VARA JĀTNIEKS
Pēterpils stāsts
1833
Šai stāstā tēlotie notikumi ir patiesi. Dati par plūdiem ņemti no tā laika žurnāliem. Interesenti var pārliecināties V. I. Berha sastādītajā ziņojumā.
Kur krastā drūmi viļņi šļāc,
Viņš stāja, lielu domu māts,
Un tālē vērās. Upe plaši
Pie kājām plūda. Ka jaks kāds
Pār ūdens klaidu īrās aši.
Pa purvu staigniem sūnekļiem,
Pa zemiem, tumšiem mājokļiem
Tik nabadzīgi čuhņi mita;
Un mežs ar baigiem biezokņiem,
Kur saules gaisma neiekrita,
Visapkārt bij.
Un lēma cars:
«Mēs celsim pilsētu šai vietā,
Lai tiktu satriekts zviedra spars,
Te sliesies mūsu dūre cietā;
Jo tāds ir dabas nolēmums —
Uz Eiropu logs jācērt mums;
Pie jūras droši kāju spersim.
Šeit, kad te jaunas ostas būs,
It visi karogi sveiks mus,
Tad plašumā mēs dzīres dzersim.»
Prom gadu simts, un pilsēts košs,
īsts pusnakts saules zemju daiļums,
No mežu ēnām, purviem spožs
Jau slējies lepnumā bez baiļu.
Kur senās dienās somu zvejs,
Sīs skopās dabas skumjais padēls,
Gar zemiem krastiem cik jau reiz
Viens meta satrunušo vadu
Pa ūdens klaidu; tagad tur
Pie staltām celtnēm kuģus tur,
Kas šurp no visām zemēm braukti,
Kur torņi mirdz, kur pilis slij,
Kur ostā steiga steigu mij,
Dod mantas noliktavu plaukti.
Nu Ņeva kalta granītā;
Pār dzelmēm pāri liecas tilti,
Un viņas salu palso smilti
Sedz dārzi tumšā zaļumā;
Un jaunās metropoles zaigā
Bāl Maskavai tās sirmais sejs,
Kā nobāl jaunas cares laikā
Reiz spožums carei atraitnei.
Es mīlu Pēterpili stalto
Un stingro skaudrā veidolā
Un Ņevas krastus granītkaltos,
Un straumi cēlā plūdumā.
Tīk tavu sētu čugunciļņi
Un nakšu caurspīdīgums blāvs,
Kad mani šūpo domu viļņi,
Kad spuldze neaizdegta stāv, —
Bez viņas rakstīt, lasīt mēdzu
Un skaidri celtnes ielās redzu:
Tur smailais tornis gaisos tvirts
Pār Admiralitāti mirdz.
Un, vairīdama tumsu baisu
No debesim, kas zeltā kvēl,
Aiz rieta ausma steidz pa gaisu —
Pusstundas vien tik naktij vēl.
Es mīlu tavu ziemu dziļu,
Kad bargā salā stindzis gaiss, —
Braukt kamanās gar Ņevu zvīļu,
Kad meiču vaigos rozes kaist;
Un runas, čalas, balles smalkas
Un vecu puišu līksmības,
So putojošo kausu šalkas
Un punša liesmas zilganas.
Man mīļi jautrie Marsa lauki,
Kas steigas kareivīgās dzirkst,
Lai tas ir kājinieks vai zirgs,
Te visi vienlīdzīgi jauki —
Kad braši virmo viņu pulks,
Ceļ augstu slavas laiku flagas,
Mirdz veco vara kasku spulgs
Un rāda ložu sistās vagas.
Man, kara metropole bargā,
Tīk lielgabala grāviens vēls,
Kas ziņot steidz, ka tevi sargā,
Ka cara namam dzimis dēls;
Vai aizdegts jaunas slavas l^ēls
Un veikti krievu naidinieki,
Vai arī Ņevā ledus lūst
Un straume pāri krastiem plūst,
Lai sāktos pavasara prieki.
Jel.topi spoža, Pēterpils,
Kā krievu zeme stipra esi,
Tad dabas spēku niknums dils,
Kam padoties un klusēt dvesi:
Lai aizmirst somu vilnis zils
Nu savus gūstniecības gadus,
Lai Pēterim, kas mierā atdus,
Vairs rūpēs neapmācas vaigs!
Un bija nācis šausmu laiks .. .
Par to vēl skaidras ļaužu miņas —
Par to es, mani draugi, jums
Nu gribu pateikt dažas ziņas.
Mans stāsts būs bēdu pilns un drūms .
