ALEKSANDRS PUŠKINS - NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Prostakova kundze Ak, cienījamais, uz nostāstiem kopš mazotnes viņš jucis.

S k o t i ņ i n s Mitrofans ir manī atsities.

Pusaudzis

Uzņēmušies pūles izdot I. P. Belkina noveles, kuras tagad piedāvājam atklātībai, mēs vēlējāmies tām pievienot kaut īsu nelaiķa autora dzīves aprakstu un tā mazliet apmierināt tēvzemes rakstniecības cienī­tāju dibināto ziņkāri. Šai nolūkā mēs griezāmies pie Marjas Aleksejevnas Trafiļinas, Ivana Petroviča tu­vākās radinieces un mantinieces; taču viņa diemžēl nespēja mums sniegt par autoru nekādas ziņas, jo nelaiķis viņai nepavisam nav bijis pazīstams. Viņa ieteica mums griezties pie kāda godājama vīra, kas bijis Ivana Petroviča draugs. Mēs sekojām šim pado- ftiam un uz mūsu vēstuli saņēmām tīkoto atbildi, ko šeit publicējam. Ievietojam šo atbildi bez kādiem grozījumiem un piezīmēm, jo tā ir dārgs piemineklis cildenām domām un aizkustinošai draudzībai un reizē arī visai pietiekama biogrāfiska izziņa.

Mans cienītais kungs** **!

Jūsu augsti godāto vēstuli, rakstītu šā mēneša 15. dienā, man bija tas gods saņemt tā paša mēneša 23. dienā; vēstulē Jūs man darāt zināmu savu vēlēša­nos iegūt sīkas ziņas par mana bijušā sirsnīgā drauga un kaimiņu muižas īpašniekā nelaiķa Ivana Petroviča Belkina dzimšanas un nāves dienu, par viņa dienesta gaitām, par mājas apstākļiem, kā arīdzan par viņa nodarbošanos un paražām. Ar jo lielu prieku izpildu šo Jūsu vēlēšanos un nosūtu Jums, mans cienītais kungs, visu, ko no sarunām ar viņu, kā arī no saviem paša vērojumiem esmu varējis atcerēties.

Ivans Petrovičs Belkins dzimis godīgu un dižciltīgu vecāku ģimenē 1798. gadā Gorjuhinas ciemā. Viņa mirušais tēvs sekundmajors Pēteris Ivanovičs Belkins bija precējies ar jaunavu Pelageju Gavrilovnu no Trafiļinu dzimtas. Viņš nebija bagāts, taču turīgs un saimniekošanas ziņā visai sapratīgs. Viņu dēls sākot­nējo izglītību guva pie lauku ķestera. Šķiet, šim cie­nījamam vīram tad arī viņš ir pateicību parādā par tieksmi uz lasīšanu un patiku darboties krievu rakst­niecībā. 1815. gadā viņš iestājās dienestā kājnieku strēlniekpulkā (tieši kurā — neatceros), kur arī palika līdz pašam 1823. gadam. Vecāku nāve, kas tēvam un mātei nāca gandrīz vienā un tai pašā laikā, piespieda viņu atvaļināties un atgriezties Gorjuhinas ciemā, savā dzimtajā pusē.

Stājies pie muižas vadības, Ivans Petrovičs, būdams nepieredzējis un mīkstsirdīgs, ātri vien nolaida saim­niecību un pameta savvaļai stingro kārtību, kādu bija iedibinājis viņa nelaiķis tēvs. Nomainījis kārtīgo un izdarīgo stārastu, ar kuru zemnieki (pēc savas para­žas) bija neapmierināti, ciema pārvaldīšanu Ivans Petrovičs uzdeva savai vecajai atslēgzinei, kura bija iemantojusi kunga uzticību ar to, ka, būdama liela teicēja, zināja daudz dažādu nostāstu. Šī stulbā ve­cene nekādi neprata atšķirt divdesmit piecu rubļu asignāciju no piecdesmit rubļu asignācijas; zemnieki, kam visiem viņa bija kūma, itin nemaz no viņas ne­baidījās; pašu izvēlētais stārasts zemniekiem tik ļoti izdabāja, reizē arī blēdīdamies, ka Ivans Petrovičs bija spiests atcelt klaušas un noteikt visai mērenu dzimtnomu; taču arī te zemnieki, izmantodami kunga vājību, pirmajā gadā izlūdzās sev visai gudri izdo­mātus atvieglojumus, bet nākamajos gados vairāk nekā divas trešdaļas dzimtnomas maksāja ar riek­stiem, brūklenēm un tamlīdzīgi; un arī tad vēl palika parādā.

