ALEKSANDRS PUŠKINS - VARA JĀTNIEKS

Un kādi spēki viņā krājas!

Kāds uguns šinī zirgā dzirkst!

Kurp trauc, kurp auļo, lepnais zirgs,

Kad zemi aizskar tavas kājas?

Ai bargais liktens pavēlnieks!

Vai nebija pār bezdibeni

Ar cietu dzelzu iemuteni

Reiz Krieviju tev sasliet prieks?

Un neprātīgais apvirzījās

Visapkārt tēla pamatam,

Un puspasaules valdniekam

Tas ļauni sejā ieskatījās.

Sirds sažņaudzās. Viņš pieri tad

Dzelzs sētai cieši spieda klāt

Un acīs juta miglu glumu,

Bet dzīslās šāvās liesmu šalts

Un asins virda. Slējās salts

Pret valdonīgo veidojumu

Un, pirkstus dūrēs sažņaudzot,

Kā gumdītu to ļaunie gari,

«Nu, labi, cēlēj — brīnumdari!»

Viņš dvesa, naidā nodrebot,

«Še tev!…» Tad prom, cik kājas prot,

Tas skrēja ielu tumsā baigā,

Jo dīvains pusnakts gaismas stars

Tam rādīja, ka dusmās cars

Sāk lēni pārmainīties vaigā …

Nu pāri tukšam laukumam

Viņš skrien, un, liekas, pakaļ tam

Kā pērkons, dobji graudams, dārda

Un, bruģi drebinādams, spārda

Kāds kājām smagi apkaltām.

Un, roku cēlis mēness mirgā,

Vien augstumu un vēju skauts,

Bez mitas auļojošā zirgā

Aiz viņa Vara Jātnieks trauc.

Un kurp šai naktī posta maltais

Ar metās, ārprātibas dzīts,

Aiz viņa jātnieks, varā kaltais,

It visur draudot brāza līdz.

No laika tā, ja pagadījās

Jevgeņijam šo ceļu iet,

Tam sejā bailes atplaiksnījās

Un sirdī — vēlēšanās skriet.

Kā klusinādams lielās mokas,

Pie krūtīm cieši spieda rokas

Un cepuri tad rāva nost,

Un acis nepacēla drošs,

Bet apkārt gāja.

Maza sala

Pret jūru slij. Palaikam tur

Vēl zveju vīri laivu tur

Un skopas vakariņas dala,

Pirms tīklus krasta smiltī klāj.

Bet citreiz ierēdnis kāds stāj,

Kas guris, Ņevā vizinoties.

Šī sala tukša. Tanī, raug,

Ne putni spurdz, ne zāle aug;

Tik toreiz, plūdiem bangojoties,

Bij namiņš atskalots. Tur drūms

Tas ēnojās kā dīvains krūms.

Kad pērnā pavasarī graustu

Ar barku aizvest gribēja,

Tad ārprātīgo atrada

Pār slieksni guļam, nāves lauztu.

Un viņu salā atstāja,

Aiz žēlsirdības apraka.

.