Pār Pēterpili salta, plaša
Jau brāza novembrīgā dvaša;
Bij dzirdams viļņu šļāciens pikts,
Tur Ņeva lauzās akmens sprostā
Kā slimotājs, kas gultā likts,
Kad drudža murgi negrib nostāt.
Jau bija vakars vēls un tumšs;
Un logos brāza lietus skumjš,
Bet ārā drūmi vētra krāca.
Lūk, šādā nakti baismīgā
Jevgeņijs — sauksim viņu tā —
No viesībām uz māju nāca .. .
Jevgeņijs manai ausij tīk,
To spalva rakstīt neapnīk,
Mēs esam veci tuvinieki,
Un tāpēc uzvārdu teikt lieki.
Kaut agrāk — senie laiki zin —
To slavas košums apmirdzēja,
Kad spalvu tvēra Karamzins,
Tas tautas teiksmās ieskanēja, —
Bet tagad mainījies ir viss,
Tas aizmirsts. Mūsu varonis
Mīt Kolomnā un maizi pelna,
No kungiem vairās, un ne velna
Viņš nesēro par nelaiķiem
Un slavas laikiem senajiem.
Un tā — Jevgeņijs bija mājās!
Viņš izģērbās un apgūlās —
Bet velti aizmigt pūlējās,
Jo domas viļņot neapstājās.
Par ko viņš domāja? Par to,
Kā dzīve nomāc nabago,
Ka vienmēr jāstrādā bez sāta,
Lai nezūd patstāvība, gods;
Kaut dievs jel vairāk devis prāta
Un naudas. — Kāpēc gan tāds sods?
Jo ir pat nejēgas un slaisti,
Kam prāta maz, bet izliek skaisti —
Tiem dzīve vienās dzīrās māj!
Jau kalpots divi gadi cauri;
Viņš domāja, ka vēja auri
Aizvien vēl ārā nenostāj,
Ka upes straume augšup veļas,
Ka tilti laikam nost jau ceļas
Un ka ar Parašu paties
Trīs dienas nespēs satikties.
Tā domādams, viņš skuma ļoti,
Un vēlējās šai naktī tas,
Lai ārā vēji negaudotu
Un logā lietus šļakatas
Lai mitētos . ..
Tad miegā vārā
Viņš acis aizvēra. Un, lūk,
Jau balo miglas blāķi ārā,
Tiem rīta gaisma pāri brūk.
Ai šausmu rīts!
Kopš pusnakts jau
Pret vētru Ņeva jūrā plūda,
Kas brāžot atpakaļ to grūda . ..
Lauzt vēja spītu spēka nav . ..
Vēl rītā agri Ņevas krastā
Bij ļaudis pulcinājis prieks,
Tiem tika aina neparastā —
Šie viļņu milži, putu sniegs.
Bet pēkšņi, vēju varas lauzta,
Pie jūras līča upe stāj
Un tad — pret straumi ceļu tausta,
Jau visas salas ūdens klāj,
Aug vētras balsis aukā trakā,
Un Ņeva briest un krastus šļakā,
Kā milzu katlā verd un irdz,
Un rīkli pleš, un zobus ņirdz
Pret pilsētu. Un viņas priekšā
Nu pēkšņi viss ir kļuvis klajš
Un atstāts, tuksnesīgi baiss;
Jau pieplūst apakšzemes ejas,
Jau pat līdz logiem ūdens slejas,
Un Pēterpils kā Tritons jau
Līdz joslai ūdens virmā stāv.
Viss ielenkts! Apsēsts! Viļņi dairi
Kā zagļi lien pie logiem; airi
Un laivu smailes rūtīs krīt.
Zem ūdens klāja dārzi mīt,
Mirkst ēku grausti, jumti, kluči
Un bodēs krāto mantu duči,
Un sīvās nabadzības posts,
Un tilti, straumes plēsti nost;
Pat kapos izskaloti zārki
Pa ielām peld!
Un tauta jauš:
Pats dievs te savas dusmas pauž.
Ai! viss iet bojā — ēdiens, svārki.
Kur nu tos ņemt?
Un gadā tai
Vēl vecais cars pār krievu zemi
Bij valdinieks. Viņš balkonā
Pats iznāca un teica tā:
«Cars nespēj vērst, ko tu, dievs, lemi.»
Pēc tam viņš apsēdās un skumjš
Un smagu rūpju māktu skatu
Pār dzelmēm lūkojās, kur tumšs
Nu ūdens sedza lauku platu.
Ne ielas — upes, upes vien …
Šim ūdenim nekur nav malas . ..
Читать дальше