Būdams Ivana Petroviča nelaiķa tēva draugs, uz­skatīju par pienākumu piedāvāt arī dēlam savus pa­domus un ne vienu reizi vien pieteicos atjaunot agrāko, viņa nojaukto kārtību. Šai nolūkā reiz, pie viņa atbraucis, pieprasīju saimniecības grāmatas, ataicināju blēdīgo stārastu un Ivana Petroviča klāt­būtnē ņēmos tās caurskatīt. Jaunais saimnieks sā­kumā sekoja man ar itin slavējamu uzmanību un cītību; bet, tiklīdz pēc rēķiniem kļuva redzams, ka beidzamajos divos gados zemnieku skaits pavairo­jies, muižas putnu un mājlopu skaits tīšuprāt samazi­nājies, Ivans Petrovičs apmierinājās ar šīm pirmajām ziņām un tālāk manī neklausījās, un tai pašā brīdī, kad es ar savu meklēšanos un stingro tincināšanu blēdīgo stārastu biju galīgi samulsinājis un pilnīgi klusēt piespiedis, sev par lielām nepatikšanām, iz­dzirdu Ivanu Petroviču krēslā skaļi krācam. Kopš tā laika mitējos iejaukties viņa saimnieciskajos rīko­jumos un pametu viņa darīšanas (tāpat kā viņš pats) dieva ziņā.

Taču tas, starp citu, mūsu draudzīgās attiecības nemaz nebojāja; jo es, lai gan nožēloju viņa vājību un kaitīgo nolaidību, kas piemīt visiem mūsu jau­najiem muižniekiem, tomēr Ivanu Petroviču no sirds mīlēju; un nemaz jau arī nevarēja nemīlēt jauno cilvēku, kas bija tik lēnprātīgs un godīgs. Ivans Pet­rovičs no savas puses izrādīja cieņu maniem gadiem un bija sirsnīgi man pieķēries. Līdz pat mūža galam viņš gandrīz katru dienu ar mani satikās, mīļu turē­dams manu vienkāršo runas veidu, lai gan ne ar paradumiem, ne ar domu gaitu, ne raksturu mēs lie­lāko tiesu viens ar otru kopā nesaderējām.

Ivans Petrovičs dzīvoja visai mērenu dzīvi, vairī­jās no visdažādākā veida pārmērībām; nekad man negadījās viņu redzēt iesilušu (ko mūsu novadā var uzskatīt par nedzirdētu brīnumu); uz sieviešu dzi­mumu gan viņam bija liela tieksme, taču kaunīgs viņš bija pārlieku, gluži kā jaunava. [9]

Bez novelēm, par kurām Jums savā vēstulē labpa- ticis pieminēt, Ivans Petrovičs atstāja daudz manus­kriptu, no kuriem daļa atrodas pie manis, bet daļu viņa atslēgzine izlietojusi dažādām mājas vajadzī­bām. Tā, piemēram, pagājušo ziemu visi viņas pie- būvītes logi bija aizlīmēti ar Ivana Petroviča nepa­beigtā romāna pirmo daļu. Iepriekš minētās noveles, šķiet, bija viņa pirmais spalvas mēģinājums.

Tās, pēc Ivana Petroviča nostāstiem, lielāko tiesu esot patiesīgas un viņš tās dzirdējis no dažādām per­sonām. [10] Tomēr vārdi tajās gandrīz viscaur viņa paša izdomāti, bet ciemu un sādžu nosaukumi patapināti mūsu pašu apvidū, aiz ko arī mana sādža kaut kur pieminēta. Tas noticis nevis ļaunos nolūkos, bet vie­nīgi iztēles trūkuma dēļ.

1828. gada rudenī Ivans Petrovičs sasirga ar saauk­stēšanās drudzi, kas pārgāja karsonī, un viņš nomira, lai gan mūsu apriņķa eskulāps, būdams visai lietpra­tīgs vīrs dažādu iesīkstējušu slimību, kā, piemēram, varžaču un tamlīdzīgu kaišu, ārstēšanā, itin modri par viņu rūpējās. Viņš nomira manu acu priekšā trīsdesmitajā dzimšanas gadā un ir apglabāts Gorju- hinas ciema baznīcā blakus saviem nelaiķa vecākiem.

Ivans Petrovičs bija vidēja auguma, viņam bija pelēkas acis, gaišbrūni mati, taisns deguns; seja balta un kalsena.

Lūk, mans cienītais kungs, viss, ko varēju atcerē­ties par sava drauga — mirušā kaimiņa dzīves veidu, nodarbošanos, raksturu un ārējo izskatu. Taču gadī­jumā, ja Jums labpatiktu šo manu vēstuli kaut kādi izmantot, vispazemīgi lūdzu nekādā ziņā manu vārdu neminēt, jo, lai gan sacerētājus es visai cienu un mīlu, taču iestāties šai kārtā uzskatu par lieku un maniem gadiem nepieklājīgu. Ar patiesu cieņu utt.

1830. gada 16. novembrī.

Ņenaradovas ciemā.

Uzskatīdami par pienākumu ievērot mūsu cienī­jamā drauga un autora gribu, izsakām viņam savu visdziļāko pateicību par sniegtajām ziņām un ceram, ka atklātība novērtēs to patiesīgumu un labsirdību.