līdz logiem ūdens slejas,

Un Pēterpils kā Tritons jau

Līdz joslai ūdens virmā stāv.

Viss ielenkts! Apsēsts! Viļņi dairi

Kā zagļi lien pie logiem; airi

Un laivu smailes rūtīs krīt.

Zem ūdens klāja dārzi mīt,

Mirkst ēku grausti, jumti, kluči

Un bodēs krāto mantu duči,

Un sīvās nabadzības posts,

Un tilti, straumes plēsti nost;

Pat kapos izskaloti zārki

Pa ielām peld!

Un tauta jauš:

Pats dievs te savas dusmas pauž.

Ai! viss iet bojā — ēdiens, svārki.

Kur nu tos ņemt?

Un gadā tai

Vēl vecais cars pār krievu zemi

Bij valdinieks. Viņš balkonā

Pats iznāca un teica tā:

«Cars nespēj vērst, ko tu, dievs, lemi.»

Pēc tam viņš apsēdās un skumjš

Un smagu rūpju māktu skatu

Pār dzelmēm lūkojās, kur tumšs

Nu ūdens sedza lauku platu.

Ne ielas — upes, upes vien …

Šim ūdenim nekur nav malas . ..